- …vienkārši ir pats talantīgākais bērns, kādu šai pilsētai jebkad ir bijis tas prieks vērot. Tāpēc, lūdzu, vēlreiz sitīsim plaukstas par godu mūsu Mollijai Mūnai, vietējai meitenei.
Mollija uzkāpa uz skatuves saņemt naudas balvu. Viņa gandrīz nespēja noticēt, ka ir to paveikusi. Kvēlā vēlēšanās, kādu viņa bija iedomājusies pakalna galā virs Braiersvilas, skatoties uz Qube reklāmas dēli, bija kļūt bagātai, populārai un skaistai. Un tagad šīs vēlmes varēja piepildīt, vienkārši pamirkšķinot acis.
- Liels paldies! viņa priecīgi pateicās.
Saņemot rokās biezo aploksni, ko pildīja čaukstošas, jaunas banknotes, viņu pārņēma spēcīga vēlēšanās pēc iespējas ātrāk atstāt nozieguma vietu. Tāpēc, papozējusi dažiem fotogrāfiem, Mollija atstāja skatuvi un strauji devās ārā no ēkas. Kamēr vēl neviens nebija aptvēris, ka meitene dodas prom, viņa nokāpa lejā pa rātsnama kāpnēm un apsēdās minibusa aizmugures sēdeklī.
- Uz Braiersvilas viesnīcu, Mollija pavēlēja.
Edna pagriezās, lai uzsmaidītu, Petula ielēca meitenei klēpī, un Aderstones jaunkundze padevīgi palūkojās viņā. -Jā, jaunkundz.
Ar pamatīgu riepu kaucienu mašīna aiztraucās.
DIVPADSMITĀ NODALA
viss notika pēc plāna. Pēcpusdienu Mollija un Petula pavadīja Braiersvilas viesnīcas numurā. Un, kaut arī tā ne tuvu nebija no labākajām viesnīcām pasaulē gultas bija vecas un greizas un ozolkoka mēbeles noskrambātas un nolietotas -, tā bija laba vieta, kur Mollijai atvilkt elpu, un Petulai atzveltnes krēsls likās gana ērts.
Mollija lika Aderstones jaunkundzei un Ednai gaidīt viņu busiņā, bet pati ķērās pie plāna nākamā posma. Viņa paņēma telefonu un izsauca starptautisko operatoru.
- Uzvārds ir Alabasteri. Viņi dzīvo Amerikā, Mollija skaidroja.
- Šķiet, ka jums jāizsakās precīzāk, atbildēja operatore. Kādā štatā, kādā pilsētā?
- Polčesterā vai Pilčesterā, vai Porčesterā. Tas ir kaut kur netālu no Ņujorkas.
- Man ļoti žēl, bet ar to nepietiek, teica sieviete. Ņujorkā droši vien dzīvo tūkstošiem Alabasteru… Man būs vajadzīga visa nakts, lai izurbtos viņiem cauri.
- Vai-jūs-jūtaties-atbrīvota? Mollija lēni jautāja.
- Kā, lūdzu? vaictāja operatore. Ja jūs vienkārši blēņojaties, varat uzreiz likt nost klausuli.
- Nē, nē, paldies par palīdzību, Mollija pateicās. Viņa jutās ļoti vīlusies, kad saprata, ka atrast Rokiju varētu būt daudz grūtāk, nekā viņa bija iedomājusies.
Tomēr Mollijai patika atrasties viesnīcas numurā. Viņa ieslēdza televizoru un apsēdās pārskaitīt balvas naudu. Aploksnē nauda bija sainītī, ko saturēja kopā plakana papīra strēmele. Mollija pārplēsa papīru un izklāja banknotes kā kāršu kavu. Viņa nekad nebija turējusi rokās desmit mārciņu naudaszīmi, nebija pat redzējusi piecdesmit mārciņu naudaszīmi, nemaz nerunājot par sešdesmit čaukstošām piecdesmit mārciņu naudaszīmēm! Trīs tūkstoši mārciņu izskatījās labi, smaržoja labi un radīja labu sajūtu. Nauda lika Mollijai justies varenai un brīvai. Ar trijiem tūkstošiem mārciņu viņa varēja doties uz jebkuru vietu pasaulē. Uz Austrāliju, Indiju vai Ķīnu. Viņa varēja vienkārši nopirkt biļeti un doties ceļā. Vai ari iztērēt visu naudu saldumos. Tur sanāktu autokrava saldumu.
Mollija negribēja saldumus, taču bija dažas lietas, ko viņa gribēja. Ielikusi naudu kabatā un hipnozes grāmatu pabāzusi zem jakas, viņa ar Petulu devās iepirkties.
Pēc desmit minūtēm abas jau gāja pa Braiersvilas galveno ielu. Mollija nesa Petulas ceļojumu grozu, ko bija iegādājusies zooveikalā Dzīvnieku mīlestība. Petula izskatījās lepna un pašpārliecināta, un viņas kaklu rotāja pilnīgi jauna sarkana kaklasiksna.
