"Bet kāpēc tu to dari?" Zarēns izmisīgi vaimanāja. "Kāpēc?"
"Tāpēc, ka es esmu drūmglūnis," nezvērs iesaucās un sāka ļauni vervelēt. "Krāpnieks, viltnieks, blēdis un šmau- cējs. Visi mani skaistie vārdi un vilinošie solījumi nenieka nav vērti. Es uzmeklēju tos, kas ir nomaldījušies no takas. Es aizvilinu tos pie Malas. UN ES TIEKU NO VIŅIEM VAĻĀ!"
Drūmglūnis palaida vaļā tvērienu. Zarēns šausmās iekliedzās. Viņš krita. Uz leju, uz leju, pāri Malas pārkarei tumšajos bezdibeņa dziļumos.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
VIŅPUS
DZIĻA MEŽA
Zarēnam griezās galva, kūleņojot gaisā. Gaisa plūsma, kas sitās pretī uz augšu, plandīja viņa drēbes un lika aiz- cirsties elpai. Atkal un atkal viņš vēlās apkārt. Un visu laiku galvā vēl un vēl atbalsojās drūmglūņa nežēlīgie vārdi.
Tu neesi nekas. NEKAS!
"Tā nav taisnība!" Zarēns kliedza.
Klints sāns aizzibēja viņam garām kā izplūdušas krāsas triepiens. Visa tā meklēšana. Viss posts un nelaimes. Visas tās reizes, kad viņam bija licies, ka nekad nenonāks dzīvs līdz Dziļā meža malai. Atrast savu ilgi pazudušo tēvu, tikai lai atkal viņu pazaudētu, - un tad, pats ļaunākais, atklāt, ka viss briesmu pilnais ceļojums ir bijis daļa no kādas nežēlīgas un sarežģītas spēles, ko izgudrojis melīgais drūmglūnis. Tas bija tik briesmīgi netaisni.
Asaras sariesās Zarēnam acīs. "Es negribu būt nekas. Es tāds neesmu!" viņš vaimanāja.
"Es negribu būt nekas. Es tāds neesmu!" Asaras sariesās viņam acīs.
Tālāk un tālāk viņš krita lejup mutuļojošā miglā. Vai viņš kritīs mūžīgi? Viņš cieši ai/miedza acis.
"Tu esi melis!" Zarēns kliedza atpakaļ, augšup uz klints malas pusi. Melis, melis, me… Vārds atsitās pret klinti. Jā, domāja Zarēns, drūmglūnis ir melis. Tas meloja par visu. Par visu!
"Es esmu kaut kas!" Zarēns izsaucās. "Es esmu kāds. Es esmu Zarēns, kas nomaldījās no takas un devās ceļojumā viņpus Dziļā meža. ES ESMU ES PAAAAAATS!" Jf Zarēns atvēra acis. Kaut kas bija noticis. Viņš
M lidoja, nevis krita, lidoja augstu virs Malas
pārkares, cauri mākoņiem.
"Vai es esmu miris?" viņš skaļi brīnījās. "Neesi miris," atbildēja pazīstama balss. "Ne uz to pusi. Tev vēl tālu jāiet."
"Kāpurputns!" iekliedzās Zarēns.
Kāpurputna nagi ciešāk satvēra Zarēna plecus; tā lielie spārni ritmiski vēzējās cauri aukstajam, retinātajam gaisam.
"Tu biji klāt, kad es izšķīlos, un es tevi vienmēr esmu pieskatījis," tas teica. "Tagad tev tiešām manis vajag un es esmu klāt."
"Bet uz kurieni mēs dodamies?" jautāja Zarēns, kurš nevarēja redzēt neko citu kā tikai plašās debesis.
"Nevis "mēs", Zarēn," teica kāpurputns. "Bet tu. Tavs liktenis ir viņpus Dziļā meža."
Tajā brīdī nagi palaida vaļā tvērienu, un jau otro reizi Zarēns krita. Lejup, lejup, lejup un…
BLAUKT!
Viss satumsa.
Zarēns atskārta, ka skrien pa garu, tumšu gaiteni. Viņš iebrāzās pa durvīm kādā tumšā istabā. Stūri atradās skapis. Viņš atvēra tā durvis un iegāja iekšā vel dziļākā tumsā. Viņš kaut ko meklēja; vismaz to viņš zināja. Skapja iekšpusē karājās mētelis. Zarēns sataustīja tā kabatu un ielīda vēl jo vairāk dziļā tumsā. Tā tur nebija, lai viņš meklētu ko meklēdams, bet apakšā bija maks. Viņš atvēra skavu un ielēca iekšā vēl aizvien dziļākā tumsā.
Maka iekšpusē bija drēbes gabals. Pēc pieskāriena tas bija pazīstams. Viņš sataustīja sakodītos un savirpinātos stūrus. Tas bija viņa lakats. Viņš to pacēla un piespieda pie sejas, un tur - raugoties pretī no drānas tumsas - bija seja. Viņa seja. Tā pasmaidīja. Zarēns pasmaidīja pretī.
"Es pats," viņš nočukstēja.
