Migla vēlreiz kļuva šķidrāka. Tā peldēja gaisā kā smalkas zirnekļu tīklu grīstes. Zarēns atskārta, ka nometies ceļos pie pašas klints malas. Dažus sprīžus tālāk zeme pazuda piķa melnā tumsā. Aiz viņa bija kodīga mākoņa mutuļi, un viņam priekšā… Zarēns iekliedzās aiz bailēm un satraukuma. Lidinoties virs tukšuma, viņam priekšā bija paša drūmglūņa derdzīgā, plati smaidošā seja. Ar sarepējušu un kārpām klātu garenu viepli, no kura spraucās spalvu kušķi, tas ņurdēdams lūrēja uz Zarēnu un aplaizīja lūpas.
"Nāc pie manis," tas mudināja. "Tu mani atsauci, un te es esmu. Sper šo pēdējo soli, ko tu vēl kavējies?" Tas pastiepa viņam pretī roku. "Tu saderi kopā ar mani."
Zarēns skatījās uz to, nespēdams atrauties no šī radījuma briesmīgās sejas. Divi izliekti ragi beidzās ar asām smailēm;
divas dzeltenas acis saistīja viņu ar hipnotisku skatu. Migla paklīda vēl vairāk. Drūmglūnim ap pleciem bija taukains, pelēks apmetnis, kas nokarājās lejup nebūtībā.
"Vienu mazu solīti," tas pamādams klusi teica. "Saņem manu roku." Zarēns cieši skatījās uz kaulainajiem, nago- tajiem pirkstiem. "Tik vien ir jādara lādam kā tu, kundziņ Zarēn, - lai pievienotos man," balss pavedinoši turpināja, un dzeltenās acis plaši iepletās. "Jo tu esi īpašs." īpašs," Zarēns nočukstēja.
"īpašs," drūmglūnis atkārtoja. "Es to zināju kopš brīža, kad pirmoreiz dzirdēju tavu saucienu. Tevī bija nepārvarama ilgošanās; iekšējs tukšums, kas alka piepildījuma. Un es tev varu palīdzēt. Es tevi varu izskolot. Tieši to tu īstenībā gribi, vai ne, kundziņ Zarēn? Tu gribi zināt. Saprast. Tāpēc tu nogāji no takas."
"Jā," sapņaini teica Zarēns. "Tāpēc es nogāju no takas."
"Dziļais mežs nav domāts tev," drūmglūnis turpināja pieglaimīgi, uzstājīgi. "Tev nav domāta spiešanās kopā drošības dēļ, slēpšanās kaktos, bailes no ikviena un it visa ārpusē. Tāpēc ka tu esi tāds kā es. Tu esi dēkainis, ceļotājs, meklētājs. Uzklausītājs!" Balss kļuva pieklusināta un tuva. "Tu arī varētu būt drūmglūnis, kundziņ Zarēn. Es tevi varu apmācīt. Saņem manu roku, un tu redzēsi!"
Zarēns pagāja soli tuvāk. Potīte iesmeldzās. Drūmglūnis vel aizvien lidinādamies gaisā ārpus Malas pārkares - nodrebēja. Tā briesmīgā seja sašķobījās aiz sāpēm. Tā dzelteno acu kaktiņos sariesās asaras.
"Ak, ko tik tev šajā laikā nav nācies piedzīvot," tas nopūtās. "Mūždien jābūt piesardzīgam. Vienmēr pakļauts briesmām. Allaž nobijies. Bet tas var mainīties uz pretējo, kundzin Zarēn. Ja vien tu saņemsi manu roku."
Zarēns neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru. Atskanēja rīboņa un klaboņa, akmeņu gūzmai noripojot lejup bezdibenī. "Un izskatīšos kā tu?" viņš jautāja.
Drūmglūnis atmeta galvu un skumji ierēcās aiz smiekliem. "Bet vai tu esi aizmirsis, manu iedomīgo mazuiīt?" tas jautāja. "Tu vari izskatīties, kā vien vēlies. Kā varens karotājs, kā glīts princis… Kā jebkas. Iedomājies to, kundziņ Zarēn," tas vilinoši turpināja. "Tu varētu kļūt par goblinu
vai dūkņu!" Un, tam runājot, Zarēns pēkšņi atradās vaigu vaigā ar virkni personāžu, kurus viņš ļoti labi pazina. Tur bija goblinpuisis, kas viņu bija izvedis no kolonijas,
plakangalvis, kas viņam bija palīdzējis tikt laukā no purva,
dūkņu vīrietis, kas bija nogāzis gar zemi Megu un parādījis viņam ceļu uz gaisa lūkām.
"Vai ari - kā būtu ar šo?" drūmglūnis ņurrāja. Zarēns skatījās uz būtni ar sarkanu seju un sarkaniem matiem.
"Vai tacl es nedzirdēju tevi domājam, cik jauki būtu palikt pie slakteriem?" tas glaimīgi apjautājās. "Vai varbūt tu labāk gribētu būt par pinkulāci," tas teica, atkal mainot savu ārējo izskatu. "Liels, spēcīgs - neviens nedomā saķerties ar pinkulāci!" Tas jK nepatīkami ieķiķinājās.
