- Tik daudz cilvēku vēl neguļ! Mollija izsaucās.
-Jā, vai tad tu nezināji? iesmējās šoferis. Šī ir pilsēta, kas neguļ nekad.
Nonācis otrā tilta pusē, taksometrs nogriezās pa labi un kādas piecas minūtes brauca gar upi. Labajā pusē ūdenī atmirdzēja pilsētas ugunis, bet kreisajā šķērsielas veda uz centru. Tās bija ļoti taisnas, un to abās pusēs slējās augsti nami.
- Manhetenas ielu izkārtojums ir ļoti vienkāršs, skaidroja taksometra šoferis, uztaurējot kādai smagajai automašīnai. Tās, vai zini, ir plānotas taisnleņķa sistēmā, gluži kā rūtiņas tavā matemātikas burtnīcā, tāpēc orientēties ir viegli. Visas ielas ir numurētas. Vienas ielas atrodas uz austrumiem no Centrālparka, citas uz rietumiem. Parks ir pa vidu. Mēs tagad esam salas austrumu pusē. Austrumu sešdesmitās, septiņdesmitās un astoņdesmitās ielas ir smalkākais rajons, kur mitinās visi bagātnieki. Ņem vērā, ka mūsdienās bagāti cilvēki mēdz dzīvot ari centrā. Jā, jā, Manhetena kļūst patiešām dārga, bet ceļi arvien vēl pilni bedru. Šoferis spēji sagrieza stūri, lai izvairītos no lielas bedres asfaltā. Viņš nogriezās pa kreisi Austrumu 75. ielā un beidzot piebrauca un apstājās lielas, vecas ēkas priekšā.
- Šī ir tava pietura, lēdij, un tu esi man parādā trīsdesmit piecus dolārus.
Pienāca šveicars zaļā uniformā ar zelta tresēm un baltos cimdos un atvēra Mollijai durvis. Mollija samaksāja un pateicās šoferim, un dzeltenā automašīna aizgrabēja nakti. Viņa ar Petulu iegāja ēkā un pa platām marmora kāpnēm nedroši devās augšup viesnīcas vestibilā, kur apstājās un platām acīm lūkojās apkārt.
Augstu virs galvas zem zaigojoša mozaikas kupola karājās smaga zelta lustra. Zem kājām klājās zeltains marmors. Visapkārt bija izvietoti melni lakoti ķīniešu krēsli un kafijas galdiņi, un vestibila galā bija eksotiskiem ziediem pildīta milzīga vāze. Mollija ieraudzīja savu atspulgu masīvā spogulī ar zelta rāmi un pie sevis nodomāja, cik gan ļoti noplukuši viņa izskatās savās vecajās drēbēs. ŠI bija pati greznākā un smaržīgākā vieta, kādā viņa jebkad bija bijusi.
- Hhh, hmm, nokrekšķējās augstprātīgs reģistrators, nolūkodamies lejup uz Molliju pār divām lielām nāsīm. Vai varu kā palīdzēt?
Mollija pagriezās un piegāja pie mazā, glīti ģērbtā vīriņa, kas stāvēja pie melna stikla galda.
-Jā, lūdzu, man vajadzētu istabu.
- Šķiet, ka tu esi pārāk jauna.
Mollija bija nogurusi, tāpēc vajadzēja vairāk piepūles, lai sakoncentrētu acis "paņemošajā režīmā". Taču jau pēc brīža reģistrators bija tik padevīgs kā mīkstas mīklas pikucis. Viņš ielūkojās savās grāmatās. Baidos, kundze, ka visas mūsu telpas ir aizņemtas.
- Aizņemtas? Mollija neticīgi jautāja. Bet jums taču šeit jābūt pārpārēm telpu.
-Jā, un visi 124 parastie numuri ir aizņemti.
- Un kā ar neparastajiem numuriem?
- Mums ir medusmēneša apartamenti, kundze.
- Es tos ņemšu. Cik tie maksā?
- Trīs tūkstoši dolāru par nakti, kundze.
- Ko…? Un vai jāmaksā iepriekš?
- Nē, kundze. Rēķinu apmaksāsiet aizbraucot.
Mollijai bija atlikuši tikai 2963 dolāri. Viņa jau tagad nespēja apmaksāt vienu nakti medusmēneša apartamentos, taču bija pārāk nogurusi, lai dotos meklēt citu viesnīcu.
- Ak. Nu labi, es to ņemu.
- Lūdzu, jūsu pasi, kundze, prasīja reģistrators, taču Mollija uz viņu cieši paskatījās.
- Jums tā nebūs vajadzīga, viņa teica. Mollijai negribējās atstāt viesnīcas seifā liecības par savu personību vai par savu vecumu.
Vīriņš iznāca no savas vietas aiz galda. Sekojiet man!
Viņi liftā uzbrauca līdz divdesmit pirmajam stāvam un pēc tam pa dzeltena paklāja klātu gaiteni piegāja pie durvīm ar numuru 125. Reģistrators atslēdza durvis un ielaida Molliju un Petulu.
