»
Man žēl, ka nemāku dancot, Man žēl, ka neesmu nekas, Man žēl, ka esmu pakaļa, Es esmu īsta maita.
Kad viņa nokāpa no skatuves, smaidot tā, it kā tikko būtu piedalījusies konkursā par Oskara balvu, zālē valdīja saspringts klusums, līdz daži bez īpaša entuziasma sāka sist plaukstas.
- Vai manu dieniņ! nočukstēja priekškara dāma. Nedomāju gan, ka viņa varētu uzvarēt.
- Divdesmit astotais numurs, pieteica konferansjē, un Mollijas kuņģis krampjaini sarāvās, zūdot pēdējām pašpaļāvības paliekām. Tumsa skatītāju zālē bija biedējoša. Mollija apsēdās, cenzdamās savākties, cenzdamās panākt īpašo sajūtu acīs, taču šaubas traucēja koncentrēties. Tas bija briesmīgi. Un tad Mollijas izmisuma pilnajā prātā kaut kas uzbangoja. Viņa cerēja, ka tas darbosies.
- Trīsdesmitais numurs, pieteica konferansjē. Mollija truli blenza gridā.
Trīsdesmitais numurs bija zēns, kas attēloja putnu balsis, liekot publikai sajūsmā elst. Uznāca trīsdesmit pirmais numurs, kāda meitene, tērpusies kā sengrieķu dieviete. Vai nu tagad, vai nekad.
Mollija sakoncentrēja skatienu un uzsita uz pleca konferansjē. Kad viņš pagriezās, meitenes acis sagūstīja viņa skatienu. Tad Mollija pagriezās pret priekškara dāmu un ielūkojās arī tai acīs. Viņai tie bija jāhipnotizē tagad, jo tie neatradās publikā. Trīsdesmit pirmais numurs beidza priekšnesumu. Jautrais virs atgriezās uz skatuves.
- Un tagad, kā pēdējā, bet ne sliktākā, viņš teica, trīsdesmit otrais numurs… Mollija Mūnas jaunkundze.
Mollija izgāja uz skatuves; viņas plaukstas bija tik nosvīdušas kā nekad mūžā. Aizkari atvērās, un karstā prožektoru gaisma iesitās viņai sejā. Mollija piegāja pie mikrofona, vēderam nervozi raustoties krampjos. Pēkšņi viņu pārņēma bailes, ka nespēj atcerēties, kā hipnotizēt jebko, nemaz nerunājot par veselu zāli, pilnu ar Braiersvilas iedzīvotājiem. Viņa ielūkojās zāles melnajā tukšumā un sajuta, ka visi tur esošie lūkojas uz viņu. Gaisā virmoja labvēlība. Valdīja klusums, ja neņem vērā dažus apspiestus krekšķus un Todlijas kundzes šķavas.
- Labdien, dāmas un kungi! viņa nervozi teica. Es esmu Mollija Mūna, un šajā pēcpusdienā vēlos demonstrēt jums talantu, kāds man piemīt, ja vien jums ir atvērts prāts.
Viņa sadzirdēja ieinteresētu balsu murdoņu.
- Lai es to spētu, man ir jūs jāredz, un tāpēc, dāmas un kungi, ēēē, zēni un meitenes, tagad zālē jāieslēdz gaisma.
Ar diviem slēdžiem skatuves gaisma tika izslēgta un ieslēdzās apgaismojums virs publikas. Zālē bija milzums cilvēku. Pirmajā rindā Mollija pamanīja Heizlu, kura sita sev pa galvu ar kaķa tērpa asti.
- Sveicināti visi! sacīja Mollija, juzdamās jau mierīgāk. Un tagad, dāmas un kungi, ja vien ļausiet man bridi koncentrēties, es parādīšu, ko spēju izdarīt. Drīz vien es sākšu saņemt telepātiskas domas… jūsu domas, un tad es pateikšu, par ko jūs domājat.
Mollija nekustīgu skatienu lūkojās grīdā.
No skatītāju viedokļa likās, ka meitene spēlē kādas lugas ainiņu. Tur nu viņa stāv, koncentrējoties pagalam teatrāli. Protams, visa šī domu lasīšana ir tēlota, bet meitenei tēlošana padodas itin labi. Būtu interesanti redzēt, kā tai padosies nolasīt citu domas. Varbūt publikā viņai ir "savējie", kas izliksies, ka nekad mūžā nav viņu redzējuši.
Un tad, kad Molija atkal pacēla skatienu, ikviens zālē sēdošais pārsteigumā secināja, ka pēc otrā acu uzmetiena meitene ir daudz ipašāka, nekā licies sākumā. Kalsnais un vienkāršais bērns tiešām bija sajūsmas vērts. Jo ilgāk skatītāji pētīja Molliju, prātojot, kā gan līdz šim nav pamanījuši viņas personības pievilcību, jo vairāk tos sagūstīja hipnotizējošais skatiens.
