Ūdens apdzēsa liesmas. Bet tikai uz mirkli. Zarēns parāvās nost no uzbrūkošās uguns. Viņš paskatījās pār plecu. Arī tur tā nāca tuvāk. No kreisās puses, no labās puses tuvojās uguns. Zarēns paskatījās augšup debesīs. "Ak, Drūmglūni," viņš nočukstēja. "Palīdzi."
Te uzreiz milzīgs troksnis izlauzās cauri uguns rēkoņai. Zarēns pagriezās apkārt. Degoša vējmalkas koka liesmas lēkāja tepat nepilnus divdesmit jardus tālāk. Čīkstošais, lūstošais troksnis atkārtojās. Zarēns redzēja koku nodrebam. Tas teju kritīs viņam virsū. Viņš pameta acis uz vienu pusi, uz otru pusi. Nebija kur skriet, nebija kur paslēpties, nekā tāda, ar ko aizsargāt sevi. Troksnis atkal atskanēja viņam apkārt - griezīgs, spalgs - kā bojātais zobs, kuru Zarēns bija izvilcis no pinkulāča piepampušā žokļa.
"NĒ!" iekliedzās Zarēns, kad koks sāka grīļoties un drebēt. Kādu brīdi tas palika sastindzis gaisā. Zarēns
nometās zemē un saritinājās kamolā. Versmaina gaisa brāzma triecās pret viņa ķermeni. Viņš cieši samiedza acis un kā pārakmeņojies gaidīja, kad koks kritīs viņam virsū.
Nekas nenotika. Viņš pagaidīja vēl mazliet. Vēl joprojām nekas. Bet kā? Kāpēc? Zarēns pacēla galvu, atvēra acis - un viņam elpa aizrāvās aiz pārsteiguma.
\ \
Masīvais vējmalkas koks - tagad degdams sarkanām elles liesmām - lidinājās virs zemes. Koks, kas degdams ir tik lidot spējīgs, bija izrāvis saknes no zemes un tagad lēni cēlās debesīs. Abās pusēs bija vēl pa vējkokam, kuru dziļās saknes tieši tagad lika rautas laukā no zemes. Žūžubišu koka grūtsirdīgā balss pildīja gaisu, kad arī tas cēlās pāri liesmojošam mežam. Likās, ka deg visas debesis. Tur, kur bija stāvējuši degošie koki, tagad bija tumsa. Izskatījās pēc izrobota smaida. Zarēns tvēra brīdi un ar galvu pa priekšu metās
uz pēkšņi radušos atveri. Viņam bija jānokļūst tur, iekams tā atkal aizvērsies.
"Gan-drīz… gan-drīz…" viņš elsa.
Uguns bija viņam abās pusēs. Skriedams pa uguns gaiteni, viņš pielieca galvu un sacēla jakas apkakli pret mirgojošo karstumu. Tikai vēl pāris soļu… Tikai vēl mazliet tālāk…
Viņš pacēla roku, lai aizsegtu acis, un ātri skrēja cauri liesmām. Rīklē koda, ādu durstīja, nāsis saoda paša gruzdošo matu smaku.
Pēkšņi karstums mazinājās. Zarēns bija ārpus uguns loka. Viņš paskrēja vēl mazliet. Vējš bija pierimis; dūmi sabiezēja. Viņš apstājās, pagriezās un kādu brīdi noskatījās, kā lielas, degošas sarkanas un zilganas bumbas majestātiski cēlās tumšajās debesīs.
Viņam bija izdevies. Viņš bija izglābies no meža ugunsgrēka!
Tomēr nebija laika sevi apsveikt. Vismaz vēl ne. Dūmu vērpetes tinās viņam apkārt, līzdamas acīs un mutē. Padarot viņu aklu. Smacējot viņu.
Klupdams Zarēns gāja uz priekšu vien, elpojot caur savu lakatu, kuru turēja cieši priekšā sejai. Tālāk un tālāk. Galvā pulsēja, plaušas sāpēja, acis sūrstēja un asaroja. "Es nevaru paiet tālāk," Zarēns izgrūda. "Man jāiet tālāk."
Viņš turpināja iet, līdz meža ugunsgrēka rūkoņa bija tikai atmiņas, līdz kodīgos dūmus aizstāja auksta, pelēka migla,
kura - kaut arī tikpat necaurredzami bieza kā dūmi - bija brīnišķīgi atsvaidzinoša; viņš turpināja iet līdz Dziļā meža pašai malai. Un tomēr viņš neapstājās.
Migla kļuva te biezāka, te plānāka.
Apkārt vairs nebija koku. Ne krūmu, ne brikšņu, ne augu un puķu. Zem Zarēna kājām zeme kļuva cieta, jo Dziļā meža mīkstā augsne deva vietu izvagotas klints segumam, kas bija slidens no biezās, smagās miglas. Viņš uzmanīgi izraudzījās ceļu pāri nedrošajām akmens plāksnēm. Viena kļūme, un viņa kāja iesprūstu kādā no dziļajām plaisām.
