"DESMIT, VIENPADSMIT… DIVPADSMIT!" viņš spalgi kliedza un ieblieza bumbu grozā. "Pūšļabumba!" viņš sauca un laimīgs paskatījās apkārt. "Divdesmit četru punktu metiens. Es esmu iemetis pūš…" Viņš apklusa. Meža troļļi no abām komandām nikni skatījās uz viņu. Nebija nekādu gaviļu. Nekādu sitienu pa muguru.
"Tu nokāpi no takas!" viens no viņiem kliedza.
"Neviens nekāpj nost no takas," sauca cits.
"Bet… bet…" Zarēns stomījās. "Noteikumos nekas nav teikts…"
Bet pārējie meža troļļi neklausījās. Viņi, protams, zināja, ka noteikumos nekas nav minēts par turēšanos uz takas - bet kāpēc lai būtu? Pūšļabumbas spēlē, tāpat kā dzīvē, meža troļļi nekad nenogāja no takas. Tas bija kaut kas negrozāms. Tas bija pats par sevi saprotams. Tikpat liela jēga būtu likumam, kas noteiktu, ka viņi nedrīkst pārstāt elpot!
Visi uzreiz, it kā pēc kāda norunāta signāla, meža troļļi metās Zarēnam virsū. "Tu, izstīdzējušais dīvaini," viņi kliedza, spārdīdami un dunkādami viņu. "Tu pretīgais, izkāmējušais ķēms!"
Pēkšņi ugunīgas sāpes izšāvās Zarēnam caur roku. Bija tāda sajūta, it kā to dedzinātu ar nokaitētu dzelzi. Viņš palūkojās augšup un redzēja, ka cieti divu roku pirksti ar platiem galiem aptvēruši grieza viņa gludo miesu.
"Rupjogli," Zarēns nočukstēja.
Koktveri un Mezglugrābšļi bija kaimiņi. Viņš un Rupj- oglis bija dzimuši ar nedēļas starpību un uzauguši kopā. Zarēns bija domājis, ka viņi ir draugi. Rupjoglis ņirdza un turpināja viņam griezt riņķī ādu. Zarēns piekoda apakšlūpu un valdīja asaras. Ne jau sāpju dēļ rokā - to viņš varēja paciest —, bet tāpēc, ka tagad arī Rupjoglis bija nostājies pret viņu.
Piekauts, zilumos un asiņains Zarēns klunkuroja mājup, tomēr visvairāk sāpēja tas, ka viņš bija zaudējis savu vienīgo draugu. Tāpēc, ka viņš bija citāds, tagad viņš bija arī viens.
*
"īpašs!" teica Zarēns un nošņaukājās.
"Jā," teica Spelda. "Pat debesu pirāti to atzina, kad ieraudzīja tevi," viņa klusi piebilda. "Tāpēc tavs tēvs…" Viņa saminstinājās. "Tāpēc mēs… Tāpēc tev jāiet prom no mājām."
Zarēns sastinga. Jāiet prom no mājām? Ko viņa ar to gribēja teikt? Viņš apsviedās apkārt un skatījās uz māti. Viņa raudāja.
"Es nesaprotu," viņš teica. "Vai tu gribi, lai es eju prom?"
"Protams, negribu, Zarēn," viņa šņukstēja. "Bet tev pēc nepilnas nedēļas būs trīspadsmit gadi. Pieaudzis cilvēks. Ko tad tu darīsi? Tu nevari gāzt kokus kā tavs tēvs. Tu… tu neesi tā veidots. Un kur tu dzīvosi? Namiņš jau tagad tev ir par mazu. Un nu, kad debesu pirāti zina par tevi…"
Zarēns virpināja un virpināja matu šķipsnu ap pirkstu. Pirms trim nedēļām viņi abi ar tēvu bija devušies tālu Dziļajā mežā, kur meža troļļi gāza un apstrādāja kokus, kurus viņi pārdeva debesu pirātiem.
Kur viņa tēvs varēja iet stāvus zem zemākajiem zariem, Zarēnam bija nācies pieliekties. Un pat ar to vēl nebija
diezgan. Atkal un atkal viņš atdauzīja galvu, līdz visa galvas virspuse bija nejaukās, sarkanās skrambās. Beigās Zarēnam nebija citas izvēles kā vien četrrāpus sasniegt izcirtumu.
"Mūsu pēdējais koku gāšanas māceklis," Tantems bija teicis debesu pirātam, kas torīt pārzināja piegādi.
Pirāts pacēla acis pāri pierakstu dēlītim un nolūkoja Zarēnu no galvas līdz kājām. "Izskatās pārāk garš," viņš teica un atkal pievērsās rakstu darbiem.
Zarēns cieši skatījās uz debesu pirātu. Tāds garš un stalts, viņš izskatījās brīnišķīgi ar savu trīsstūra cepuri un rotājumiem klāto ādas krūšu aizsegu, ar izpletņa spārniem un ievaskoto vai- gubārdu. Viņa mētelis vietumis bija lāpīts, tomēr tik un tā bija lielisks ar savu krokoto apkakli, lentītēm, zelta pogām un tresi. Šķiet, katrs no daudzajiem piederumiem, kas karājās uz īpašiem āķiem, skaļi kliedza par dēkām.
