- Aūūūūūū! iekliedzās Rodžers, šausmās iepletis acis.
Mollija saviebās. Viņa nebija domājusi pakļaut Aderstones jaunkundzi hipnozei tik lielā mērā, ka tā kļūst neganta.
Edna, pienākusi blakus Mollijai, iečukstēja viņai ausī: Rādās, ka Agnesei kaut kas nedaudz nojucis galviņā.
Kad Mollija atstāja ēdamtelpu, viņa pamanīja, ka Gordons Boilss iesit sev pa galvu ar franču maizīti. Meitene norūpējusies palūkojās Gordonā.
Mollija neaizgāja uz svētdienas skolu. Visu rītu Edna un Aderstones jaunkundze bija Mollijas rīcībā. Edna gatavoja viņai garšīgas uzkodas, bet Aderstones jaunkundze masēja Mollijas kājas, kamēr Petula sēdēja viņai klēpī. Ap pusdienlaiku Mollija jutās brīnišķīgi atpūtusies un gatava pēcpusdienas izaicinājumam.
Pārējie bērni devās ceļā kājām, bet Edna pavadīja Molliju līdz minibusiņam, nesdama viņas somu, un atvēra aizmugures durvis. Tad Edna kopā ar Aderstones jaunkundzi ieņēma vietas priekšā. Mollija ar Petulu klēpī tika aizvesta uz Braiersvilas rātsnamu.
Rātsnams bija Viktorijas stila mūra celtne ar piparnīcas formas zaļi apsūbējušu vara jumtu. Tās ieejas pakāpieni ēkas priekšā kā ūsas izvērsās uz divām pusēm. Un šodien pa tiem staigāja bērni. Viņi bija posušies visdažādākajos tērpos vizuļotos kostīmos, cilindros un frakās. Daži bija ģērbušies, lai dziedātu un dejotu, citi lai sniegtu burvju mākslas izrādi, citi, lai notēlotu kādu lugas fragmentu, bet vēl citi lai uzstātos ar komiskiem priekšnesumiem. Visi bija sagatavojušies talantu konkursam. Un katru bērnu pavadīja kāds no vecākiem. Mollijai bija grūti paiet tiem garām. Vecāki kārtoja bērnu frizūras, atsprauda apakšsvārkus un uzmundrināja atvases.
- Dziedi, cik jaudas, Džimij… Parādi viņiem, kas tu esi!
- Sallij, neaizmirsti smaidīt, kad dziedi!
- Atceries, Andželika, viss atkarīgs no acīm.
- Nu, protams, nodomāja Mollija, kāpjot augšup pa pakāpieniem.
Neviens neievēroja vienkāršo, izstīdzējušo skuķi, kas spraucās visiem garām. Neviens nepamanīja uz ceļa novietoto minibusiņu, kas gaidīja viņu atgriežamies.
Cieši satvērusi mugursomu, kurā droši bija noslēpta hipnozes grāmata, Mollija izlauzās līdz galdam vestibilā.
- Vārds? jautāja kundze ar acenēm kalnu kristālu rotātos rāmjos.
- Mollija Mūna.
- Adrese?
- Hārdvikas bāreņu nams.
Sieviete izsniedza Mollijai karti ar viņas vārdu. Kad izrāde sāksies, tev jābūt aiz skatuves, un tad tev pateiks, kad jāiziet. Vēlu veiksmi! viņa ar laipnu smaidu teica.
- Paldies! Man tā būs vajadzīga.
Mollija pa parketa klāto gaiteni devās uz lielo zāli ar augstajiem griestiem, kur rindās bija izkārtoti simtiem metāla krēslu ar sarkana auduma sēdekļiem, no kuriem daži jau bija aizņemti. Zāles vidū Mollija ieraudzīja zemu platformu ar sešiem krēsliem. Tie bija paredzēti žūrijai.
Gaiteņos ap Molliju atbalsojās konkursa dalībnieku balsis, kad tie iesildījās, dziedādami gammas. Viņa pagāja garām Heizlai un Sintijai, kuras novaikstījās uz viņu, un iegāja aizkulisēs. Tas bija kā ieiet spilgtu putnu būri, kur vīsi čiepst un kladzina. Mātes un tēvi darbojās ap bērniem, bērni ņēmās ap saviem tērpiem. Pēdējā brīža lampu drudzis pildīja gaisu ar spriedzi. Redzot šīs ģimenītes, Molliju pārņēma spēja skaudība. Viņa pagrieza muguru un apsēdās stūri pie televizora ar izslēgtu skaņu. Mollija uzskatīja, ka būtu tikai godīgi, ja talantu konkursā uzvarētu viņa. Salīdzinājumā ar viņu šiem bērniem dzīvē viss bija nācis viegli. Tomēr Mollijas pašpaļāvība sāka šķobīties. Viņa skatījās televizorā cerībā, ka tas viņu nomierinās un pārtrauks plaukstu svīšanu.
Pārtraukumā tika rādīta Qube reklāma. Tas pats vīrietis no Qube plakāta, kurš nolūkojās lejup uz Braiersvilu, tagad bija televizorā un atvēra Qube bundžiņu. Mollija uzreiz jutās savā ādā un pievērsa uzmanību iecienītajai reklāmai.
