"Ātrāk!" izmisīgi sauca Zarēns. Lidojošais tārps trīcēja, gatavodamies uzbrukumam. Zarēns pastiepa roku aiz muguras pēc naža. "Pasteidzies!"
"Še!" teica Skrimslis, un Zarēns sajuta plaukstā pazīstamo kaula spalu. Viņš satvēra to un sakoda zobus.
Lidojošais tārps šūpojās gaisā uz priekšu un atpakaļ, visu laiku drebēdams. Zarēns nogaidīja. Tad pēkšņi bez jebkāda brīdinājuma lidojošais tārps uzbruka. Tas metās Zarēnam pie kakla, muti iepletis un taustekļus izstiepis. Tas smirdēja pēc sasmakušiem taukiem.
Šausmās Zarēns palēca atpakaļ. Lidojošais tārps gaisā strauji mainīja virzienu un bruka viņam virsū no otras puses. Zarēns pieliecās.
Radījums aizšāvas viņam pār galvu, šņākdams apstājas, izlocījās pretējā virzienā un atkal uzbruka.
Šoreiz tas uzbruka no priekšas - tieši tā, kā Zarēns bija cerējis. Kad radījuma taustekļi taisījās piesūkties viņa atsegtajam kaklam, Zarēns izlocījās un metās izklupienā uz priekšu. Nazis iegrima tārpa mīkstajā pavēderē un uzšķērda gaisa sprauslu rindu.
Sekas bija acumirklīgas. Radījums nevaldāmi virpuļoja gaisā kā piepūsts un vaļā palaists balons, izdodams skaļu špšpšpšpppp. Tad tas uzsprāga un daudzi gļotaini dzelteni un zaļi ādas gabaliņi noplivinājās zemē.
"JĀĀ!" ieaurojās Zarēns, pacēlis gaisā dūri. "Es esmu to paveicis un izdarījis! Lidojošais tārps ir pagalam."
Viņam runājot, elpas mutuļi nāca no mutes kā pūķim. Nakts bija kļuvusi skarba, pūta ledains ziemeļu vējš. Tomēr Zarēnam nebija auksti. Ne uz to pusi. Lepnuma un satraukuma kvēle sildīja visu ķermeni.
"Palī'ā," viņam aiz muguras atskanēja balss. Tā skanēja savādi - it kā Skrimslis runātu ar pilnu muti.
"Viss kārtībā," teica Zarēns, pieceldamies kājās. "Es… SKRIMSLI!" viņš iekliedzās.
Slakteri vairs nevarēja pazīt. Pirms Zarēna cīņas ar lidojošo tārpu bija pietūkuši tikai Skrimšļa kāja. Tagad viss viņa ķermenis bija uzpampis. Viņš izskatījās pēc milzīgas tumšsarkanas bumbas.
"Ai've' mani mā'ās," viņš nelaimīgs nomurmināja.
"Bet es nezinu, kur ir tavas mājas," teica Zarēns.
"Es tevi ve'īšu," teica Skrimslis. "Pacel mani. Es tev ā'īšu ceļu."
Zarēns pieliecās un pacēla slakteri uz rokām. Viņš bija pārsteidzoši viegls.
Zarēns sāka iet. "Pa k'eisi," Skrimslis pēc brīža teica, pēc tam: "Vēl'eiz pa k'eisi. Pa la'i. Taisni." Skrimslis turpināja
pampt, un pat vienkāršākos vārdus nebija iespējams izrunāt. Beigās viņam nācās ar tuklajām roķelēm spiest Zarēnam plecus, lai norādītu, uz kuru pusi jāiet.
Iespējams, ka iepriekš Zarēns bija gājis pa apli, bet tagad tā noteikti nebija. Viņu vadīja uz kādu jaunu vietu.
"BLOBLO!" kliedza Skrimslis. "VOBLOBLO!"
"Ko?" asi noprasīja Zarēns. Bet, to sacīdams, viņš saprata, kas notiek. Skrimšļa ķermenis, kas jau bija viegls bijis, kad viņš to pacēla, tagad bija vieglāks nekā bez svara. Milzīgā, piepūtusies masa taisījās pacelties gaisā un aizlidot.
Viņš darīja, ko varēdams, satvēris Skrimsli ap jostasvietu, - vismaz apmēram tur, kur jostasvieta kādreiz bija, - taču tas nebija iespējams. Tas bija tikpat kā noturēt ūdens maisu; atšķirība bija tāda, ka šis maiss krita uz augšu. Ja viņš to palaistu vaļā, Skrimslis pazustu debesīs.
Zarēns noslaucīja sviedrus no pieres. Tad viņš iespīlēja uzpūsto zēnu starp diviem zariem, rūpīgi izraudzīdamies koku bez ērkšķiem. Viņš negribēja, ka Skrimslis pārsprāgst. Viņš noņēma no pleca virvi, ko Spelda bija iedevusi, apsēja vienu galu Skrimslim ap kāju, otru - sev ap vidukli un devās tālāk.
