Pulkstenis ar dzeguzi pie sienas pārtrauca klusumu ar ierūsējušu un dobju "Kukū!". Mollija salēcās. Aderstones jaunkundze pavīpsnāja. Pulkstenis nokūkoja vēl sešas reizes. Mollija vēroja putekļaino koka putnu ar salauzto knābi lēkājam uz atsperes iekšā un ārā no dzeguzes mājiņas, līdz tas beidzot pazuda savā alā. Aderstones jaunkundze pagriezās un, lūkodamās ārā pa logu, sāka runāt.
- Kā jau tu zini, Rokijs ir prom. Viņa pienākumos ietilpa daudzi mājas darbi, kas tagad jādara kādam citam. Esmu nolēmusi tos visus uzticēt tev, jo tu esi tāds bērns, kam smags darbs varētu daudz ko iemācīt. Šī tava izrādīšanās ēdamtelpā, kas izprovocēja Ednu, bija ļoti prasta. Es pilnībā vainoju tevi.
Kad Aderstones jaunkundze apgriezās, Mollija lūkojās grīdā.
- Esi tik laipna un pievērs man uzmanību, kad es ar tevi runāju.
Mollija sakoda zobus un palūkojās augšup. Viņa bija nonākusi pie tās īpašās acu sajūtas, un tagad, ielūkojoties Aderstones jaunkundzes drūmi garlaikotajās acīs, kurās nemanīja ne mazāko prieka stariņu, viņas jauniegūtās spējas izlauzās kā labi noregulēts lāzera stars. Aderstones jaunkundze novērsās. Viņa izjuta savādu nemieru.
- Paldies tā jau ir labāk, Aderstones jaunkundze centās pateikt tik normāli, cik vien iespējams. Viņa notrīsēja, domājot, vai dīvainās izjūtas iemesls atkal nav kārtējā sirdsklauve. Pēc šerija malka viņa jutās labāk.
- Kā jau teicu… Aderstones jaunkundzes aukstās acis atkal uzmeklēja Mollijas skatienu, kas viņu piesaistīja tāpat, kā naktstauriņu piesaista gaisma. Viņai nebija spēka pārtraukt skatīties, tāpēc viņa turpināja. Un, to darot, notika kas savāds.
Aderstones jaunkundzi pameta visas dusmas un ari visas domas. Viņa vairs nespēja atcerēties, ko bija gatavojusies sacīt. Viņa apzinājās vienīgi to, ka Mollijas zaļās acis ir ļoti, ļoti nomierinošas, un dziļi iekšienē viņa jutās silti, miegaini. Un tad Aderstones jaunkundze pēkšņi bija… aizgājusi. Mollijas acis notrīsēja, un caur viņas ķermeni izšāvās saplūsmes izjūta. Kad Aderstones jaunkundzes galva noslīga uz sāniem un mēle izkārās no mutes, izstumjot uz priekšu liekos zobus, Mollija nomierinājās. Bija skaidrs, ka tagad viņa pilnībā kontrolē stāvokli. Kad Mollija sāka runāt, viņa Aderstones jaunkundzei izklausījās kā eņģelis.
- Agnese-Aderstone-klausies-manī. Tagad-tu-esimanā-varā. Mollijas balss skaņas atgādināja viļņus, kas skalojas pret krastu. Aderstones jaunkundze pamāja.
- No šī brīža nekas, ko es daru, nebūs nepareizi, vai saprati? Tagad es tev patikšu tikpat ļoti kā Ednai… un tas ir aptuveni par desmit tonnām… Lai ko ari es tev prasītu, tu man to dosi. Aderstones jaunkundze vārgi pamāja.
- Un pirmais, ko es gribu, ir Rokija telefona numurs. Tūlīt iedod man to.
Aderstones jaunkundze pakratīja galvu. Vienmuļā mašīnas balsī viņa sacīja: Man-nav-pierakstīts-es-iznīcināju-numuru.
Mollija bija satriekta. Acīmredzot Aderstones jaunkundze vēl nebija tik hipnotizēta, kā izskatījās. Laikam viņa bija hipnotizēta tikai pa pusei. Mollija sakopoja savu acu spēku.
- Aderstones jaunkundz, tev jādod man tas numurs, viņa uzstājīgi turpināja.
- Es saku-patiesību, teica robots Aderstone. Es-nekad-tos-neglabāju… Es vienmēr-iznīcinu-bērnu-lietudokumentus, tiklīdz viņi ir prom. Vienmēr ir patīkami-redzēt-viņus-aizejam… Es gribētu, lai viņi-visi-aizvācas no šejienes un atstāj-mani-vienu, tikai ne tu, Mollij… Aderstones jaunkundze iesmilkstējās. Neej projām, Mollij!
