Profesors Nokmans tagad zināja, ka meitenei ir hipnozes grāmata. Viņš metās pie minibusiņa aizmugures durvim, taču nepaspēja tām pieķerties un paklupa. Pierijies izplūdes gāzes, viņš ļāvās panikai. Nokmans aptvēra, ka hipnozes grāmata viņa grāmata izslīd no rokām. Tai bija būtiska nozīme plānā viņa spīdoši izstrādātajā slepenajā plānā, kam vajadzēja mirklī ļaut viņam sasniegt savas profesijas griestus. Bez tās viņam nekad nebūs lemts īstenot savas ieceres. Tagad pastāvēja iespēja, ka meitene ar pasi ir iecerējusi to aizvest tālu, tālu prom. Izmisurpā Nokmans elsdams un pūzdams ieskrēja viesnīcā.
- Pasūtiet man taksi un sagatavojiet rēķinu! viņš rupji pavēlēja reģistratorei. Tad, dubultzodam ļumot, uzbrāzās augšā.
- Žēl, ka jūs tik ātri aizbraucat, sieviete teica, kad Nokmans atgriezies tai tuvojās, drēbēm karājoties ārā no kofera. Profesors kaut ko norūca un pabīdija kredītkarti. Viņa nervi gāja pa gaisu: viņš nedrīkstēja pazaudēt meiteni.
- Kur tad taksis? Nokmans asi noprasīja, parakstot rēķinu.
- Ārpusē pie viesnīcas vārtiem gaida vesela rinda, atbildēja viesnīcas reģistratore, uztraukusies, ka profesoru varētu piemeklēt lēkme. Vai jūtaties labi, ser?
Taču Nokmans neatbildēja. Viņš jau bija aiz durvīm.
- Uz lidostu! viņš uzkliedza miegainajam taksometra šoferim, kas lasīja avīzi. Tas bija šāviens miglā, taču Nokmans jutās drošs, ka meitene devusies tieši uz turieni.
Kad automašīna izkustējās no vietas, Nokmans lūdzās, lai luksoforos neiedegtos sarkanā gaisma. Pa pieri viņam ritēja sviedru lāsītes. Kad taksometrs jau bija labu gabalu no pilsētas, viņš aptvēra, ka vēl var meiteni noķert, un sāka nomierināties.
Hipnozes grāmata bija viņa liktenis. Viņam tikai vajadzēja tam sekot.
TRISPADSMITA NODAĻA
Lidosta atradās pusotras stundas brauciena attālumā no Braiersvilas. Mollija sēdēja minibusiņa aizmugurē, glāstot Petulu un lūkojoties, kā aiz loga zib garām lauku ainava. Viņa uzsūca visu, nebūdama pārliecināta, vai atkal to redzēs, jo tagad devās uz Ameriku atrast Rokiju. Viņu neuztrauca tas, ka varētu nekad neatgriezties. Tāpat viņa neraizējās par to, ka nemaz nezina, kurp lai dodas Amerikā. Viņa jutās stipra, bagāta, un viņai gribējās redzēt pasauli.
Aderstones jaunkundze ātri un nikni brauca uz lidostu, un galā abas ar Ednu palīdzēja Mollijai izkāpt no busiņa. Tagad, saspiedušās kopā, abas izskatījās gandrīz vai mīļas Aderstones jaunkundze saplosītajā kostīmā ar biksītēm galvā un Edna cieši pieguļošā itāliska paskata lietusmēteli. Abas susināja acis ar mutautiņiem. Uz Ednas mutautiņa bija izšūta Itālijas karte.
- Ak, Mollij, mums tevis sasodīti pietrūks, raudulīgi izdvesa Edna.
- Lai tev labi veicas, Mollij, mīļumiņ! šņukstēja Aderstones jaunkundze.
- Paldies! Mollija priecīgi sacīja. Petula apveltīja Aderstones jaunkundzi ar nelāgu suņa skatienu.
- Atsūti mums pastkartīti!
- Neaizmirsti par mums!
Mollija pamāja. Tad viņa nolēma sniegt katrai atvadu dāvanu. Viņa vienreiz sasita plaukstas, un abas nokļuva dziļā transā. Un tagad klausieties uzmanīgi, teica Mollija. Es sniegšu jums jaunas intereses… lai jūsu dzīve kļūtu… nu, kļūtu interesantāka. Aderstones jaunkundz, no šī brīža jums parādīsies jauna, liela kaislība uz… Mollija, meklējot iedvesmu, palūkojās apkārt, -…uz, uz lidmašīnām un lidošanu. Jā, tieši tā. Jūs iemācīsieties vadīt lidmašīnu. Un tu, Edna, tu vēl vairāk iemīlēsi itāliešu virtuvi un Itāliju. Tev patiks itāliešu modes, mm… itāliešu automašīnas, ak, un, protams, valoda, kuru tu iemācīsies. Un no šī brīža jūs abas būsiet labas pret visiem bērniem.