Migla kļuva te plānāka, te biezāka, kā visu laiku. Jo šī bija Maliene, tā kailu klinšu šaurā josla, kas atdalīja Dziļo mežu no pašas Malas. Aiz tās atradās nezināmais, kartēs neiezīmētais, neizpētītais; mutuļojošu krāteru un virpuļojošu miglu zeme - tāda vieta, kur pat debesu pirāti apzināti neuzdrošinājās parādīties.
Vēsma, kas pūta pāri Malas pārkarei, pieņēmās spēkā. Tā atnesa līdzi sēra dvesmu, un platas miglas mēles slīdēja pāri klints virsmai, laizot akmeni. Gaisu pildīja veselas mūžības skumjo pazudušo dvēseļu vaidi un kunksti. Vai varbūt tur klusi gaudoja sacēlies vējš?
Zarēns nodrebēja. Vai šī bija tā vieta, kuru kāpurputns bija domājis, kad sacīja viņa likteni atrodamies viņpus Dziļā meža? Viņš noslaucīja sviedru lāses no sejas un pārlēca pāri platai klints plaisai. Pēc lēciena viņam sašķiebās potīte. Viņš ievaidējās, sabruka un maigi berzēja pulsējošo locītavu. Pamazām sāpes pierima. Viņš pieslējās kājās un piesardzīgi iemēģināja sāpošo kāju.
"Tā šķiet, ka viss ir kārtībā," viņš atviegloti nomurmināja.
No sēra miglas atskanēja atbilde. "Priecājos to dzirdēt, kundziņ Zarēn," tā teica.
Zarēnam aizrāvās elpa. Tie noteikti nebija vēja joki. īsta balss. Vēl vairāk, tā bija pazīstama balss.
"Tu esi tālu izceļojies, kopš nomaldījies no meža troļļu takas," tā turpināja jautrā noskaņā, mazliet izsmējīgi. "Tik ļoti, ļoti tālu. lln es esmu izsekojis katru tava ceļa soli."
"K… kas tu esi?" stostījās Zarēns, pētoši lūkodamies pelēkajos miglas mutuļos. "Kāpēc es tevi nevaru redzēt?"
"Ā, bet tu esi redzējis mani visai bieži, kundziņ Zarēn," glaimīgā balss turpināja. "Slakteru nometnes miegainajā rītā, goblinpuišu kolonijas lipīgajos gaiteņos, neganto dūkņu pazemes alā… Es biju tur. Es vienmēr biju kopā ar tevi."
Zarēnam saļodzījās ceļgali. Viņš bija apjucis, nobijies. Viņš lauzīja galvu, cenzdamies apjēgt vārdus, ko dzirdēja.
Viņš bija dzirdējis šo kluso, uzstājīgo balsi iepriekš, tas bija nešaubīgi. Un tomēr…
"Vai tiešām tu būtu varējis aizmirst, kundziņ Zarēn," atkal atskanēja balss, un gaisā nošņāca smiekli ar deguna pieskaņu.
Zarēns nometās ceļos. Klints pieskāriens bija vēss un mitrs; migla kļuva tik bieza kā vēl nekad. Zarēns tik tikko varēja saskatīt pats savu roku sejas priekšā. "Ko tu gribi no manis?" viņš nočukstēja.
"Gribu no tevis? Gribu no TEVIS?" Balss pārauga piesmakušos smieklos. "Drīzāk jau - ko tu gribi no manis, kundziņ Zarēn. Galu galā - tu taču mani atsauci."
"Es at… at… atsaucu tevi?" jautāja Zarēns, viņa nedrošie vārdi biezajā miglā skanēja vārgi un apslāpēti. "Bet kā? Kad?"
"Rimsties, rimsties," balss žēlojās. "Nespēlē te mazo, nevainīgo meža trolli. "Ak, Drūmglūni!"" tā teica izmisīgā balsī, kuru Zarēns pazina kā pats savu. ""Ludzu. Lūdzu. Lūdzu. Kaut es atkal atrastu taku." Vai tu noliedz, ka sauci mani?"
Zarēns nodrebēja aiz šausmām, apjauzdams, ko izdarījis. "Bet es nezināju," viņš iebilda. "Hs tā nebiju domājis…"
"Tu sauci mani, un es nācu," teica drūmglūnis, un viņa balsij tagad bija draudīga pieskaņa. "Es tev sekoju, es tevi pieskatīju. Ne vienreiz vien es tevi izvedu no bīstamām likstām, kurās tu biji iekūlies." Iestājās klusuma bridis. "Tu nebiji domājis, ka es klausos, kundziņ Zarēn?" balss turpināja, tagad jau maigāk. "Es vienmēr klausos: uzklausu klaidoņus, vientuļniekus, tos, kas neiederas. Es palīdzu, es vadu, un beidzot…"
"Beidzot?" Zarēns nomurmināja.
"Viņi atnāk pie manis!" balss paziņoja. "Kā tu esi atnācis pie manis, kundziņ Zarēn."