Nepagāja ilgs laiks, kad Zarēnam atkal sākās grūtības. Ar katru soli vilkšana augšup kļuva stiprāka. Bija aizvien grūtāk un grūtāk palikt uz zemes. Lai noenkurotos, viņš ķērās pie krūmu zariem, kam gāja garām. Bet no tā nebija nekāda labuma. Slakteris vienkārši bija pārlieku lidojošs.
Vienā mirklī Zarēna kājas atrāvās no zemes, rokas zaudēja tvērienu pie krūmiem, un viņš kopā ar Skrimsli pacēlās gaisā.
Viņi cēlās augstāk un augstāk ledainajā naktī pretī debesu plašumam. Viņš veltīgi raustīja ap vidukli apsieto
virvi. Tā nebija izkustināma. Viņš skatījās lejup uz ātri attālinošos zemi, un tajā bridi viņam kaut kas ienāca prātā - kaut kas šausmīgs.
Skrimšļa pazušanu ievēros. Kad viņš nebūs atgriezies, viņa ģimene un draugi nāks viņu meklēt. Tomēr Zarēns bija izdarījis to, ko meža troļļi nekad nedara. Viņš bija nogājis nost no takas. Viņu nenāks meklēt neviens.
TREŠĀ NODAĻA
SLAKTERI
Zarēnam ceļoties augšup aukstajā, tumšajā gaisā, virve sāpīgi spieda ribu malas. Viņš tvēra elpu, un tobrīd nāsis viņam piepildīja dīvaina kodīgu dūmu dvesma. Tas bija tāds malkas dūmu, ādas un nezināmas sīvas smakas maisījums, ko Zarēns nevarēja noteikt. Virs viņa uzstājīgi ieņurdējās Skrimslis.
"Vai tu esi netālu no sava ciema?" Zarēns jautāja.
Skrimslis ieņurdējās atkal, šoreiz vēl uzstājīgāk. Pēkšņi starp lapām 'Zarēns pamanīja lēkājošas liesmas un asins- sarkanus dūmus. Nepilnu divdesmit soļu attālumā kurējās uguns.
"Palīgā!" iebļāvās Zarēns. "PALĪDZIET MUMS!"
Zeme zem viņiem gandrīz tūlīt pat sāka ņudzēt no asinssarkaniem slakteriem; katram no tiem rokā bija lāpa.
"TE, AUGŠĀ!" Zarēns kliedza.
Slakteri pacēla galvu. Viens no viņiem rādīja ar pirkstu. Tad, neteikuši ne vārda, viņi sāka darboties. Mierīgi un lietpratīgi viņi noņēma virves, kas karājās viņiem ap pleciem, un tām vienā galā iesēja slīdošos mezglus. Tad ar
tādu pašu nesteidzīgu mērķtiecību viņi sāka sviest šos izveidotos laso gaisā.
Zarēns novaidējās, kad virves nokrita atpakaļ, viņu nesasniegušas. Viņš plati iepleta kājas un pacēla stingri atliektas pēdas. Slakteri mēģināja atkal, bet, tā kā Skrimslis vilka viņu aizvien augstāk, uzdevums ar katru mirkli kļuva grūtāks.
"Nu taču," nepacietīgi murmināja Zarēns, kamēr slakteri atkal un atkal mēģināja uzmest cilpu vienai viņa pēdai. Viņš dzirdēja no augšas skanam apslāpētus saucienus, kur Skrimšļa uzpūstais ķermenis lauzās cauri augšējiem zariem. Nākamajā mirkli Zarēna galva ienira blīvajā, zaļajā kupolā. No sabružātajām lapām nāca spēcīga zemes smarža.
Kā tas izskatīsies? Zarēns pieķēra sevi domājam. Virs Dziļā meža. Debesu pirātu valstībā.
Iekams viņam bija iespēja to uzzināt, viņš sajuta kaut ko trāpām pa atliekto pēdu un savelkamies ap potīti. Viena no slakteru virvēm beidzot bija sasniegusi mērķi. Viņa kāju spēcīgi pavilka, tad vēlreiz un vēlreiz. Lapas iesitās viņam sejā, un zemes smarža kļuva spēcīgāka.
Tad pēkšņi viņš ieraudzīja zemi labu gabalu zemāk - un savu kāju ar virves cilpu ap potīti. Kādi divdesmit slakteri turēja virves otru galu. Lēnām un ar rāvieniem viņi vilka virvi. Kad Zarēna kājas beidzot pieskārās zemei, slakteri tūlīt pat pievērsās Skrimslim. Darbodamies pilnīgā klusumā, viņi apmeta savas virves viņam ap rokām un kājām, pārņemot nostiepuma spriedzi. Tad viens no viņiem izvilka nazi un pārgrieza virvi, kas vēl joprojām bija apsieta Zarēnam ap krūtīm. Un Zarēns bija brīvs. Viņš noliecās un, juzdamies pateicīgs, dziļi ievilka elpu.
"Paldies," viņš nosēcās. "Diez vai vēl ilgāk es būtu izturējis. Es…" Viņš pacēla acis. Kopā ar milzu piepūtušos Skrimsli, kas bija piesiets virs viņiem, visi slakteri steigšus devās atpakaļ uz ciematu. Zarēns bija pamests viens pats. Un turklāt vēl sāka snigt.