Mollija jutās apmierināta ar sevi, ka ir bijusi cēlsirdīga pret visiem Hārdvikas nama iemītniekiem. Viņa sasita plaukstas divreiz, un Aderstones jaunkundze un Edna izkļuva no transa. Aderstones jaunkundze atkal sāka šņukstēt.
- Ak, Mollij, tev ir tā paveicies, ka tu ceļosi ar lidmašīnu, viņa elsojot teica. Es vienmēr esmu vēlējusies lidot.
Mollija palīdzēja Petulai ierāpties ceļojuma grozā. Nu tad visu labu! viņa atsveicinājās. Meitene pagriezās, un Aderstones jaunkundzes un Ednas vaimanas izgaisa, kad viņa iegāja lidostas ēkā.
- Vai manu dieniņ! Mollija pie sevis noteica.
- Man, lūdzu, biļeti uz nākamo Ņujorkas reisu!
Aviokompānijas darbiniece pāri galdam nopētīja mazo
meiteni, kuras zods bija letes virsmas līmeni. Man ļoti žēl, bet biļetes mēs drīkstam pārdot tikai pasažieriem, kuri sasnieguši sešpadsmit gadu vecumu.
Mollija noņēma saulesbrilles, un viņas acis neatvairāmi staroja pretī formā tērptajai sievietei. Man ir sešpadsmit, Mollija teica, pasniegdama sievietei pasi. Darbiniece pēkšņi redzēja meiteni, kurai pavisam noteikti ir vismaz sešpadsmit gadi. Mollija pastiepa naudu.
- Jaunkundz, nu, protams, es kļūdījos. Es atvainojos. Taču baidos, ka jums jāpērk biļete pie tā galda pāri pretī, un turklāt ir jau par vēlu reģistrēties nākamajam reisam. Iekāpšana ir jau gandriz beigusies. Lidmašīna izlido pēc divdesmit minūtēm.
Mollija palielināja acu spriegumu.
- Es tik ļoti atvainojos, zilajā formas tērpā ģērbtā sieviete apmulsusi sacīja. Nezinu, kas ar mani šodien notiek. Protams, tādai svarīgai personai kā jums es noorganizēšu visu. Tas maksās četrsimt piecdesmit mārciņas. Vai jums ir bagāža?
-Nē.
Sieviete paņēma Mollijas naudu un kaut ko piezīmēja, pirms izsniedza viņai ar roku izrakstītu biļeti un iekāpšanas karti.
- Lūdzu, pēc iespējas ātrāk dodieties uz divdesmit piekto iekāpšanas vietu! Laimīgu lidojumu! Darbiniece vēlīgi uzsmaidīja Mollijai, kad meitene devās prom. Tad viņa piecēlās un gāja pāri telpai uz biļešu kasi, lai paziņotu par skaidras naudas darijumu.
Mollija izsteidzās cauri barjerai un devās pie rentgena aparātiem. Pēc krietnas acu mirkšķināšanas drošības darbinieks ļāva viņai iziet cauri, nepārbaudījis suņa groziņu, un Mollija vieglā gaitā pagāja garām beznodokļu veikaliem un devās tālāk pa paklājiem klātiem gaiteņiem, līdz atrada divdesmit piekto iekāpšanas vietu.
Pie biļešu pārdošanas galda, svīzdams un smagi ejsdams, ieradās profesors Nokmans.
- Vai kāda maza meitene te tikko nenopirka biļeti? viņš agresīvi noprasīja. Viņa droši vien maksāja skaidrā naudā.
- Ser, katru dienu šeit biļetes pērk simtiem cilvēku, darbiniece sausi atbildēja.
- Nujā, nujā, profesors Nokmans rupji atcirta, bet meitene, aptuveni desmit gadu veca… viņa…
- Ser, mēs nepārdodam biļetes bērniem. Un, starp citu, mēs neizpaužam šāda veida informāciju. Iezvanījās telefons aiz letes, un sieviete pagriezās, lai atbildētu. Profesors paliecās uz priekšu un nopētīja papīra lapu viņas priekšā, lasīdams to otrādi.
Šķita, ka tur ir atzīme skaidras naudas maksājums par biļeti uz Ņujorku kādai M. Mūnai.
- Dodiet man biļeti uz Ņujorku. Es gribu noķert lidojumu numur divi tūkstoši, pieprasīja profesors.
Sieviete palūkojās uz sarakstu un īgni aizsedza to ar roku. Baidos, ka lidmašīnā, kas izlido astoņos, iekāpt ir par vēlu. Barjeras jau ir ciet.