Ko lai viņš dara? Kurp lai viņš iet? Zarēns nekad agrāk nebija aizmaldījies projām no Dziļā meža takām. Viņš sāka iet uz vienu pusi, apstājās, paskrēja uz otru pusi un atkal apstājās. Likās, ka smirdkrupja sēkoņas skaņa ir viņam visapkārt. Viņš iedrāzās kāda tumša krūmāja ēnā un pieplaka pie liela, mezglaina koka stumbra.
Smirdkrupis nāca tuvāk. Viņa ķērcošā elpa kļuva skaļāka. Zarēnam plaukstas bija mitras un mute - sausa; viņš pat nevarēja siekalas norit. Frompi un kvarmas apklusa, un baismīgajā klusumā Zarēna sirds sitās kā bungas. Pavisam droši smirdkrupis varēja to dzirdēt. Varbūt tas bija projām. Zarēns piesardzīgi palūkojās gar koka stumbru.
KĻŪDA! viņa prāts iekliedzās, kad izrādījās, ka viņš skatās divās dzeltenu acu spraugās, kas vērās uz viņu no tumsas. Gara, saritināta mēle šaudījās iekšā ārā, izgaršodama gaisu. Pēkšņi smirdkrupis uzpūtās kā milzu varde. Viņš gatavojās izpūst indīgas elpas strūklu. Zarēns aizmiedza acis, aizspieda degunu un cieši aizvēra muti. Viņš dzirdēja skaļu šņācienu.
Nākamajā brīdī viņam aiz muguras atskanēja kluss būkšķis, kaut kam nokrītot zemē. Zarēns
satraukumā pavēra vienu aci un pārbaudīja. Tur gulēja fromps. Tā spalvainā tvērējaste raustījās. Zarēns palika pilnīgi nekustīgs, kamēr smirdkrupis izšāva laukā savu lipīgo mēli, satvēra nelaimīgo frompu un pazuda ar to krūmājā.
"Tas bija par mata tiesu!" Zarēns teica un ar atvieglojumu nopūtās. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres. "Gandrīz par mata tiesu!"
Mēness bija kļuvis blāvāks, un ēnas tapušas dziļākas. Zarēns nožēlojams klīda tālāk, un tumsa sedza viņu kā slapja sega. Iespējams, ka smirdkrupis bija projām, bet tā bija mazākā no viņa raizēm. Nemainīgs palika tas, ka viņš bija nogājis nost no takas. Tagad viņš bija apmaldījies.
Zarēns bieži paklupa, reizēm viņš pakrita. Mati samirka no sviedriem, viņš bija pārsalis. Viņš nezināja, uz kurieni iet, viņš nezināja, kur ir bijis; viņš cerēja, ka neiet vienkārši apkārt pa riņķi. Viņš bija arī noguris, tomēr ik reizi, kad viņš apstājās atpūsties, kāda ņurdēšana vai rūciens, vai negants rēciens lika viņam atkal steigties uz priekšu.
Beidzot, nespēdams tālāk paiet, Zarēns apstājās. Viņš noslīga uz ceļiem un pavērsa seju pret debesīm.
"Ak, drūmglūni!" viņš lādējās. "Drūmglūni! Drūmglūni!" Viņa balss noskanēja saltajā nakts gaisā. "Lūdzu! Lūdzu! Lūdzu!" viņš sauca. "Kaut es atkal atrastu taku! Ja vien es nebūtu nogājis nost no takas! Palīgā! Palīgā! Palīgā…"
"PALĪGĀ!"
Ciešanu pilns kliedziens izdūrās cauri gaisam kā nazis. Zarēns pielēca kājās un skatījās apkārt.
"PALĪGĀ!" Tā nebija atbalss.
Balss nāca Zarēnam no kreisās puses. Neapzināti viņš skrēja paskatīties, ko varētu līdzēt. Nākamajā brīdī viņš atkal apstājās, ja nu tās bija lamatas? Viņš atcerējās Tan- tema asinis stindzinošos stāstus par meža troļļiem, kurus nāvē ievilinājuši dūrējcirša viltus saucieni; tas bija briesmīgs radījums ar naža asiem nagiem. Tas izskatījās pēc nokrituša bluķa - līdz tam neuzkāpa virsū. Tad tā ķetnas sacirtās un palika ciet, līdz upura ķermenis bija sācis trūdēt. Jo dūrējcirtis ēda vienīgi maitas gaļu.
"Aiz līdzjūtības, lūdzu, palīdziet man kāds," atkal atskanēja balss, bet tagad klusāk.
Zarēns ne mirkli ilgāk nevarēja neņemt vērā izmisīgo lūgumu. Viņš izvilka nazi - katram gadījumam - un devās balss virzienā. Viņš nebija pagājis vairāk par divdesmit soļiem, kad paklupa pār kaut ko, kas rēgojās no dūcoša ķemmeskrūma dziļumiem.
"Au!" iesaucās kāda balss.
Zarēns apmetās apkārt. Viņš bija paklupis pār kāju pāri. To īpašnieks piecēlās sēdus un dusmīgi blenza uz viņu.