Mollija nelikās ne zinis. Tātad Aderstones jaunkundze vienmēr mēdza izmest ziņas par bērniem! Cik neiedomājami šausmīgi!
- Tev jāatceras, uz kuru pilsētu viņš devās, Mollija pavēlēja, vai ari ģimenes uzvārds. Es gribu, lai tu atceries.
Aderstones jaunkundze paklausīgi ielūkojās sava zirnekļu tīmekļiem klātā prāta dzīlēs. Ģimenes uzvārdsbija… Alabasteri. Pilsēta bija… bija… es nespēju atcerēties. .. Tā bija gara-adrese Amerikā netālu no Ņujorkas.
- Tev jāatceras! Mollija gandrīz uzmodināja Aderstones jaunkundzi. Viņa atkal sakopoja acu spēku. Tev jāatceras pilsētas nosaukums.
Aderstones jaunkundze truli piecēlās, acīm griežoties orbītās.
- Nu, pieprasīja Mollija, domā!
- Polčestera, Pilčestera, Porčestera, norūca Aderstones jaunkundze. Kaut kas-līdzīgs.
- Kur tiek glabātas lietas? Mollija prasīja. Parādi. Nevar būt, ka tu esi izmetusi visu par Rokiju. Es tev neticu.
Aderstones jaunkundze rāmi atvēra pelēku skapi istabas stūrī. Te, viņa norādīja, atrodas-visas-lietas.
Mollija drudžaini pāršķirstīja atvilktnes saturu. Rokija lietas tur nebija. Toties Mollija uz kādas mapes pamanīja savu vārdu. Viņa izvilka mapi.
Tā kā Aderstones jaunkundze stāvēja pie galda kā sargkareivis, Mollija atvēra savu mapi. Tajā bija pase un viena papīra loksne. Un tas ir viss, kas tev ir par mani? Nekādu ziņojumu… nekā cita?
Tas ir viss, atbildēja Aderstones jaunkundze.
Mollija izlasīja to, kas bija rakstīts uz lapas, un sastinga.
Zem tā Aderstones jaunkundzes kricelīgajā rokrakstā bija rakstīts: Vienkāršs bērns. neievērojams. ^Vairās no pārējiem. nav patīkams. Un tas arī bija viss.
Mollija truli blenza papīrā. Viņa jutās tāda niecība, kāda mūžā vēl nebija jutusies. Viņa atvēra savu pasi, kuru nekad nebija redzējusi, kaut arī atcerējās, kā viņa tai fotografēta. Aderstones jaunkundze bērnu pases vienmēr turēja kārtībā, lai gadījumā, ja kādu adoptēt ierastos ārzemnieki, viņi uzreiz varētu lidot mājup ar izvēlēto bērnu. No mazās grāmatiņas sajūsmā smaidīja sešgadīgā Mollija Mūna. Mollija atcerējās, kā viņai bija gribējies fotografēties un kā Aderstones jaunkundze bija viņu kauninājusi par smaidīšanu brīdī, kad uzliesmoja zibspuldze. Mollijai neprātīgi gribējās aizstāvēt mazo meiteni attēlā. Naidīgi uzlūkodama stīvo vecmeitu savā priekšā, viņa prātoja, kā gan kādam cilvēkam tik ļoti var trūkt labsirdības. Tad, pārlaidusi acis vēsajai telpai, viņa pēkšņi izjuta ziņkāri. Mollija
domāja, kas gan būtu rakstīts pašas Aderstones kundzes lietā, ja viņai tāda būtu. To ari Mollija pajautāja.
Aderstones jaunkundzes atbilde padarīja drūmo telpu vēl aukstāku un tumšāku.
- Mana māte-nonāca trakomājā-pēc tam, kad es piedzimu. Mans tēvs bija dzērājs. Es dzīvoju pie-tantes. Viņa bija-ļauna. Viņa-mani sita. Arī mans onkulis-mani sita. Viņi bija-ļoti, ļoti stingri.
To Mollija nebija gaidījusi. Uz brīdi viņa izjuta simpātijas pret Aderstones jaunkundzi. Šķita, ka viņai gājis vēl sliktāk nekā Mollijai. Taču tad meitene mirklī saņēmās un izmeta no galvas visas līdzjūtības domas. No mapes viņa izņēma papīra lapu ar saviem skumjajiem datiem kopā ar pasi un iebāza dokumentus kabatā. Tad viņa brunčos noslaucīja sasvīdušās plaukstas un atkal koncentrējās.
- Nu labi. Tagad, Aderstones jaunkundz, es likšu tev nokļūt vēl-dziļākā-transā-un-tu-klausīsi-visam-ko es teikšu.