- Nē, man paveicās talantu konkursā, Mollija skaidroja.
- Ā! Tad tu esi tā meitene, kas uzvarēja! Man piezvanīja mazmeita un pastāstīja par tevi. Viņa teica, ka tu esot bijusi neiedomājami lieliska! Vecais vīrs nespēja noslēpt
pārsteigumu. Viņu satrieca tas, ka tik parasta izskata, pat tik neglītai meitenei kā Mollijai varētu veltīt tādus apzīmējumus kā "jauka", "krāšņa" un "piemīlīga" jo tieši tā Molliju viņam bija aprakstījusi mazmeita. Nu, tad ļauj paspiest tavu roku, viņš teica. Apsveicu!
Viņš pakratīja Mollijas lipīgo plaukstu. Tad tu kā nieku pievārēji viņus visus, veikalnieks sacīja, daļēji cerēdams, ka Mollija viņa priekšā kaut ko notēlos vai pastāstīs kādu joku. Tad jau tu pērc sev dāvanu. Veikalnieks nospieda pogu uz kases aparāta, likdams tam ar tinkšķi atvērties, un ieslidināja atvilktnē piecsimt piecdesmit mārciņas.
- Nūja.
- Un kur tu iemācījies tā uzstāties?
Mollija bija tik laimīga un sajūsmināta, ka labprāt viņam izstāstīja. No kādas senas grāmatas, viņa noslēpumaini teica, uzsizdama pa lielo, smago kontūru zem jakas.
- Tu taču joko!
- Nē, nejokoju vis. Tā ir ļoti īpaša grāmata.
- Un tāpēc tu nēsā to līdzi, minēja veikalnieks.
- Tieši tā, atbildēja Mollija.
Molda kungs iesaiņoja Mollijas pirkumu. Paldies, un priecājies par savu svārstu!
- Paldies! Uz redzēšanos!
- Uz redzēšanos!
Kad Mollija iebāza saini kabatā un pagriezās, lai ietu, ieskanējās zvaniņš virs veikala durvīm un ienāca vēl kāds apmeklētājs. Ietinies cigarillas dūmu mākonī, viņš pabrāzās garām Mollijai, viegli tai iebelzdams.
Mollija izgāja no veikala, uzslēja apdilušās zilās jakas apkakli un atkal uzlika jaunās saulesbrilles. Molda kungs nolūkojās viņai nopakaļus.
Viņa skatienu aizšķērsoja jaunais apmeklētājs. Ļaujiet vēlreiz aplūkot tās brilles, ko jūs man rādījāt šorīt, viņš pieprasīja.
- Ā, jā, profesor Nokman, teica Molda kungs, iztraucēts no apmulsuma. No krūšu kabatiņas viņš izvilka acenes, ko pirms tam bija spodrinājis, un nolika uz letes. -Jūs to nekad neiedomātos, bet tā meitene tikko uzvarēja talantu konkursā!
Nepacietīgo klientu nepavisam neinteresēja Braiersvilas dzīve mūsdienās. Taču viņu interesēja dzīve Braiersvilā pirms simt gadiem. Viņš bija jau vairākas reizes apmeklējis Molda kunga veikaliņu, jo bija atklājis, ka pavecais antikvārs zina stāstu par pilsētiņas slavenību doktoru Loganu un ka Molda kungs ir pat pircis un pārdevis priekšmetus, kas izmantoti Logana ceļojošajā hipnozes izrādē.
Šodien profesors Nokmans bija atgriezies veikalā šo antīko aceņu dēļ, kas tagad gulēja uz letes. Tām bija melnas lēcas ar uzzīmētiem baltiem virpuļiem, un runāja, ka reiz tās piederējušas pašam doktoram Mesmeram.
- Ar tām it kā varot sevi pasargāt no hipnotizētāja skatiena, pirms tam bija skaidrojis Molda kungs. Interesanti, bet dumji. Tomēr es domāju, viņš bija cerīgi piebildis, ka tās būtu ļoti piemērotas jūsu muzeja kolekcijai.
Acenes bija dārgas, un profesors Nokmans vēl nebija izlēmis, vai tās pirkt. Viņš tās paņēma un ar tuklu, garnagotu pirkstu pakasīja ieziestās ūsas. Molda kungs turpināja pētīt Molliju un Petulu, kas pastaigājās pa galveno ielu, lūkodamās veikalu skatlogos.
- Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka šī doktora Logana grāmata nav te uzpeldējusi? jautāja Nokmans. Mans muzejs par to, bez šaubām, samaksātu, jo es organizēju izstādi par hipnozi.
- Nē… nē, noteikti nē, teica veikalnieks, nenovērsdams skatienu no Mollijas. Viņa droši vien prot dejot kā Džindžera Rodžersa. Mana mazmeita domā, ka viņa ir brīnišķīga! Man viņa izskatījās samērā parasta. Nu, tas laikam atkarīgs no viņas acīm.
- Jā, droši vien, izklaidīgi atbildēja profesors, pielaikojot savādās brilles un paveroties griestos.
- Viņa sev nopirka skaistu zelta karuli, kaut ari sauca to par svārstu. Savādi, ka bērns pērk kaut ko tādu. Cerams, ka viņa neizniekos visu to laimēto naudu.
