Kad Mollija to visu vēroja, pārsteigta par reklāmas paužu regulāro atkārtošanos, viņai pirmo reizi ienāca prātā, ka reklāma ir sava veida hipnoze. Hipnoze, kas pārliecina cilvēkus pirkt dažādas lietas. Sava veida smadzeņu skalošana. Varbūt, ja cilvēki pietiekami bieži skatās reklāmu, kas iestāsta: "Tev vajadzīgs tas," viņi beigu beigās sāk ticēt, ka tas viņiem tiešām vajadzīgs, lai kas tas ari būt;u. Tad Mollija uzķēra savu iemīļoto Qube reklāmu un viņai dvēselē kļuva silti. Viņa taču tagad bija daudz tuvāk tam, lai pati kļūtu par vienu no tiem valdzinošajiem cilvēkiem pludmalē. Viņa sāka skaļi dziedāt.
- Qube, ja esi foršs… Qube, ja esi rupjš… Visi tevi mīl, jo tu esi tik Qube.
Zilacainais vīrietis televizorā pamāja. Es esmu tik populārs esmu pilns Qube.
- Ne jau tik populārs, kāda būšu es, iesaucās Mollija, mezdama dvieli pret televizoru un nospiezdama džakuzi pogu vannas malā. Pēc brīža viņu gandrīz izskaloja no vannas. Mollija ar plaukstu atkal uzsita pa pogu, un burbuļošana mitējās. Viņa nebija īsti pārliecināta, vai viņai patīk džakuzi. Tas bija tā, it kā vannā vienlaikus plosītos desmit nezvēri. Taču, ja neskaita džakuzi, viņa noteikti zināja, ka varētu pierast pie šāda dzīvesveida. Jautājums bija cik ilgi viņai izdosies to noturēt?
Pēc vannas Mollija ielīda platajā gultā ar atlasa palagiem, lai padomātu. Taču tā vietā viņa, gluži tāpat kā Petula, acumirklī iemiga.
*
Nokmanam bija palikušas vēl četras stundas, līdz lidmašīna nolaidīsies Džona F. Kenedija lidostā. Iztēlē viņš uzbūra meiteni ar grāmatu. Tā bija meitene, kura, kā viņam bija pastāstījis Braiersvilas taksometra šoferis, bija uzstājusies simtiem vietējo iedzīvotāju priekšā, un visi uzskatīja, ka viņa ir pats talantīgākais un piemīlīgākais bērns, kādu viņi jelkad redzējuši. Nokmans satriekts secināja, ka meitene ir pakļāvusi hipnozei visus. Viņš bija pārsteigts, ka tik maza meitene ir spējusi apgūt doktora Logana mākslu. Viņa noteikti ir ārkārtīgi apdāvināta. Taču sajūsmu par viņu drīz vien nomainīja niknums. Kā tā palaidnīgā knīpa bija iedrošinājusies nozagt viņa grāmatu? Drīz viņš padzīs smīnu no skuķa sejas. Viņš jau tagad gara acīm skatīja meitenes atvainošanos un cerēja, ka to pavadīs asaras.
Nokmans dusmās grieza zobus. Tā viņam neizbēgs. Viņš bija tai uz pēdām. Kaut ari viņš nebija īsti saredzējis, kāda tā izskatās, viņš bija pārliecināts, ka, piespiedis ausi pie zemes, viņš spēs to uzmeklēt pat Ņujorkā. Nokmans izvilka no kabatas jaunās acenes ar spirālveida ornamentu un nospodrināja tās. Par hipnozi viņš bija lasījis pietiekami daudz, lai zinātu: ja kādam piemīt mesmerizēšanas spējas, tad citi viņa priekšā ir bezspēcīgi. Taču kaut kas spirāles formā uz šīm brillēm atgādināja hipnotizētāja acu radīto iespaidu. Nokmans cerēja, ka tās darbosies. Vēl viņam bija nepieciešama balss pārveidošanas mašīna, un tad viņš būs pasargāts arī no M. Mūnas balss.
Glaudīdams ieziestās ūsas, profesors Nokmans atslīga sēdeklī un prātoja, ko varētu nozīmēt burts M. Margareta? Matilde? Meivisa? Viņš pasmīnēja. Varbūt bija tieši labi, ka šī meitene atradusi hipnozes grāmatu. Varbūt viņai tas padodas labāk, nekā jelkad varētu padoties viņam. Varbūt tad, kad viņš būs atradis šo M. Mūnu, būs tikai nepieciešams viņu kontrolēt, un tas nevarētu nākties pārāk grūti. Beigu beigās, viņa taču ir tikai bērns. Un te pēkšņi cietsirdīgais Nokmans atskārta, ka šī M. Mūna, lai kas viņa ari būtu, varētu būt nevis viņa sāncense, bet gan slēpta dāvana. Jā, viņa noteikti ir ideāla sabiedrotā, kas palīdzēs viņam sasniegt mērķus. Viņa spēs uznest to virsotnē.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
Kad Mollija nākamajā rītā atvēra acis, viesnīcas istaba lika viņai palēkties. Tās greznība bija satriecoša. Krēmkrāsas paklājs un smagie zīda aizkari ļāva viņai justies kā nokļuvušai šokolādes reklāmā. Viņa izrāpās no gultas, atvēra ledusskapi, paņēma no tā Paradīzes šokolādes stienīti un ēdot dungoja attiecīgo reklāmas dziesmiņu:
Esmu paradīzē, paradīze ir manī.
