Tajā brīdī otrreiz noskanēja gongs. Trīs slakteri pēkšņi pārtrauca skriešanu, un Zarēns atkal juta zemi zem kājām.
"Maltīte ir beigusies," paskaidroja Skrimslis, kad visi slakteri pielēca kājās no soliem un, vēl joprojām smiedamies un dziedādami, atgriezās pie darba. "Vai tu negribētu iepazīties ar apkārtni?" viņš apjautājās.
Zarēns apspieda žāvas un kautrīgi pasmaidīja. "Es neesmu radis būt nomodā šajā laikā," viņš teica.
"Bet ir taču nakts vidus," teica Skrimslis. "Nevar būt, ka tev nāk miegs!"
Zarēns pasmaidīja. "Es biju augšā visu dienu," viņš teica.
Cīpsla vērsās pie brāļa. "Ja Zarēns grib iet gulēt…"
"Nē, nē," apņēmīgi teica Zarēns. "Es labprāt iepazīšos ar apkārtni."
Vispirms tie aizveda viņu uz aunradžu aplokiem. Zarēns pakāpās uz apakšējā šķērša un skatījās uz pinkainajiem dzīvniekiem, to vītajiem ragiem un skumjajām acīm. Tie miegaini gremoja. Zarēns paliecās pāri un paplikšķināja vienam pa kaklu. Saniknotais aunradzis atsita viņa roku ar ragainās galvas grūdienu. Satraukumā Zarēns parāvās atpakaļ.
"Iespējams, ka aunradži izskatās pakļāvīgi," teica Cīpsla, "bet pēc dabas ir neaprēķināmi dzīvnieki. Tiem ne uz mirkli nedrīkst uzgriezt muguru. Šitie ragi var ievainot!"
"Turklāt viņi nepiedienīgi uzvedas," Skrimslis piebilda. "Tāpēc mums visiem jāvalkā biezi ādas zābaki."
"Mums ir tāds teiciens," skaidroja Cīpsla. ""Aunradža smaids ir kā vējš" - nekad nevar zināt, kad tas mainīsies." "Bet garšo nu gan viņi lieliski!" iesaucās Skrimslis.
Žāvētavā Zarēns ieraudzīja rindām vien tilderu liemeņus karājamies uz āķiem. Liels, ar sarkanozola skaidām kurināms ceplis deva tumši sarkanus dūmus, kas piešķīra tildera šķiņķim īpatnējo garšu. Drīzāk šie dūmi, nevis asinis bija iekrāsojuši slakteru ādu.
No tilderiem katra daļa tika izmantota lietderīgi. Kaulus izžāvēja un lietoja kā malku; taukus izmantoja cepšanai, eļļas lampās un svecēm, un skrituļu zobratu ieeļļošanai; biezo vilnu savērpa virvēs un no ragiem izgreba visādus priekšmetus - no galda piederumiem līdz bufetes rokturiem. Tomēr visvērtīgākā šī dzīvnieka daļa bija āda.
"Te apstrādā jēlādas," teica Skrimslis.
Zarēns vēroja sarkanseju vīrus un sievas dauzām ādas ar lieliem, apaļiem akmeņiem. "Es šo skaņu esmu agrāk dzirdējis," viņš teica. "Kad vējš pūš no ziemeļrietumiem."
"Tas mīkstina ādu," Cīpsla paskaidroja. "Padara to vieglāk veidojamu."
"Un šīs," teica Skrimslis, iedams tālāk, "ir miecējamās mucas. Mēs izmantojam vienīgi vislabāko svinozola mizu," viņš lepni piebilda.
Zarēns paošņāja tvaikus, kas cēlās no mucām. Tā bija smarža, ko viņš bija saodis, lidojot pāri ciematam.
"Tāpēc mūsu ādas ir tik slavenas," teica Cīpsla.
"Labākās Dziļajā mežā," piebilda Skrimslis. "Pat debesu pirāti tās lieto."
Zarēns apmetās apkārt. "Jums ir darījumi ar debesu pirātiem?" viņš jautāja.
"Mūsu labākie pircēji!" teica Skrimslis. "Bieži viņi neparādās, bet, kad ierodas, tad izpērk visu, kas mums ir."
Zarēns pamāja ar galvu, bet viņa domas maldījās citur. Atkal viņš iedomājās sevi stāvam pirātu kuģa priekšgalā, kuģojam debesis, kad mēness spīd virs galvas un vējš plivina matus.
"Vai viņi drīz atgriezīsies?" viņš beidzot jautāja.
"Debesu pirāti?" jautāja Skrimslis un papurināja galvu. "Nav pagājis ilgs laiks, kopš viņi pēdējo reizi bija te. Tagad kādu brīdi viņi nerādīsies."
Zarēns nopūtās. Pēkšņi viņš jutās ārkārtīgi noguris. Cīpsla pamanīja, ka viņa plakstiņi kļuvuši smagi. Viņa saņēma Zarēnu pie elkoņa.