"Protams, izņemot SV vigvigus."
Zarēns nodrebinājās. Gaisā lidojošā būtne zināja visu. Pilnīgi visu.
"Man ir skaidrs!" drūmglūnis iesaucās, pārvērzdamies par druknu, brūnganu radījumu ar samezglotiem matiem un apaļu degunu.
"Par meža trolli. Tu varētu iet mājās. Tu iederētos starp pārējiem. Vai tad to tu visu laiku neesi gribējis?"
Zarēns neapzināti palocīja galvu.
"Tu vari būt jebkurš, kundziņ Zarēn," drūmglūnis teica, atgūdams pats savu izskatu. "Pilnīgi jebkurš. Tu vari iet jebkur, darīt jebko. Tikai saņem manu roku, un tas viss būs tavs."
Zarēns norija siekalas. Sirds trakoti dauzījās. Ja drūm- glūnim bija taisnība, tad viņam nekad vairs nenāksies būt par izstumto.
"Un iedomājies tikai, ko visu tu redzēsi," drūmglūnis kārdinoši murrāja. "Iedomājies, uz kādām vietām tu varētu doties, mainot ārējo izskatu, parādoties, kā citi vēlas tevi redzēt, vienmēr drošībā, noklausoties pa kaktiem; vienmēr vienu soli priekšā. Iedomājies, kāda vara būs tavā rīcībā!"
Zarēns skatījās uz pastiepto roku. Viņš stāvēja uz pašas klints malas. Viņa roka lēni sniedzās uz priekšu, skarot durstīgo aunradža ādas vesti.
"Aiziet," teica drūmglūnis, balsij skanot glumi kā eļļa ar medu. "Sper to soli uz priekšu. Pasniedzies un saņem manu roku. Tu zini, ka tu to gribi."
Tomēr Zarēns vēl joprojām atturējas. Nebija gluži tā, ka visas tikšanās Dziļajā mežā būtu bijušas sliktas. Pinkulācis bija izglābis viņam dzīvību. Tāpat slakteri. Galu galā tieši viņi bija uzdāvinājuši vesti, kura bija iesprūdusi asins- ozola rīklē un kura tagad tik asi spurojas, Viņš iedomājās par savu ciematu un Speldu, viņa paša mīļo Manumāti, kas bija mīlējusi viņu kā pašas dēlu kopš tās dienas, kad viņš piedzima. Viņam acīs šariesās asaras.
Ja viņš pieņemtu drūmglūņa mokoši vilinošo piedāvājumu, viņš īstenībā nemaz nepārvērstos par šiem. Vienalga, kā es izskatos, viņš domāja. Toties viņš kļūtu par to, no kā tie visvairāk baidījās. Par drūmglūni. Nē. Tas bija neiespējami. Viņš nekad nespētu atgriezties. Nekad. Viņam nāktos palikt malā, atstumtam - vientuļam.
"Baiļu dēļ mūs pārņem kūtrums būt noteicējiem pār sevi," teica drūmglūnis, lasot viņa domas. "Pievienojies man, un tev nekad vairs nebūs jābaidās. Saņem manu roku, un tu sapratīsi. Tici man, kundziņ Zarēn."
Zarēns minstinājās. Vai tas tiešām varēja būt drausmīgais briesmonis, no kura visi meža iemītnieki tā baidījās?
"Vai es tev līdz šim esmu licis vilties?" drūmglūnis klusi apjautājās.
Zarēns sapņaini papurināja galvu.
"Turklāt," tas piebilda, gandrīz kā izteikdams aizkavējušos domu. "Man likās, ka tu vēlies redzēt, kas atrodas viņpus Dziļā meža."
Viņpus Dziļā meža. Šie trīs vārdi zvanīja Zarēnam galva. Viņpus Dziļā meža. Zarēns izstiepa roku. Viņš spēra soli pāri malai.
Ar briesmīgiem, spalgiem smiekliem drūmglūnis sagrāba Zarēna roku, nagiem iecērtot ies Zarēna ādā.
"Viņi visi uz to iekrīt," drūmglūnis uzvaroši kliedza. "Visi nabaga mazie goblini un troļļi, klaidoņi un nomaldījušies; viņi visi domā, ka ir īpaši. Viņi visi mani klausās. Viņi visi seko manai balsij… Tas ir aizkustinoši!"
"Bet tu teici, ka es esot īpašs," Zarens kliedza, karādamies drūmglūņa kaulainajā tvēriena virs tukšuma, kas rēgojās lejā.
"Vai tiešām teicu?" drūmglūnis ņirgājās. "Tu, mazo muļķīt. Vai tu no tiesas domāji, ka jelkad varēsi būt tāds kā es? Tu esi tikpat nenozīmīgs kā visi pārējie, kundziņ Zarēn," tas nicīgi teica. "Tu neesi nekas. NEKAS!" tas spalgi bļāva.