Taču brokastis nebija iedvesmojušas Molliju attiecībā uz naudas problēmu risināšanu. Viņa iekoda savā ar kečupu noziestajā lūpā un domāja. Šī problēma bija jārisina ar loģiku. Varbūt viņai palīdzētu televīzija. Uzlikusi jaunās saulesbrilles, viņa ar Petulu iekārtojās televīzijas skatīšanās maratonam, īpašu uzmanību pievēršot reklāmām.
Mollija uzzināja daudz interesanta par amerikāņu dzīvi. Viena reklāma vēstīja, ka zemesriekstu sviesta podā ir nodalījums ar ievārījumu jeb "želeju", kā to sauca māte reklāmā. Sieviete ar citronkrāsas matiem bagātīgi apzieda maizes šķēli ar zemesriekstu sviestu un želeju.
Šo tradīciju mūsu ģimene ievēro jau paaudzēm ilgi, viņa klāstīja, pasniegdama sviestmaizi meitenei ar ieplestām acīm. Kad biju maza, man tā šķita pietiekami garda…
- Un, piebilda meitene, nokozdama kumosu, tā būs pietiekami laba arī maniem bērniem! Vecmāmiņas Saulstarītes zemesriekstu sviests ar želeju garšo visiem!
- Pē, noteica Mollija. Tikai ne man. Man no tā nāk vēmiens. Un, iemalkojusi apelsīnu sulu, viņa pārslēdza kanālu. Mollija apstājās pie dabas programmas. Uz ekrāna bija redzama ligzda ar trim putnēniem, kuri čiepstēja, prasot barību. Vidējais putnēns bija daudz lielāks un trokšņaināks par pārējiem. Diktora balss skaidroja: "Dzeguzēns ir izšķīlies sarkankrūtīša ligzdā. Un jau tagad tas aug ātrāk par sarkankrūtīša mazuļiem."
Sarkankrūtīša mātīte atgriezās ligzdā ar tārpu. Taču, pirms vēl mazākie putnēni paguva tajā ieknābt, to jau bija pakampis dzeguzēns.
"Ir pārsteidzoši," turpināja diktors, "jo sarkankrūtīšu māte uzskata, ka dzeguzēns ir viņas pašas bērns." Kad sarkankrūtīšu māte bija aizlidojusi, dzeguzēns sāka rosīties. Un tad ar spēju kustību tas sākumā izgrūda no ligzdas vienu, tad otru sarkankrūtīšu mazuli.
Mollija noelsās. Tātad dzeguzes tiešām mēdz izgrūst citus putnus no ligzdas. Galvā skanēja Trinklberijas kundzes šūpuļdziesma, radot neomulīgu sajūtu. Vai viņa līdzinājās šiem sarkankrūtīšu mazuļiem? Viņa drīzāk jutās kā dzeguze, kas bija ar varu izlauzusi sev ceļu, lai laimētu Braiersvilas talantu konkursa naudu. Viņa vēl nekad nebija saskatījusi lielu jēgu Trinklberijas kundzes dziesmā. Tagad tās tur likās vēl mazāk. Viegli noskurinājusies, viņa pārslēdza kanālus.
Ap pusdienlaiku Mollijai likās, ka acis ir kantainas. Viņa bija klejojusi pa kanāliem trīs stundas un nu zināja par Ameriku daudz vairāk, tomēr viņai vēl aizvien nebija ne mazākās nojausmas, kā lai tiek pie kaut kādas naudas. Un kur lai sāk meklēt Rokiju? Viņas noskaņojums kā caurs gaisa balons sāka slīdēt arvien zemāk un zemāk. Prātu pildīja nelāgas domas. Viņa tiešām laikam bija traka, atlidodama uz Ameriku. Galīgi apdauzīta, riskēdama doties uz Ņujorku. Mollija sāka justies tā, it kā būtu nokodusi daudz, daudz lielāku kumosu, nekā spēj apēst.
Viņa piecēlās un atvēra minibāru, lai paņemtu kādu dzērienu. Bārā bija viss iespējamais: mazas pudelītes ar viskiju, džinu un vodku, papīra kārbas ar augļu sulu, ūdeni un arī Qube. "Esi vēsais, dzer Qube," atmiņā skanēja reklāmas dziesmiņa. Qube viņai palīdzēs. Protams, viņai vajadzēja atvēst; viņai bija jābūt ar tik vēsu prātu kā Qube. Tāpēc viņa paņēma bundžiņu un atvēra to.
Norijot malku, degunā sakāpa burbulīši ar piparmētru un augļu garšu. Un tieši tajā brīdī Qube reklāma parādījās televizora ekrānā. Tas bija vareni, ka viņa beidzot pirmo reizi varēja izdzert veselu bundžiņu Qube un tajā pašā laikā vērot televīzijā visus Qube cilvēkus. Mollija pasmaidīja.
"Hei, pasaule tiešām liekas labāka, ja rokā ir Qube bundžiņa," smaidīja vīrietis ar baltajiem zobiem.