"Nāc," viņa teica. "Tev jāatpūšas. Mamma 'laterna zinās, kur tevi nolikt gulēt."
Šoreiz Zarēns neturējās pretī. Gandrīz vai pamiris no kājās stāvēšanas, viņš sekoja Cīpslai un Skrimslim uz viņu būdu. Iekšpusē kāda sieviete jauca bļodā kaut ko sarkanu. Viņa pacēla acis. "Zarēn!" viņa iesaucās un noslaucīja rokas priekšautā. "Es gribēju tevi redzēt." Viņa steidzās pretī un apkampa Zarēnu ar savām druknajām rokām. Viņas galvas virspuse atspiedās Zarēnam pret zodu.
"Paldies, Bālais," viņa šņukstēja. "Liels paldies." Tad viņa parāvās nost un nosusināja acis ar priekšauta stūri. "Neņem vērā," viņa nošņaukājās. "Esmu tikai veca, dumja sieviete…"
"Mamm Tatem," teica Cīpsla. "Zarēnam vajag pagulēt."
"To es redzu gan," viņa teica. "Esmu jau nolikusi papildu gultas drēbes guļamtīklā. Bet pirms tam vēl ir pāris svarīgu lietu, ko es…" Viņa sāka enerģiski rakņāties kumodes atvilktnēs, un drīz vien apkārt mētājās lietas, kuras viņa nemeklēja. "Ā, te nu iri" viņa beidzot iesaucās un pasniedza Zarēnam lielu kažokādas vesti. "Pielaiko," viņa teica.
Zarēns uzvilka vesti virs savas ādas jakas. Derēja kā uzlieta. "Tā ir tik silta," viņš teica.
"Tā ir aunradža ādas veste," mamma Tatema paskaidroja, aizpogādama garenas koka pogas priekšpusē. "Tas ir mūsu īpašais ražojums," viņa piebilda, "un nav domāts pārdošanai." Viņa nokremšļojās. "Zarēn," viņa teica, "es
gribētu, lai tu to pieņem kā pateicības zīmi par to, ka pārvedi Skrimsli atpakaļ pie manis sveiku un veselu."
Zarēns bija ļoti aizkustināts. "Paldies," viņš teica. "Es…"
"Paglaudi to," teica Skrimslis.
"Ko?" pārjautāja Zarēns.
"Paglaudi to," Skrimslis atkārtoja un satraukts iesmējās.
Zarēns novilka plaukstu pāri kažokādai. Tā bija mīksta un bieza. "Ļoti jauka," viņš teica.
"Un tagad uz otru pusi," Skrimslis uzstāja.
Zarēns izdarīja, kā bija likts. Šoreiz vilna sacēlās stāvus un kļuva stīva. "JŪŪ!" viņš iekliedzās, bet Skrimslis un Cīpsla sāka smieties. Pat mamma Tatema smaidīja. "Kā adatas," teica Zarēns, sūkādams roku.
"Vai tas dzīvs vai miris, nekad neglaudi aunradzi pret spalvu," nosmējās mamma Tatema. "Es priecājos, ka tev patīk mana dāvana," viņa piebilda. "Lai tā tev labi kalpo."
"Tas ir loti laipni no jums…" iesāka Zarēns. Bet mamma Tatema vēl nebija beigusi.
"Un šis tevi pasargās no neredzamām briesmām," viņa teica un aplika Zarēnam ap kaklu izrotātu ādas amuletu.
Zarēns pasmīnēja. Mātes, šķiet, visas ir māņticīgas, lai kur arī dzīvotu.
"Tu prātīgi darītu, ja to neapsmietu," asi teica
mamma Tatema. "Es no tavām acīm manu, ka tev tāls ceļš ejams. Tur laukā ir daudz kā tāda, kas tev var nodarīt pāri. Un, lai gan katrai indei ir pretlīdzeklis," viņa piebilda, uzsmaidīdama Skrimslim, "ja tu reiz kritīsi drūmglūņa nagos, tad tev gals klāt."
"Drūmglūņa?" jautāja Zarēns. "Es esmu dzirdējis par drūmglūni."
"Visļaunākais radījums no visiem," teica mamma Tatema aizlūzušā un klusā balsī. "Tas slēpjas ēnās. Tas pielavās mums, slakteriem, klāt, ne uz brīdi neizlaizdams no acīm savu upuri, gatavs viņu nobendēt. Un tad viņš klūp virsū."
Zarēns satraukts košļāja sava lakata galu. Tas bija tas pats drūmglūnis, no kura baidījās meža troļļi, - tas briesmīgais zvērs, kas pievilināja meža troļļus, kuri nomaldījās no takas un bija lemti drošai nāvei. Bet tā taču bija tikai nostāstos, vai ne? Tik un tā, kamēr mamma Tatema turpināja runāt, Zarēns drebinājās.