- Svārstu? pārjautāja profesors Nokmans, pēkšņi dāvājot veikalniekam visu uzmanību. Viņš pievērsa tam virpuļoto aceņu segto skatienu. Cik naudas tad viņa dabūja?
- Trīs tūkstošus mārciņu, man šķiet. Tas nu gan ir interesanti, vai ne? Viņa izskatās tik parasta. Nu, jūs jau zināt to sakāmvārdu: "Nespried par grāmatu pēc tās vāka." Un, ja jau runājam par grāmatām, kad es jautāju, kur viņa iemācījusies tā uzstāties, viņa atbildēja, ka no kādas ļoti īpašas, senas grāmatas. Kas par dīvainu bērnu!
- No kādas grāmatas? prasīja Nokmans, kura nāsis iepletās kā medību sunim, saožot medījumu.
- No kaut kādas grāmatas, ko viņa nēsā sev līdzi.
Profesors Nokmans norāva no acīm senlaicīgās acenes
un beidzot pa logu palūkojās uz meiteni. Viņa lasīja reklāmas pie avīžu kioska, un zem elkoni nevīžīgi turētās zilās jakas jautās liela taisnstūrveida priekšmeta asās kontūras. Izjūta, ka viņš tikko trāpījis desmitniekā, Nokmanu satrieca tā, ka tas noelsās vien. Visu nedēļas nogali viņš bija blandījies pa Braiersvilu, meklēdams cilvēku, kas nestu šo grāmatu, cerībā ieraudzīt šo skatu. Viņš bija nogrābis lielo laimestu. Profesors bija par to pārliecināts. Viņa domas joņoja, izvērtējot Molda kunga stāstīto.
Meitene bija nopirkusi svārstu, laimējusi kaudzi naudas, visiem šķita, ka viņa ir brinumdaiļa, taču viņa tāda nav, un meitenes panākumu noslēpums meklējams kādā senā grāmatā. Viņa acīmredzot nevēlas, lai kāds pamana šo grāmatu, ja slēpj to zem jakas. Atmodās Nokmana iekšējā balss un teica, ka zem savādā izskata meitenes jakas, bez šaubām, ir viņa hipnozes grāmata.
Mollija un Petula pašlaik nozuda aiz stūra. Profesors tvēra pēc durvju roktura, tad atcerējās par brillēm.
- Es tās brilles ņemšu, viņš teica. Cik, jūs teicāt, tās maksā?
- Tās ir absolūti unikālas, izgudrēm sacīja Molda kungs. Četrsimt piecdesmit mārciņas. Viņš pasniedza brilles sudraba ietvarā.
Nokmana domas lēkāja. Viņš apzinājās, ka veikalnieks prasa pārāk daudz, un viņam tas nepatika, taču, ja tās tiešām palīdz pret hipnozi, tad viņam tās varētu noderēt, un kaulēties nebija laika.
- Es tās ņemšu. Profesors Nokmans nolika naudu uz galda. Varat neiesaiņot, viņš piebilda. Un, ja jums parādās vēl kaut kas par hipnozi, piezvaniet man uz Štatiem. Te būs mans numurs.
- Nu, protams, veikalnieks apmierināts apsolīja. Viņš vēl nekad nebija pārdevis tik daudz vienā pēcpusdienā. Galu galā veikala atvēršana svētdienā bija izrādījusies laba doma. Visu labu!
Profesors Nokmans izsteidzās no veikala, nometa zemē cigarillu un drudžaini pa labi un pa kreisi lūkojās pēc meitenes. Satraukumā atraugājoties, viņš elsdams steidzās pa ielu virzienā, kādā bija aizgājusi viņa.
Pa to laiku Mollija un Petula bija atgriezušās pie viesnīcas, kur minibusiņā uzticīgi gaidīja Aderstones jaunkundze un Edna.
Mollija uzgāja savā numurā, paņēma somu un nonāca lejā, lai samaksātu rēķinu. Tad viņa devās uz busiņu un iekāpa tajā. Petula ielēca pēc viņas.
- Uz kurieni, jaunkundz? Aderstones jaunkundze jautāja savā gumijotajā balsi (viņa joprojām vēl nebija ielikusi liekos zobus).
- Uz lidostu, Mollija pārliecināti paziņoja. Viņa atlaidās sēdeklī un gādīgi noglāstīja Petulu.
Profesors Nokmans, izmeklējies meiteni citos veikalos, ienesās viesnīcas piebrauktuvē tieši tajā brīdī, kad no turienes izdrāzās zils minibusiņš. Vadītājai acīs bija traks skatiens, un likās, ka viņai galvā ir apakšbikses. Kad mašīna nogriezās uz ielas, profesors Nokmans otro reizi ieraudzīja vienkāršā izskata talantu konkursa uzvarētāju. Viņa kā zvaigzne sēdēja busiņa aizmugures sēdeklī ar mopsi blakus un lielu sarkanvīna krāsas grāmatu uz ceļiem, un pa zemo logu viņš pamanīja, ka tā tur rokā kaut ko tik nekļūdīgi pazīstamu kā pasi.