- Ooooh, tu esi tik foršs, vai varu iemalkot tavu Qube? Mollija runāja vizuļojošā peldkostīmā tērptās sievietes tekstu. Tad viņa sacīja reizē ar reklāmas galveno varoni: Hei, pasaule tiešām rādās labāka ar Qube bundžiņu rokā. Un Mollija zināja, ka pēc tam sulīga balss aizkadrā teiks: Qube… tas veldzēs ne tikai tavas slāpes!
Mollija vēroja reklāmu un ilgojās pēc Rokija. Viņi allaž bija kopā smējušies, tēlojot Qube reklāmas ainu. Viņa vēlējās, kaut abi tagad atrastos šajā paradīzes pludmalē. No domām Molliju iztraucēja eksplozīvas šķavas. Telpā bija ienākusi skolotāja Todlijas kundze.
- Aaaaaaaapčččnīīīīīī! Vai, viņa nievīgi novilka, slaucīdama degunu mutautiņā. Esmu pārsteigta, redzot tevi šeit. Nezināju, ka tev piemīt kāds īpašs talants.
-Jūs būsiet pārsteigta, Mollija vēsi atteica.
- Es, vai zini, esmu žūrijā, ar nākamo šķavu lēkmi paziņoja Todlijas kundze.
- Es to zinu un tiešām nevaru sagaidīt bridi, kad varēšu uzstāties tavā priekšā, Mollija triumfējoši noteica, kad Todlijas kundze gāzelējoties aizslāja tālāk.
Pēc piecām minūtēm ienāca kāds vīrs mirdzoši sarkanā vestē un sāka izsniegt kartes ar numuriem.
- Vai varu uzstāties pēdējā? Mollija pieklājīgi apvaicājās.
- Nu, protams. Vīrs izsniedza Mollijai karti ar trīsdesmit otro numuru un paņēma viņas karti ar vārdu.
Konkurss sākās. Mollija atstāja ģērbtuvi, kad divi zēni sāka cīnīties par burvju nūjiņu. Viņa aizgāja līdz kulisēm un gaidot nostājās blakus sievietei, kura sēdēja uz ķebļa un rīkojās ar priekškaru. No šejienes Mollijai pavērās sānu skats uz skatuvi. Pēc katra priekšnesuma sieviete parāva virvi un smagais samta priekškars nokrita, uzjundot piesmakuša gaisa šalti. Tad priekšā izlēca konferansjē vīrietis sarkanajā vestē un pieteica nākamo priekšnesumu.
Mollija vēroja, kā pirms viņas uzstājas citi konkursa dalībnieki. Stepa dejotāji, žonglieri, mīmi, baletdejotāji, zēns ar bungu komplektu uzstājās ar piecu minūšu solo un meitene, kura attēloja televīzijas zvaigznes. Daži bērni bija paņēmuši līdzi notis un deva tās pavadītājam, kas sēdēja pie baltām klavierēm skatuves malā. Mollija vēroja vēderrunātājus, dziedātājus, mūziķus, komiķus un citus, kurus bija pārņēmis lampu drudzis. Ik reizi, beidzoties kādam priekšnesumam, tā izpildītājs kāpa lejā pa pakāpieniem skatuves priekšā un apsēdās starp skatītājiem. Un ik reizi Mollijas kuņģis nervozi sarāvās.
Meitene slepus paskatījās pa caurumu priekškarā, lai pavērotu publiku. Pirmajā rindā viņa pamanīja apaļīgo, laimīgi smaidošo Trinklberijas kundzi. Taču Mollija varēja saskatīt tikai dažas priekšējās rindas, kuras apgaismoja skatuves prožektori. Pārējā publikas daļa sēdēja tumsā. Tas izraisīja viņā paniku. Ja nevarēs redzēt publikas acis, kā tad Mollija zinās, ka tā skatās uz viņu? Ja nu kāda māte pēdējā rindā rakņājas rokassomiņā vai kāds žūrijas loceklis cenšas sasiet kurpei auklu, tad viņi varētu ari neskatīties Mollijai acīs. Un, ja viņi netiks hipnotizēti, Mollijas noslēpums būs atklāts. Mollija nezināja, kā hipnotizēt tik lielu publiku tikai ar balsi. Nodaļa "Hipnotizēšana tikai ar balsi" no grāmatas bija izplēsta. Tas bija šausmīgi.
Divdesmit septītais numurs. Heizla Hakerslija, pieteica konferansjē.
Heizla izsteidzās uz skatuves. Mollijai būtu vajadzējis izbaudīt šo skaisto bridi. Taču viņa vienīgi uztraucās par to, kā saskatīs savu publiku.
Sākās Heizlas deja. Deja? īstenībā tā bija mīcīšanās pa skatuvi. Heizla lēkāja un stampājās, itin kā dzītu grīdā naglas. Viņa dziedāja, drīzāk jau izbļāva, savu kaķa dziesmu, kuras vārdi bija mainījušies. Tagad tie skanēja tā: