Aderstones jaunkundze pamāja kā uzvelkama rotaļlieta, un Mollija aplaizīja lūpas. Visu dzīvi Mollija bija Aderstones jaunkundzes riebeklību upuris. Tagad pienācis laiks atriebties.
Pēc divdesmit minūtēm Mollija atstāja Aderstones jaunkundzes dzīvokli, Petulai rikšojot blakus. Mollija jutās varenāka nekā jebkad agrāk.
Talantu priekšnesuma tērpu skate bija paredzēta astoņos vestibilā. Mollija apsēdās uz kāpņu astotā pakāpiena, lai visu labi redzētu. Kad Aderstones jaunkundze uzkāpa uz pagaidu skatuves pretī tukšajam kamīnam, Mollija dziļi, atviegloti nopūtās. Aderstones jaunkundze arī pati bija pārģērbusies. Viņai mugurā bija rozā naktskrekls ar risām un kājās gumijas zābaki. Galvā viņai bija uzlikts krūšturis, bet striķīti ap kaklu karājās liekie zobi.
- Labs vakars visiem, viņa teica dziedošā balsī, un bezzobainā mute izskatījās pēc gumijotas atveres. Tad viņa pacēla naktskreklu un demonstrēja savas biksītes.
- Hopsā!
Visi bērni spēji apklusa un šausmās uzlūkoja Aderstones jaunkundzes baltās, krunkainās kājas. Izmaiņas viņā bija tik dramatiskas un savādas, ka varētu domāt telpā nolaidies marsietis.
- Sākam izrādi! temperamentīgi paziņoja Aderstones jaunkundze. Klabinot gaisā liekos zobus kā spāņu kastaņetes, viņa sita pret grīdu gumijas zābakos tērptās kājas, ar flamenko kaisli nokāpa no skatuves un apsēdās krēslā zāles malā.
Šur un tur bija dzirdama apslāpēta, nervoza ķiķināšana. Tad Aderstones jaunkundze nokliedzās savā parastajā griezīgajā balsī: Gordon Boils! Izspļauj to gumiju! Gordons Boilss sašļuka krēslā. Viņš labāk būtu vēlējies, lai viņu apsauc vecā Aderstone. Šī Aderstone bija vienkārši šaušalīga.
- Piedodiet, Aderstones jaunkundz, viņš smalkā balstiņā teica, izspļāvis gumiju un ielicis to kabatā.
Mollija uzgāja uz skatuves.
Sintija un Kreigs vienā balsī iesaucās: Ei, vācies nost, Miega Zona!
Mollija lūkojās uz savu kurpju purngaliem, ļoti, ļoti spēcīgi koncentrējoties uz sajūtu acīs. Viņa gatavojās hipnotizēt visus klātesošos, izmantojot vienīgi acis. ,
- Kas tad nu?… Aizmirsi, kas tev jābubina?
- Nu gan pietiks, noskaldīja Aderstones jaunkundze, noklakšķinot lieko zobu kastaņetes un kožot ar tām gaisu.
- Ikviens, kas trokšņos, saņems kniebienu.
Visi apklusa. Tad Mollija lēni pacēla acis pret publiku. Tās kā prožektors apstaroja nelielo bariņu. Un katrs tur esošais tika sagūstīts, ietverts kā trusis automašīnas starmeša gaismā. Mollija jutās tā, it kā spēlētu datorspēli. Ik reizi, kad kāds cieši ieskatījās viņai acīs, viņa juta, kā zūd tā aizsardzības spējas. Viņa pakāpeniski apstrādāja skatītāju rindas. Visvieglāk bija ar Džemmu, Geriju, Rūbiju un Džinksu, taču pat ar vecākajiem bērniem tā bija kā izklaide. Visas acis, kuras parasti pauda dusmas un nepatiku pret Molliju, tagad bija kļuvušas blāvas un neizteiksmīgas. Gordons, Rodžers… Tad kāds uzsita Mollijai pa plecu.
- Man šķiet, ka es esmu pirmā, atskanēja Heizlas nejaukā ņaudēšana. Mollija pagriezās un pievērsa skatienu Heizlai. Heizlas ieslīpās acis meta izaicinājumu. Tad viņas seja dīvaini sarāvās.
Heizlas acis bija pārņēmusi savāda sajūta. Viņa lūkojās uz Molliju neglīto, neieredzēto Molliju, kurai parasti neveltītu ilgu skatienu, bet kaut kāda iemesla dēļ viņas acis tagad likās kā magnetizētas. Heizla centās novērst skatienu, taču nespēja. Un gluži kā cilvēks, kurš izmisīgi ieķēries upes krastā, cenšoties pretoties spēcīgajai straumei, Heizla, kuras spēki bija izsīkuši, atlaida rokas.
Telpā valdīja klusums. Visi sēdēja sastinguši un iepletuši acis. Mollija apmierināta pavērās apkārt. Viņu ļoti iespaidoja tas, ka viņai vispār nebija nācies likt lietā balsi.