Mollija jutās kā nonākusi sapnī.
Telpa bija iespaidīga. īstenībā, tā kā tie bija apartamenti, tur bija divas lielas telpas: viena ar krēmkrāsas zīda aizkariem un milzigu četrvietīgu gultu, bet otra ar dīvāniem un zemu galdu.
- Abās telpās, arī vannasistabā, ir televizors un mūzikas sistēma, paskaidroja reģistrators, pavēris skapīšus un parādījis tajos paslēptos televizorus un stereoaparatūru. Šeit ir minibārs, tāpat arī mūsu sniegto pakalpojumu saraksts no limuzīnu nomas līdz suņu izvešanai pastaigā un friziera pakalpojumiem. Džakuzi ir viegli darbināma, un augšstāvā ir trenažieru centrs un baseins. Apkalpotājus var izsaukt visu diennakti, tā ka, ja jums kas vajadzīgs, nekautrējieties zvanīt. Paldies, kundze. Reģistrators paklanījās un aizgāja.
Mollija nospēra no kājām kurpes un ielēca gultā. Heijā! viņa sauca, pēkšņi juzdamās pilnīgi mundra. Petula ari uzrāpās augšā. Vai tas nav lieliski, Petula? Paskaties! Vai tu spēj tam noticēt? Vakar vēl pretīgajā Hārdvikas namā, bet šodien jau visā Ņujorkā greznākajos viesnīcas apartamentos! Petula atbildēdama priecīgi ierējās, un Mollija izlēca no gultas un atvēra minibāra ledusskapi. Ielējusi sev apelsīnu sulu ar ledus gabaliņiem un Petulai bļodiņu ledusauksta minerālūdens, viņa atvēra durvis uz balkonu. Telpā ielauzās troksnis. Taksometru signāli, piegādes kravas autobusiņu signāli, atkritumu mašīnu žvadzoņa, policijas auto sirēnas, kliedzošas un svilpjošas cilvēku balsis. Visā pilsētā kūsāja troksnis un dzīvība. Mollija vēl nekad nebija bijusi tik skaļā un ņudzošā vietā. Paņēmusi padusē Petulu, viņa pār balkona malu palūkojās lejup uz pilsētu.
Bija pusnakts, bet ielās valdīja dzīva satiksme. Virs viņas slējās pilsēta, debesskrāpju džungļi, starp kuriem kā pa meža taciņām ložņāja kukaiņiem līdzīgas automašīnas un dzelteni taksometri. Mollija prātoja, cik cilvēku gan šeit dzīvo. Un vēl viņa apsvēra, vai varētu būt, ka tur kaut kur ārā starp miljoniem Ņujorkas iedzīvotāju ir kāds, kam ir saistība ar viņu. Rokijam jābūt kaut kur tur bet kur? Viņa apkampa Petulu.
Kur ir tava ģimene, Petula?
Mopsene nolaizīja Mollijai roku. Nūjā, Petula. Es domāju, ka tu un es esam ģimene. Pašlaik tikai mēs ar tevi.
Mollija lūkojās lejup uz rosīgo pilsētu. Viņa iedomājās, ka Ņujorkas iedzīvotājus hipnotizēt ir tikpat vienkārši kā visus pārējos. Viņas acu skatiens bija iedarbojies uz reģistratoru. Tā kā šie apartamenti maksāja 3000 dolārus par nakti, bija būtiski svarīgi, lai viņas hipnotizētājas spējas darbotos. Protams, viņa varēja pārcelties uz lētāku viesnīcu, taču Mollijai patika šīs vietas greznība un viņa vēlējās šeit palikt. Lai nu kā, viņa bija pārāk sajūsmināta, lai šonakt uztrauktos par tādiem sīkumiem.
Mollija aizvēra balkona durvis un devās vannā. Viņa izšļāca tajā visas mazās putu pudelītes, lai vanna būtu īpaši tikama, un, kad putas jau bija augstu virs vannas malām, ieslīga smaržīgajā ūdenī. Ar tālvadības pulti viņa ieslēdza pie sienas nostiprināto televizoru. Cik ļoti gan tas viss atšķīrās no noplukušās vannasistabas Hārdvikas namā, kur vēl gluži nesen viņa bija sodīta par to, ka ūdens dziļums vannā pārsniedz desmit centimetrus! Mollija skaļi iesmējās.
Televīzijas kanālu bija simtiem. Mollija, laimes pārpilna, pārslēdza tos. Tur bija ziņu programmas, izklaides pārraides, mūzikas programmas, veselības programmas, reliģiskās programmas un filmas.
Un reklāmas visu laiku. Mollija ievēroja, ka dažos kanālos reklāmas seko ik pēc piecām minūtēm un pa starpu nav gandrīz nekāda programmas satura. Dažas reklāmas tika nemitīgi atkārtotas. "Pērc šo… Pērc to… Tev vajadzīgs tas… Tev tiešām tas vajadzīgs…"