Tā ari tiešām bija. Mollija bija iekāpusi lidmašīnā kā pēdējais pasažieris.
Mollija uzrādīja stjuartei ekonomiskās klases biļeti un uzmeta viņai skatienu. Šķiet, pirmajā klasē, viņa ierunājās un tika pavadīta uz pirmās klases salonu lidmašīnas priekšgalā. Groziņā paslēpto Petulu meitene novietoja uz tukšā sēdekļa sev blakus.
Kamēr profesors Nokmans plosījās un ārdījās, Mollija aizsprādzēja jostu. Brīdī, kad drošības darbinieks uzlika roku profesoram uz pleca, stjuarte atnesa Mollijai apelsīnu sulu. Profesoram Nokmanam bija jāsamierinās ar biļeti uz nākamo Ņujorkas reisu pēc piecām stundām.
Lidmašīna rēkdama ieskrējās pa skrejceļu un pacēlās krēslojošajās debesis. Mollija palūkojās pa logu. Tā bija pirmā reize, kad viņa lidoja, un viņai likās, ka atrodas milzīga lidojoša metāla briesmoņa vēderā. Plaukstas kļuva lipīgas. Taču tad viņa ievēroja, cik mierigas ir visas stjuartes, un sāka justies labāk. Viņa atkal palūkojās logā un vēroja aizmugurē paliekam lidostas mirgojošās ugunis, kamēr lidmašīna cēlās aizvien augstāk. Viņa skatījās uz rietumiem, Hārdvikas nama virzienā. Tas bija kaut kur tur, jūdzēm tālu. Mollija atviegloti nopūtās. Bija labi pamest to visu. Hārdvikas nams viņai tagad vairs neko nespēja piedāvāt, un viņa bija pārliecināta, ka kaut kā atkal satiks Rokiju. Un tad viss būs tā, ka labāk vairs nevar vēlēties. Varbūt viņa varētu nohipnotizēt tā jauno ģimeni, lai adoptē arī viņu. Vai arī abi varētu kopā bēgt un dzīvot uz koferiem. Mollijas sirds salēcās, iedomājoties par Ameriku. Viņa tik bieži bija to redzējusi televīzijas programmās. Drīz viņa dzīvos to laimīgo dzīvi, pēc kādas bija tiekusies. Viņai vairs nevajadzēs skatīties reklāmas un izlikties.
Mollija sāka pētīt pie roku balsta piestiprināto mazo televizora ekrānu.
Profesors Nokmans iekšķīgi trakoja skatu galerijā uz lidostas jumta, vērodams lidmašīnu paceļamies. M. Mūna, viņš burkšķēja, es esmu tev uz pēdām, M. Mūna… Viņš pagrozīja zelta skorpiona medaljonu, kas karājās ap kaklu. Ak tad tu esi tikusi pie grāmatas un iemācījusies dažus trikus! Nu, gudra jau pēc suņa. Bet ne tik gudra, lai slēptu pēdas. Labāk piesargies, sīkā, es minu tev uz papēžiem! Un, kad es tevi noķeršu, ak vai! Tu tiešām vēlēsies, kaut nekad nebūtu ieraudzījusi to grāmatu.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
Lidojums uz Ņujorku ilga astoņas stundas, taču Mollijai bija ļoti ērti lielajā nolaižamajā krēslā. Viņa noskatījās divas filmas un ar tīksmi pasmaržoja visus bezmaksas ādas krēmus, kas tika izsniegti speciālā somiņā. Petula visu ceļu uzvedās labi, sūkādama akmeni, ko bija paņēmusi no Braiersvilas viesnīcas piebraucamā ceļa. Viņa iesmilkstējās tikai vienu reizi, kad tika pasniegts vistas sautējums, taču stjuarte nodomāja, ka skaņa nāk no Mollijas. Mollija pasūtīja vēl vienu porciju, kuru ielika Petulas groziņā.
Kad lidmašīna cauri zemajiem mākoņiem laidās lejup uz Džona F. Kenedija lidostu netālu no Ņujorkas, Mollija izplānoja nākamo gājienu. No balvas naudas bija atlikušas 1910 mārciņas. 5 mārciņas viņa bija izdevusi par Petulas kaklasiksnu, 15 mārciņas par viņas ceļojuma grozu, 20 mārciņas par saulesbrillēm, 50 mārciņas par pēcpusdienu viesnīcā, 550 mārciņas par svārstu un 450 mārciņas par lidmašīnas biļeti. Vairāk par tūkstoš mārciņām. Viņa brīnījās, cik ātri nauda bija pagaisusi. Vispirms tā bija jāsamaina dolāros. Tad viņai ar vilcienu vai taksometru jādodas uz… Mollija vēl nebija droša, uz kurieni Ņujorkā. Viņa zināja, ka izvēlēties par bāzi kādu viesnīcu būtu labs sākums. No turienes, būdama drošībā un netraucēta, viņa varēs izplānot, ko pasākt turpmāk.
Lidmašīna piezemējās četros no rīta pēc Mollijas laika.