- Pēc mirkļa es apsēdīšos. To darot, es sasitīšu plaukstas. Kad jūs izdzirdēsiet mani sasitam plaukstas, jūs izkļūsiet no transa un neatcerēsieties, ka vispār esmu jūs hipnotizējusi… Un no šī brīža ikreiz, kad atcerēsieties nejaucibas, kādas esat teikuši par Molliju Mūnu vai viņai nodarījuši, jūs sitīsiet sev pa galvu ar to, kas jums tajā brīdī būs rokās.
Mollija nokāpa no skatuves un apsēdās. Viņa spalgi sasita plaukstas. Viņa nebija hipnotizējusi visus tā, lai tie viņu mīlētu. Tas viņai pagaidām nebija vajadzīgs. Viņa tikai gribēja pārliecināties, ka spēj hipnotizēt pūli, un to viņa spēja. Kad telpa ap viņu atdzīvojās, Mollija pasniedzās kabatā, izvilka papīru, ko bija uzgājusi Aderstones mapē, un saplēsa to.
Līdz šim dzīvē Mollijai vienmēr bija trāpījies īsākais salmiņš. Tagad viņa bija gatava saņemt to, kas viņai pienākas. Tai vajadzēja būt dzīvei kā Mollijas iemīļotajās reklāmās. Šī dzīve varēja būt tepat blakus. Mollija izjuta patīkamas trīsas, domājot par visu to jauko, ko viņa vienmēr bija vēlējusies iegūt, bet kā viņai allaž bija pietrūcis. Viņa piebāzīs kabatas ar talantu konkursa balvas naudu, bet tas būs tikai iesākumam. Tā kā viņas rīcībā tagad ir hipnoze, viņa bija pārliecināta, ka nekad vairs nejutīs naudas trūkumu. Un attiecībā uz cilvēkiem Mollija turpat uz vietas nolēma, ka no šī brīža neviens viņu vairs negrūstīs, neknaibīs, neizrīkos, neterorizēs un neignorēs. Tagad viņa bija gatava kļūt par personību, un lai pasaule labāk piesargās, jo jaunā, mirdzošā Mollija Mūna ielauzīsies pasaules telpā un apžilbinās to.
VIENPADSMITĀ NODAĻA
Nākamajā rītā bāreņu namu pamodināja svaigu franču radziņu un picas jaukā smarža, un svaigo maizīšu aromāts pilnībā atbilda Mollijas saulainajam noskaņojumam.
Ednas aizraušanās ar Itāliju jau bija izgājusi ārpus ēdamzāles sienām. Viņa bija ienesusi mūzikas centru, kas skaļi atskaņoja kādu operu. Uz galda glīti izkārtotas grāmatas par Itāliju.
- Vai biji bibliotēkā, Edna? Mollija apvaicājās, paņēmusi franču radziņu un smalkmaizīti no šķīvja.
- Jā, redzi, man ļoti patīk Itālija, Edna pieklājīgi paskaidroja, it kā Mollija to nezinātu. Es mīlu Itāliju, it īpaši itāliešu virtuvi. Itālieši nu gan patiesi zina, kā jādzīvo. Viņa ielēja Mollijai karstu šokolādi.
- Ļauj man to izdarīt, Edna, ar bezzobu smaidu teica Aderstones jaunkundze, izņemdama šokolādes krūzi no Ednas ciešā satvēriena. Mollij, mīļumiņ, kur tu gribētu sēdēt?
Viņa pavadīja Molliju pāri telpai pie loga, it kā tā būtu viešņa no karaļnama. Bērni sačukstējās, kad Aderstones jaunkundze nošalca garām, lieko zobu kaklarotai šūpojoties pie katra soļa. Šorīt viņai galvā rēgojās milzīgas apakšbikses. Viņa bija tērpusies parastajā krimplēna kostīmā, tikai viscaur sagraizītā un saplosītā. Tas izskatījās pēc kāda jukuša modes mākslinieka vājprātīga gara darba.
- Man patīk jūsu tērps, teica Mollija.
- Ak, paldies, paldies, Mollij! Es to pagatavoju ar šķērēm pagājušonakt.
Aiz viņām atskanēja spiedziens. Aderstones jaunkundze pagriezās turp ar savu parasto nejauko sejas izteiksmi (jo viņas jūtas pret pārējiem bērniem nebija mainījušās) un izskatījās sabijusies. Heizla Hakerslija bija iesitusi sev ar krūzi un izgāzusi karsto šokolādi uz galvas.
- Ko tu dari, Heizla? Aderstones jaunkundze saniknota noprasīja. Piedod, Mollij!
Atskanēja vēl viens bļāviens, kad Rodžers ar pienu pielēja visus matus. Aderstones jaunkundze pagrāba lieko zobu kastaņetes un kā ļauni noskaņots jūras vēzis izslējās virs viņa. Nu tā, Rodžer Fibin. Par to tu saņemsi kniebienu. Un, klabinot liekos zobus pret Rodžeru, viņa tam spēcīgi iekoda augšdelmā.