-Jā, piekrita Mollija, vienā rāvienā izdzerot atlikumu un ar diviem pirkstiem parādot uzvaras zīmi vīrietim televizorā. Pēkšņi pasaule tiešām likās labāka. Mollija jutās droša, ka viss būs kārtībā. Kādu brīdi viņa pat jutās kā viena no cilvēkiem ekrānā. Tad viņa atraugājās un sajūta izzuda. Tagad tika reklamēta koka laka. Mollija palika ar tukšu bundžiņu rokā un burbuļiem pilnu vēderu.
Mollija bija pārsteigta. Viņa tiešām bija noticējusi, ka Qube bundžiņa spēj palīdzēt atrisināt problēmas. Qube un tā cilvēki. Ja blakus būtu Qube, viņa būtu droša, ka spēs būt pašpārliecināta un apburt visu pasauli. Tomēr viņa nejutās pašpārliecināta, bet gan nervoza, uztraukusies un nomākta. Mollija jutās tā, it kā iemīļotie reklāmas varoņi būtu viņu nodevuši, un pēkšņā apskaidrības uzplaiksnījumā aptvēra, ka apmātība ar tiem un viņu pasauli ir bijis ārprāts. Viņi taču bija pilnīgi neīsti.
Skatoties nākamo plāksteru reklāmu, kurā bija redzams zēns ar nobrāztu celi, Mollija nodomāja, ka varbūt varētu dabūt aktrises darbu. Galu galā visi šie cilvēki reklāmās nav īsti, viņi ir aktieri, un reklāmu taču ir simtiem. Tur ir jābūt milzumam darba. Varbūt viņa pat varētu tēlot Qube reklāmā. Kamēr Mollija rotaļājās ar šo domu, sākās jauna programma.
Virs oranžā uzvalkā sēdēja uz rozā dīvāna ar milzīgu sūkļveida mikrofonu rokā. Aiz viņa muguras liela, mirgojoša izkārtne vēstīja, ka šī ir ČĀRLIJA PĻĀPAS PROGRAMMA. Vīrieša balss bija tik rupja, ka varētu domāt rītos viņš skalo rīkli ar granti.
-Jā, dāmas un kungi, kā jau solīts, šodien viņa ir šeit pie mums. Lūdzu, aplaudējiet un silti sveiciet Brodveja jaunāko zvaigzni Deivinu Natelu!
Mollija bija pārsteigta, ieraudzījusi, ka Deivlna Natela ir maza astoņus vai deviņus gadus veca meitene. Kad viņa iznāca uz skatuves, skatītāji svilpa un sita plaukstas. Viņa apsēdās, un rudmatainais programmas vadītājs Čārlijs Pļāpa nodimdināja: Hei, sveika, Deivīna! Irrrrr tik lieliski, ka tu piedalies mūsu pārraidē!
- Sveiks, Čārlij, ir lieliski būt šeit! atskanēja Deivīnas cukursaldā balstiņa.
- Nu tad, Deivīna, ķerrrrramies vērrrsim pie ragiem. Esmu pārliecināts, ka ikviens vēlas zināt, kāda ir sajūta, esot Brodveja mūzikla zvaigznei. .
- Tas ir vienkārši lieliski, teica Deivīna ar burvīgu smaidu. Es mīlu dziesmas, es mīlu dejas, es mīlu šo stāstu. Es milu pārējos aktierus, es mīlu publiku, un man patīk būt Manhetenā.
- Tev nu gan ir liela un plaša sirds, ja tajā mājo tik daudz mīlestības, glaimoja Čārlijs Pļāpa, un publika iesmējās.
- Jā, tas viss ir lieliski, un visiem vajadzētu atnākt un noskatīties izrādi. Deivīna pagriezās pret skatītājiem un izstaroja platu, pārliecinošu smaidu. Viņas sejas izteiksme lika Mollijai sarauties. Viņa nedaudz atgādināja Heizlu.
- Noskatīsimies kaut ko no tās! ierosināja Čārlijs Pļāpa. Sekoja videolentes kadri. Sākumā bija redzams teātris ar izrādes nosaukumu Zvaigznes uz Marsa, kas neona gaismā laistījās virs ieejas. Ārpusē bez skaņas piebrauca melna automašīna, un no tās izkāpa kažokā tērpusies Deivīna Natela. Tad tika rādīti daži fragmenti no izrādes. Skatuve bija iekārtota kā Marsa ainava, pilna lielu, sarkanu klintsgabalu. Tagad Deivīna Natela bija tērpta mirdzoši sarkanā astronautes tērpā, viņa dejoja stepu un dziedāja. Tas bija kosmiskais mūzikls. Tika demonstrēti vēl daži izrādes fragmenti, vienā no tiem četri lieli Marsa briesmoņi centās uzbrukt Deivīnai. Petula izmeta no mutes akmeni, ko sūkāja, un rūca uz marsiešiem.
Publika aplaudēja, un Mollija daļēji izjuta tādu pašu satraukumu, kādu bija jutusi uz Braiersvilas skatuves, kad publika bija aplaudējusi viņai.
- Mans dievs, tas nu gan bija brrrriesmigi forši! teica Čārlijs Pļāpa.
- Paldies! Zināt, gandrīz par visu man jāpateicas maniem gādīgajiem, brīnišķīgajiem, pašaizliedzīgajiem vecākiem.
- Āāāā, noelsās publika.