- Dāmas un kungi, lūdzu, pagrieziet pulksteņus atpakaļ par piecām stundām, paziņoja pilots. Pašlaik Ņujorkā ir vienpadsmit vakarā. Ceram, ka jums patika lidojums un ka ceļosiet kopā ar mums vēl.
Mollija bija tik nervoza un satraukta, ka vispār nejuta nogurumu. Viņa uzlika saulesbrilles, paņēma mugursomu un Petulas groziņu un pēc divdesmit minūtēm ar dolāriem kabatā jau bija pie taksometru pieturas. Precīzāk, ar 2998 dolāriem. Tur, kamēr Petula nokārtojās notekā, taksometru pieturas apkalpotāja ar sulīgu Bruklinas akcentu jautāja Mollijai: Uz kurieni?
- Uz Ņujorku.
-Jā, mazā lēdij, bet uz kuru Ņujorkas daļu?
- Uz centru, Mollija atbildēja tik pašpārliecināti, cik vien spēja.
- Tad jau tu droši vien gribi nokļūt Manhetenas salā. Sieviete uz papīra lapas uzrakstīja "Manhetena", iedeva to veca, sarūsējuša dzeltena taksometra vadītājam un palīdzēja Mollijai un Petulai iekāpt. Durvis aizcirtās, un Mollija atslīga kausam līdzīgajā sēdeklī. Smalka ierakstīta balstiņa no sēdekļa apakšas sauca: Ei, jūs… šeit Ņujorkas mērs. Piesprādzējieties… Es negribu jūs redzēt slimnīcā!
Kad Mollija bija piesprādzējusi drošības jostu, cita, dziļāka balss jautāja: Nu labi, uz kurieni Manhetenā?
Mollija palūkojās uz stingro starpsienu starp viņu un šoferi. Tās augšdaļā bija metāla režģis ar mazām bīdāmām durtiņām naudas pasniegšanai. Viņa varēja redzēt tikai šofera skūtās galvas pakausi. Viņš paskatījās uz meiteni aizmugures skata spogulī un aizsmakušā balsī teica: Tu esi pārāk maza, lai viena pati ceļotu naktī šādā laikā. Zini, tev jābūt piesardzīgai šī te nav neko draudzīga pilsēta, ja gadās nokļūt tās nepareizajā daļā.
- Es esmu vecāka, nekā izskatos, atbildēja Mollija.
- Un esmu radusi būt patstāvīga. Un vai zināt ko? Neviena vieta nevarētu būt vēl nedraudzīgāka par to, no kuras es tieši tagad nāku. Tātad es gribu braukt uz… ak… nē… ak, lidojums bija tik ilgs, ka esmu aizmirsusi viesnīcas nosaukumu. Mollija visai pārliecinoši pārmeklēja kabatas, lai atrastu papīra lapiņu.
- Es zinu visas Manhetenas viesnīcas, lielījās šoferis.
- Kāda tā izskatās?
- Tā ir pati smalkākā, lielākā viesnīca jūs taču to zināt… Tur visās malās ir statujas un zelts viena vienīga greznība.
- A, tu domā Belinghemu?
- Jā… tā būs īstā, Mollija iepriecināti teica. Belinghema.
- Nu labi, mazā lēdij. Tad nu turies cieši!
Taksometrs iekļāvās satiksmes plūsmā. Tā bija pati lēkā-
jošākā automašīna, kādā Mollija jelkad bija sēdējusi. Viņu un Petulu mētāja augšup un lejup, kamēr sarūsējusī vecā mašīna izgriezās uz šosejas un devās uz Ņujorkas centru Manhetenas salu.
Mollija izbrīnīta lūkojās pa logu. Viss te bija tik liels. Pa sešu joslu ceļu kā spīdoši monstri ar spuldzīšu rindām masīvajās priekšpusēs rībināja milzigi kravas auto. Pa labi un pa kreisi tālumā pletās piepilsētas māju rindas. Bija tumša nakts bez mēnesnīcas, taču šoseja bija kā nepārtraukta baltu priekšējo un sarkanu aizmugurējo uguņu upe.
Aptuveni pēc pusstundas zvārošanās un lēkāšanas šoferis paziņoja: Te nu tā ir. Viņi nogriezās, un pēkšņi pa logu pavērās skats uz pašu augstāko, gaišāko, iespaidīgāko kosmiskā laikmeta pilsētu, kādu Mollijai jebkad bija nācies redzēt. Ēkas bija neiedomājami milzīgas, tās atgādināja celtnes no kādas citas planētas un visas slējās uz salas. Petula uzlika priekšķepas uz loga, lai paskatītos ārā, un Mollijai plaukstas sāka svīst, ieraugot, ka ceļš uz Manhetenas salu ved pār milzīgu, zaigojošu piekārtu tiltu. Mollijas mute pavērās, kad viņi tam tuvojās un sāka šķērsot ūdens klaidu. Mollija nu redzēja, cik patiesi milzīgas ir šīs celtnes. Dažām bija desmitiem stāvu un tūkstošiem logu, kuros joprojām bija iedegtas gaismas.