Zarēns pieķēra sevi domājam, pret ko gan debesu pirāts cīnījies ar to zobenu, kuram bija bagātīgi dārgakmeņiem rotāts rokturis, un no kā gan bija cēlies robs tā garajā, līkajā asmenī. Viņš centās iedomāties, kādus brīnumus debesu pirāts redzējis ar savu tālskati, pa kādām sienām rāpies ar abordāžas kāšiem, uz kādām tālām vietām viņu aizvedis kompass.
Pēkšņi debesu pirāts atkal pacēla acis. Viņš pieķēra Zarēnu skatāmies uz viņu un jautājoši sarauca pieri. Zarēns blenza viņam uz kājām. "Varu tev pateikt," debesu pirāts teica Tantemam. "Slaidam, jaunam cilvēkam vienmēr atradīsies vieta uz debesu kuģa."
"Nē," asi attrauca Tantems. "Liels paldies par piedāvājumu," viņš laipni piebilda. "Bet nē."
Tantems zināja, ka viņa dēls neizturētu ne desmit minūtes uz kuģa klāja. Debesu pirāti bija laiski, bezkaunīgi blēži. Viņi varētu pārgriezt rīkli, tikko uzmetuši kādam acis. Tikai tāpēc, ka viņi tik labi maksāja par Dziļā meža lidojošo koksni, meža troļļi vispār ar viņiem ielaidās darīšanās.
Debesu pirāts paraustīja plecus. "Tāpat vien ienāca prātā," viņš noteica un aizgriezās. "Tomēr žēl," viņš nomurmināja.
Rāpodams caur Dziļo mežu pakaļ tēvam, Zarēns domāja par kuģiem, kurus bija vērojis piepūstām burām lidojam virs galvas, ceļamies augšup un aiztraucamies projām. "Debesu kuģošana," viņš nočukstēja, un sirds viņam sāka sisties straujāk. Skaidrs, viņš domāja, ir arī sliktākas nodarbošanās.
Mājās, meža troļļu namiņā, Spelda bija citās domās. "Ak, šie debesu pirāti!" viņa kurnēja. "Pirmām kārtām Tantemam nemūžam nevajadzēja ņemt tevi līdzi, lai tu satiktu viņus. Tagad viņi atgriezīsies pēc tevis, tas ir tikpat droši, kā mani sauc Spelda Koktvere."
"Bet tam debesu pirātam, kuru es redzēju, likās gluži vienalga, vai es iestājos komandā vai ne," teica Zarēns.
"Tā viņi tikai izliekas," teica Spelda. "Bet paskat, kas notika ar Šaurmizi un Cūkaugu! No gultām viņus izrāva, un nekad vairs viņi nav redzēti. Ak, Zarēn, es to nepārdzīvotu, ja ar tevi kaut kas tāds notiktu. Tas man salauztu sirdi."
Ārā vējš gaudoja biezajā Dziļajā mežā. Tumsai iestājoties, gaisu pildīja trokšņi, ko sacēla pamodušies nakts radījumi. Frompi klepoja un spļaudījās, kvarmi spiedza, liet lielais pinkulācis sita sev pa briesmīgajām spalvainajām krūtīm un jodelēja savai mātītei. Tāltālu Zarēns tik tikko varēja saklausīt pazīstamos ritmiskos klaudzienus, kur slakteri vēl cītīgi strādāja.
"Un ko tad lai es daru?" klusiņām iejautājās Zarēns.
Spelda pavīpsnāja. "Tev labi drīz jāiet un jāapmetas pie brālēna Snetermiža," viņa teica. "Mēs jau esam aizsūtījuši ziņu, un viņš tevi gaida. Vienīgi tik ilgi, kamēr gaiss būs tīrs," viņa piebilda. "Ja debesis tā lems, tur tu būsi drošībā."
"Un pēc tam," jautāja Zarēns, "es atkal varēšu nākt mājās, ja?"
"Jā," lēni teica Spelda. Zarēns uzreiz noprata, ka sekos vēl kaut kas.
"Bet?" viņš apjautājās.
Spelda drebēdama piespieda zēna galvu sev pie krūtīm. "Ak, Zarēn, manu glīto puisīt," viņa šņukstēja. "Man tev vēl kas jāsaka."
Zarēns parāvās nost un ieskatījās viņas raižu māktajā sejā. Nu jau viņam pašam asaras tecēja pa vaigiem. "Kas tas ir, Manumāt?" viņš satraukts jautāja.
"F.k, drūmglūnis rāvis!" Spelda lādējās. "Tas nav viegli." Viņa ar asarainām acīm skatījās uz zēnu. "Liii gan es tevi esmu mīlējusi kā savu pašas jau kopš dienas, kad tu ieradies, tu neesi mans dēls, Zarēn. Un arī Tantems nav tavs tēvs."
Nespēdams noticēt, Zarēns klusēdams tikai blenza. "Kas tad es esmu?" viņš jautāja.