"Vai tev viss kārtībā?" jautāja seja. Zarēns pamāja ar galvu. "Vai tev viss kārtībā?" tā jautāja vēlreiz. "Jā," atbildēja Zarēns.
Jautājums atkārtojās trešo reizi, un Zarēns saprata, ka balss nenāca no lakata, bet no kaut kā cita. Kaut kur no ārpuses. Viņa plaksti trīcot pavērās. Priekšā rēgojās milzīga sarkanmatu seja. Tā izskatījās norūpējusies.
"Tem!" Zarēns iesaucās. "Tems Rejūdens."
"Tas pats," piekrītoši pamāja debesu pirāts. "Vai tagad tu atbildēsi man - vai tev nekas nekait?"
"Man… man tā liekas," teica Zarēns. Viņš pieslējās, balstīdamies uz elkoņiem. "Vismaz nekas nav lauzts."
"Kā viņam ir?" uzsauca Smailiņš.
"Viņam viss ir kārtībā!" atsaucās Tems.
Zarēns gulēja mīkstā buraudekla gulta uz debesu kuģa klāja. Viņš paslējās augstāk un paskatījās visapkārt. Neskaitot Akmens Pilotu, visi bija klāt: Smailiņš, Stoups Bultžoklis, Mucasģimis (pieķēdēts pie masta), Rumbainis un, nostājies vistuvāk, kapteinis Kvintinijs Verdžinikss. Mākoņu Vilks. Viņa tēvs.
Mākoņu Vilks pieliecās un pieskārās Zarēna lakatam. Zarēns sarāvās.
"Mieru," kapteinis klusu teica. "Neviens tev nedarīs pāri, puis. Šķiet, ka mēs galu galā netiksim no tevis vaļā."
"Nekad neko tādu neesmu redzējis," iejaucās Tems Rejūdens. "Vienkārši nokrita no debesīm, tā tas bija - tieši uz pakaļgala klāja. Mēs te esam dīvainās debesīs, tur nav nekādu šaubu…"
"Izbeidziet pļāpāšanu!" skarbi teica kapteinis. "Un visi ejiet atpakaļ savās vietās. Mums jātiek Lejaspilsētā, pirms iestājas nakts."
Komanda izklīda.
"Tu ne," klusi teica kapteinis, uzlicis roku Zarēnam uz pleca, kad arī viņš taisījās iet projām.
Zarēns paskatījās apkārt. "Kā… kāpēc tu mani pameti?" viņš jautāja sausu muti, balsij aizlūstot.
Kapteinis skatījās uz viņu, maskai līdzīgā seja nepauda nekādas jūtas. "Mums nebija vajadzīgs papildu komandas loceklis," viņš vienkārši pateica. "Turklāt man likās, ka pirāta dzīve tev nav piemērota." Viņš uz brīdi apklusa. Kaut kas noteikti nomāca viņa prātu.
Zarēns stāvēja, gaidīdams, kad kapteinis atkal ierunāsies. Viņš jutās kautrīgs, jutās neveikli. Viņš kodīja vaigus no iekšpuses. Kapteinis, pieliecoties uz priekšu, sa- miedza acis. Zarēns nodrebēja. Vīrieša siltā elpa skaļi bija dzirdama viņam pie auss, vaigubārda kņudināja viņam kaklu.
"Es redzēju kaklautu," kapteinis atzinās, tā ka tikai Zarēns varēja dzirdēt. "Tavu lakatu. To, ko Merisa - tava māte - izšuva. Un es zināju, ka tu esi… Pēc visiem šiem gadiem." Viņš apklusa. Viņa apakšlūpa drebēja. "Tas bija vairāk, nekā es spēju izturēt. Man bija jātiek projām. Es… Es tevi pametu. Otro reizi."
Zarēns aizvērsās. Viņa seja bija karsta un piesarkusi.
Kapteinis uzlika rokas Zarēnam uz pleciem un ieskatījās viņam acīs. "Trešo reizi tas nenotiks," viņš klusi teica. "Es nekad vairs tevi nepametīšu." Viņš apkampa zēnu un cieši viņu apskāva. "No šī brīža mūsu likteņi būs vienoti," viņš uzstājīgi čukstēja. "Tu un es, mēs kopā kuģosim debesīs. Tu un es, Zarēn. Tu un es."
Zarēns neteica neko. Viņš nespēja. Prieka asaras sakāpa viņam acīs; viņa sirds sitās tā, it kā taisītos plīst. Galu galā viņš bija atradis savu tēvu.
Negaidīti kapteinis parāvās nost. "Bet tu būsi komandas loceklis tāpat kā visi pārējie," viņš skarbi piebilda. "Tāpēc negaidi kādu īpašu labvēlību."
"Nē, tē… kaptein," mierīgi teica Zarēns. "Es negaidīšu."
Mākoņu Vilks atzinīgi pamāja un pievērsās pārējiem, kas apmulsuši bija viņus vērojuši. "Uz priekšu, laiskie salašņas!" viņš ierēcās. "Izrāde beigusies. Uzvilkt galveno buru, pacelt abordāžas virvi, un dosimies projām no šejienes."