"Tu, lempi!" viņš iesaucās.
"Piedod, es…" Zarēns iesāka.
"Un neblenz," viņš pārtrauca. "Tas ir ļoti rupji."
"Piedod, es…" Zarēns vēlreiz teica. Tā bija taisnība; viņš tiešām blenza. Cauri mežam mēnessgaismas stars spīdēja uz kādu zēnu, un tas, kā izskatījās viņa jēli sarkanā seja, liesmām līdzīgās šķipsnās savaskotie tumšsarkanie mati un dzīvnieku zobu kaklarotas, bija nobaidījis Zarēnu. "Tu taču esi slakteris, vai ne?" viņš jautāja.
Slakteri ar savu asiņaino izskatu izskatījās - un izklausījās - briesmīgi. Runāja, ka daudzu paaudžu laikā izlietās asinis viņiem bija izsūkušās cauri porām līdz pašām matu saknēm. Tomēr, kaut gan viņu nodarbošanās tiešām bija nomedīto zvēru un izaudzēto aunradžu nokaušana, slakteri bija miermīlīgas būtnes.
Tik un tā Zarēns nespēja slēpt riebumu. Neskaitot kādu nejaušu Dziļā meža ceļotāju, slakteri bija meža troļļu tuvākie kaimiņi. Viņi savā starpā tirgojās - kokgriezumi un grozi pret gaļu un ādas izstrādājumiem. Tomēr meža troļļi, tāpat kā visi citi Dziļajā mežā, nicināja slakterus. Viņi bija, kā Spelda izteicās, podam pašā apakšā. Neviens negribēja biedroties ar ļaudīm, kam asinīs bija ne tikai rokas, bet viss ķermenis.
"Nu?" teica Zarēns. "Vai tu esi slakteris?"
"Kas par to?" kā aizsargājoties atjautāja zēns.
"Nekas, es…" Nomaldījies Dziļajā mežā, nevarēja būt pārāk izvēlīgs par sabiedrību. "Es esmu Zarēns," viņš teica.
Zēns viegli pieskārās pierei un palocīja galvu. "Mani sauc par Skrimsli," viņš teica. "Lūdzu, aizved mani atpakaļ uz manu ciematu. Es nevaru paiet. Skaties," viņš teica, norādīdams uz savu labo kāju.
Zarēns saskatīja sešas vai septiņas nejaukas zilgansārtas brūces zēna papēdī. Visa pēda jau bija sapampusi divtik
liela, kā parasti. Pat kamēr Zarēns skatījās, pampums pletās augšup pa kāju.
"Kas notiek?" noelsās Zarēns.
"Tas ir… tas ir…"
Zarēns saprata, ka zēns cieši skatās uz kaut ko viņam aiz muguras. Viņš izdzirda kādu šņācam un apsviedās apkārt. Un tur, lidinoties mazliet virs zemes, bija vispretīgākais radījums, kādu Zarēns jebkad bija redzējis.
Tas bija garš un kunkuļains, ar spīdošu gļotaini zaļu ādu, kas mitri mirdzēja blāvajā mēnessgaismā. Visa ķermeņa garumā tam bija izspiedušies dzelteni plankumi, no kuriem sūcās caurspīdīgs šķidrums. Locīdamies un staipīdamies radījums pievērsās Zarēnam ar savām milzīgajām, aukstajām acīm.
Kas tas tāds?" viņš čukstēja Skrimslim.
"Lidojošais tārps," skanēja atbilde. "Dari ko darīdams, neļauj tam uzveikt sevi."
"Nekādā ziņā," varonīgi teica Zarēns un
sniedzās pēc naža. Tā tur nebija. "Mans nazis!" viņš iesaucās. "Mans vārda dodamais nazis. Es…" Un tad Zarēns atcerējās. Viņš to bija turējis rokā. kad paklupa pār Skrimšļa kājām. Tam jābūt tepat kaut kur zemē.
Zarēns skatījās uz priekšu, aiz lielām šausmām ne uz brīdi nespēdams novērst acis no lidojošā tārpa. Radījums turpināja locīties. Šņākoņa tam nāca nevis no mutes, bet no sprauslu rindām vēdera apakšā. Sprauslas izgrūda gaisu, kas noturēja tārpu virs zemes.
Tas tuvojās, un Zarēns skatījās radījumam mutē. Tam bija gumijveida lūpas un nokarenas ūsas, tas nemitīgi kampa gaisu. Pēkšņi tā lūpas pavērās.
Zarēns noelsās. Lidojošā tārpa mute bija pilna ar taustekļiem, katram no tiem galā bija pilošs piesūceknis. Žokļiem paplešoties, taustekļi izlēca laukā un locījās kā
"Nazi," Zarēns murmināja Skrii slim. "Atrodi man nazi."
Viņš dzirdēja, kā Skrimslis rakņājas pa sausajām lapām. "Es mēģinu," viņš teica. "Es nevaru… Jā," viņš iesaucās. "Rokā ir!"