- Nu jau vairs nav ilgi, teica Mollija, skatienam metodiski slīdot pār seju rindām, ielūkojoties katra cilvēka acīs. Bija nepieciešams tikai mirklis, lai gūtu kontroli un justu, kā saplūsmes izjūta kļūst aizvien spēcīgāka. Molliju pārsteidza tas, ka vairums publikas, arī žūrijas locekļi, pakļāvās viņas varai uzreiz. Todlijas kundze tiešām atgādināja vecu krupi ar atkārtu žokli. Trinklberijas kundze izskatījās tā, it kā gatavotos ķiķināt.
Vienīgos sarežģījumus radīja kāda sieviete sestajā rindā. Kundzīt, jā, jūs, sestajā rindā, ar saulesbrillēm, lūdzu, noņemiet tās.
Kad sieviete noņēma brilles, Mollija secināja, ka viņa jau ir transā. Kādam zēnam, kas bija izgājis uz tualeti, gandrīz izdevās izvairīties no Mollijas tīkliem, tomēr viņai to izdevās noķert pa ceļam atpakaļ uz vietu. Un tad, kad zēns apsēdās, Mollija bija pārliecināta, ka ikviens šajā zālē esošais pilnībā atrodas viņas sasvīdušās plaukstas tvērienā. Viņa bija nohipnotizējusi pat gaismu operatoru. Un tagad atkal nodzēs gaismu zālē, Mollija viņam teica.
Prožektora spilgtajos staros viņa sāka uzrunāt publiku.
- Jūs… visi esat manā varā, viņa sāka. Jūs visi aizmirsīsiet, ka es uzkāpu uz skatuves, lai lasītu jūsu domas. Tā vietā jūs domāsiet, ka es uzkāpu uz skatuves un… Mollijas skaidri izteiktie rīkojumi atbalsojās rātsnama zālē.
Mollijas uzstāšanās sākās. Visi godbijīgi atlaidās sēdekļos. Šī Mollijas Mūnas dziedāšana un dejošana bija tik laba, tik pilnīga, tik interesanta, ka viņiem likās, ka redz dzimstam jaunu zvaigzni. Meitenes talants lika aizrauties elpai, viņai piemita pievilcība un humors, un viņai bija burvīga seja. Viņa dejoja tik graciozi, ka šķita kājas nemaz neskar zemi. Viņa dziedāja kā eņģelis un tad sāka stāstīt jokus.
Tik smieklīgus jokus! Jokus, kas lika smieties, līdz šķita, ka pārplīsīs vēders.
Īstenībā Mollija vienkārši stāvēja uz skatuves, iestāstot publikai to, ko tai vajadzētu redzēt un dzirdēt.
Iekams Mollija beidza, viņai vēl bija kāds vārds sakāms tieši Todlijas kundzei.
- No šī brīža tu stāstīsi ikvienam, ko satiksi, cik briesmīga un neganta skolotāja tu esi, Mollija viņai teica, un Todlijas kundze atvēra un aizvēra muti kā resna zelta zivtiņa, tā paužot savu piekrišanu.
Tad Mollija sasita plaukstas un mirklī izveda visus no transa. Zālē uzbangoja aplausu, bravo saucienu un atzinīgu svilpienu vētra. Trīsdesmit otrais numurs, Mollija Mūna. Viņa bija acīmredzama un neapstrīdama uzvarētāja. Aiz viena viņas kājas mazā pirkstiņa naga bija vairāk talanta nekā visiem pārējiem kopā. Te nu viņa stāvēja, tērpusies pavisam vienkāršos svārkos un blūzē. Tas tikai pierādīja, ka nebūt nav nepieciešami visi šie masku tērpi. Šai Mollijai Mūnai piemita tāds skatuves talants, ka nebija nepieciešams ne tērps, ne grims. Šajā meitenē bija kas ārkārtīgi īpašs. Viņa likās vienkārši tāda patīkama. Viņai noteikti piemita tā īpašā burvība, ko mēdz saukt par zvaigznes būtību.
Publika aplaudēja, līdz visiem sāka sāpēt plaukstas. Mollija stāvēja uz skatuves smaidot un klanoties. Viņai patika šie aplausi un pielūgsme. Beigu beigās viņa gāja un apsēdās priekšējā rindā. Blakussēdošie viņu dāsni apsveica.
- M-Mollij, tas bija b-burvīgi! stostījās Trinklberijas kundze. Viņai uzsmaidīja pat Heizla Hakerslija, un tas Mollijā izraisīja riebumu.
Tad žūrijas locekļi virzījās pa eju un kāpa uz skatuves. Todlijas kundze nāca tūlīt aiz pilsētas mēra. Vai zināt, es esmu briesmīga un neganta skolotāja, Mollija dzirdēja viņu stāstām žūrijas loceklim, kas sekoja viņai.
- Es zinu, tas atbildēja. Mans bērns mācās jūsu klasē.
Kad mērs pasludināja Molliju par neapstrīdamu uzvarētāju, pārējie žūrijas locekļi māja ar galvu kā rotaļu dzīvnieciņi, kādus ļaudis mēdz izvietot savās automašīnās.