Zinu, ka paradīzē nonākšu es arī.
Tad viņa uzvilka mugurā rītatērpu, kas karājās vannasistabas durvju iekšpusē. Tas viņai bija krietni par lielu, taču silts un ļoti mīksts, gluži kā dvieļi Mākoņa Deviņi reklāmās. Viņa izgāja uz balkona, lai paskatītos uz Ņujorku dienasgaismā. Lejā visapkārt zumēja pilsēta. Ēkas izskatījās vēl lielākas, un Manhetena šķita plešamies vēl tālāk. Pie kāda debesskrāpja sienas bija piestiprināta milzīga, vairāku simtu pēdu augsta reklāma. Tas bija milzīgs sievietes attēls, kura bija ģērbusies zilos džinsos un džinsu jakā. Zem tās bija rakstīts:"Staigā kā milzis… Valkā Diva džinsus".
Milzu sieviete lika Mollijai justies ārkārtīgi sīkai. Viņas vēderā sākās lidojošu tauriņu uzbrukums. Kopš Braiersvilas viņa bija lidojusi sajūsmas viļņa galotnē, noreibušu galvu kalusi savus pārdrošos plānus un atstājusi valsti. Taču tagad rita gaismā Mollija vairs nejutās tik pārliecināta kā iepriekšējā dienā. Meitene aptvēra, ka neko nezina par šo pilsētu un tās iemītniekiem. Viņa nebija droša, kā tikt uz priekšu. Lielpilsētu iedzīvotāji ir nedraudzīgāki un nepacietīgāki par lauku ļaudīm. Mollija nolūkojās tālu lejā uz ņujorkiešiem, kas gāja pa ietvēm kaut kur ar kaut kādu mērķi un nolūku. Tikai daži no tiem kustējās laiski vai stāvēja uz vietas. Mollija nolēma, ka kaut kas jāuzzina par šo vietu, pirms viņa tajā iziet. Taču vispirms vajadzēja paēst brokastis, tāpēc meitene izsauca apkalpotāju.
Pēc piecpadsmit minūtēm ļoti vecs, izģindis apkalpotājs iestūma Mollijas apartamentos galdiņu uz riteņiem. Uz tā bija balts galdauts, galda piederumi un smalki, balti porcelāna šķīvji, tasītes un apakštasītes. Divi mirdzoši vāki bija kā divi sudraba kupoli, zem kuriem slēpās Mollijas brokastis. Apkalpotājs pasniedza Mollijai papīra lapiņu. Lūdzu, parakstieties, kundze! viņš teica drebelīgā balsī.
Mollija palūkojās uz papīru. Viņas brokastis maksāja divdesmit piecus dolārus! Viņa parakstījās. Apkalpotājs kādu brīdi kavējās pie durvim, it kā Mollija kaut ko būtu piemirsusi. Ak… paldies… -"sacīja Mollija. Uz redzēšanos! Apkalpotājs aizgāja. Īstenībā viņš bija gaidījis dzeramnaudu.
Mollija vēlreiz paskatījās uz brokastu rēķinu un novērsās. Viņas iekšās uzradās vēl viens tauriņu bars, šoreiz tie bija lieli Amazones tauriņi. Meitene saprata, ka viesnīcas rēķins ātri vien aprīs laimētās naudas atlikumu un vēl vairāk. Viņa apzinājās, ka hipnotizēt reģistratoru, lai tas viņai iedotu pašu dārgāko numuru Belinghemā, nebija prāta darbs. Un meitenei nebija ne mazākās idejas, kā to apmaksāt.
Turklāt bija vajadzīga nauda, lai vispār dzivotu. Tādiem sīkumiem kā košļājamajai gumijai, saldējumam, cukura vatei un komiksu žurnāliem. Viņa taču nevarēja staigāt pa Ņujorku un hipnotizēt visus, lai kaut ko dabūtu, jo agrāk vai vēlāk kāds pamanītu, ar ko viņa nodarbojas, un tad būtu milzu nepatikšanas.
Un tomēr Mollija nezināja, kā tikt pie naudas. Viņa iepriekš nebija par to domājusi. Vakar 3000 mārciņu bija likusies milzu bagātība.
Mollijas tauriņi pārvērtās vēdera rūkšanā. Nolēmusi pārdomāt savas problēmas pēc brokastīm, viņa pacēla sudraba vākus. Uz viena šķīvja kūpēja desa. Tās bija brokastis Petulai. Uz otras atradās četras sviestmaizes ar kečupu. Mazā sudraba podiņā bija apelsīnu sula, kuru Mollija ielēja glāzē. Lielajā sudraba podā garoja karsta šokolāde.
Drīz Mollija un Petula apmierinātas ieturējās.