Mollija apstājās pie optikas veikala un, pēkšņas iedomas vadīta, iegāja iekšā. Pēc piecām minūtēm viņa atkal iznāca, uzlikusi saulesbrilles. Viņa tās vienmēr bija vēlējusies, un tagad, kā viņai likās, tās būtu noderīgas arī maskēšanās nolūkos. Viņa nevēlējās, lai cilvēki viņu pazītu kā meiteni no talantu konkursa. Tad viņa devās tālāk aiz ceļa līkuma un apstājās pie antikvariāta Vecais, apsūbējušais zelts kokā ierāmētā skatloga.
Skatlogā bija izlikta ekscentriska dažādu priekšmetu kolekcija. Stikla spoguļbumbas, slīpēta kristāla kausi, sudraba lādītes ar slepeniem nodalījumiem, saulessargs ar rokturi papagaiļa formā, palielināmie stikli, korsete, liela strausa ola, bļoda ar vaska augļiem, zobens un pāris Viktorijas laika jājamzābaku. Un tad Mollijas uzmanību piesaistīja zelta disks uz mazas samta platformas skatloga dziļumā. Uz tā bija iegravēta tumša spirāle, kas šķita pievelkam Mollijas skatienu. Tas bija skaists, un, kaut arī viņas elpa bija likusi logam aizsvīst, meitene bija pārliecināta, ka redz tam piestiprinātu ķēdīti. Mollijas acīs tas šķita tieši tāds, kādam būtu jāizskatās svārstam.
Mollija noņēma saulesbrilles, pastūma veikala durvis un iegāja iekšā. Virs durvīm iezvanījās senlaicīgs zvaniņš, dodot ziņu veikala īpašniekam Molda* kungam, kurš veikala dziļumos spodrināja senlaicīgas acenes. Viņš mundri aplaizīja pirkstus, paraustīja spurainās uzacis un steidzās uz veikala priekštelpu, lai apsveiktu apmeklētāju. Ieraugot noplukušu bērnu ar mopsi, viņa centība gāja mazumā.
- Labdien! viņš teica, kārtodams apkaklīti.
- Labdien! atbildēja Mollija, pacēlusi skatienu no vitrīnā izliktās lādītes, kas bija pilna ar rotām un interesantām matu saspraudēm.
- Vai varu palīdzēt? jautāja Molda kungs.
- Jā, lūdzu. Es, lūdzu, vēlētos aplūkot to svārstu, kas izstādīts skatlogā.
Mollija bija nolēmusi padomāt par sevi. Viņai bija vajadzīgs īsts, smags svārsts, un tā būtu lieliska dāvana sev pašai par sasniegumiem hipnozē.
- Svārstu… hmmm… norūca veikalnieks.
Viņš piegāja pie skatloga un pasniedzās tajā. Tad viņš izvilka paplāti un nolika to uz stiklotās letes starp sevi un Molliju.
mould (angļu vai.) sūbējums
- Es domāju, ka kaut kas līdzīgs svārstam varētu būt atrodams šeit.
Mollija ielūkojās paplātes saturā. Tā bija pilna krāsainu pērlīšu kaklarotu, ķēdišu, medaljonu un karekļu, taču viņas redzētā svārsta tur nebija.
- Ak nē. Tas, par ko es runāju, ir zelta svārsts uz samta paliktņa loga dziļumā, viņa paskaidroja.
- Hmm, nokrekšķējās Molda kungs. Baidos, ka to svārstu jūs nevarēsiet atļauties, jaunā dāma. Viņš paņēma senlaicīgo svārstu aiz ķēdes un ļāva Mollijai to apjūsmot. Tuvumā tas izskatījās pat labāk, nekā bija šķitis iepriekš. Tā zelts bija nodilis, bet ne saskrāpēts, un spirāle uz tā bija iegravēta ļoti precīzi.
- Cik tas maksā?
- Nu… hmmm… piecsimt piecdesmit mārciņas. Tur ir divdesmit divi karāti tīra zelta, un tas ir diezgan sens. Varbūt tavam maciņam labāk atbilstu šis. Molda kungs paņēma alvas kaklarotu ar iestrādātu nespodri brūnu akmeni. Mollija nepievērsa uzmanību alvas izstrādājumam un pētīja zelta svārstu. To uzlūkojot, šķita, ka spirāle griežas. Viņa juta, ka tas ir neatvairāms. Viņai to vajadzēja. Viņai nepatika, ka kaut ko nevar atļauties. No šī brīža viņa pirks visu, ko vien vēlēsies! Ar izšķērdīgu žestu viņa pasniedzās kabatā un izvilka naudas žūksni. Es pirkšu zelta svārstu, viņa pieklājīgi teica un noskaitīja vienpadsmit piecdesmit mārciņu naudaszīmes.
Molda kungs neticīgi blenza uz tām. Tu laikam būsi laimējusi zirgu skriešanās sacensībās!