- Viņš bija lielisks, lielisks, lielisks, atbildēja Berijs Bregs. Bet nezvaniet man, es pats jums piezvanīšu… Man nepieciešamas dažas dienas pārdomām.
- Paldies, ser, sacīja zēns, un viņa pīle teica: Paldies jums, mister!
- Ak, Džimij… viņš nav apturams, lepni piebilda zēna tēvs.
- Redzu jau, redzu, teica Berijs Bregs, skaļi smiedamies. Nu, visu labu, un turpiniet vingrināties.
Apmeklētāji aizgāja. Berijs Bregs atlaida vaļigāk rozā tauriņu un atviegloti nopūtās. Mans dievs, kas par garlaicīgu priekšnesumu! Tad viņš pamanīja Molliju. Vai esi atnākusi pie manis? Bregs jautāja, saraucis uzacis. Viņš vaicājoši palūkojās sekretārē.
- Viņa teica, ka esot ar jums sarunājusi, paskaidroja sekretāre, lēnām aptverot, ka tikusi apmānīta.
Mollija pamāja, apkopojot spēkus tam, ko bija sagatavojusies darīt.
- Bez… vecākiem? jautāja Berijs.
- Bez, teica Mollija.
- Cik iepriecinoši! iesaucās Berijs Bregs. Es jums teikšu, pats ļaunākais tajā visā ir vecāki. Uzmācīgie vecāki. Viņi ir manas dzīves lāsts. Vai dieniņ, bērns bez vecākiem vienmēr ir mīļi gaidīts! Nāc iekšā!
Šī bija pirmā reize, kad vecāku trūkums nāca Mollijai par labu. Paldies, Brega kungs, viņa teica, ieejot violeti zeltītajā kabinetā.
- Un tā, sacīja Berijs Bregs, apsēdies pie galda un vērodams Mollijas noplukušo izskatu. Kāds ir tavs priekšnesums? Kaut kas līdzīgs Pelnrušķītei? Man patīk tas skrandainais tērps, tas ir īsti autentisks! Viņš atvēra cigāru kārbu. Kad pacēla kārbas vāku, tā sāka dziedāt: "Tev jāiztīra kabata vai divas." Viņš izvēlējās īsu, resnu cigāru un nokoda tam galu, izspļāva to sev aiz muguras, pēc tam paņēma šķiltavas, kas bija izveidotas kā Čārlijs Čaplins. No Čaplina katliņa izšāvās liesma, un pēc cigāra sūkšanas un dūmu pūšanas telpā Bregs runāja: Nu labi, mazā, paskatīsimies, ko tu proti.
Kad dūmi izklīda, viņš pievērsa savas zilās acis Mollijai. Meitene turēja rokā svārstu, kuru lēni šūpoja turp un atpakaļ, turp un atpakaļ un maigā balsi runāja: Tikai paskaties uz šo.
- A, tad tā ir hipno… Berijs Bregs centās pabeigt teikumu, taču nevarēja atminēties, ko bija gribējis teikt. Bija tik jauki vērot svārstu. Tā vidū bija dīvaini savērpta spirāle, kas pievilka. Tas ir skais… Šķita, ka pār viņa lūpām vairs nespēj nākt neviens vārds, taču tas viņu nemaz nesatrauca.
Mollija lēni apturēja svārsta kustību un rāmi teica: Ieskaties man acis.
Tas bija viss. Mollijas zaļās acis dažu sekunžu laikā pakļāva Berija prātu. Viņa acis aizmiglojās, un Mollija ķērās pie darba.
- Berij, tu tagad esi manā varā, un tu darīsi visu, ko es tev likšu, vai saprati? Berijs pamāja. Mollija pasmaidīja.
- Vispirms es vēlos, lai tu nodzēs to cigāru.
*
Pēc pusstundas Berijs ar entuziasmu runāja pa telefonu.
- Es tev saku, Riksij, viņa ir lieliska. Tev vienkārši jāatbrauc uz viņu paskatīties.
Pēc neilga brauciena taksometrā no sava dzīvokļa Zvaigznes uz Marsa producente un režisore ieradās Derijstrltas birojā. Trīsdesmit sešus gadus vecā Riksija Blūmija bija viena no Ņujorkas populārākajām personām un dārgāk ģērbtajām sievietēm, kādu Mollija jebkad bija redzējusi. Riksija bija tērpusies melnas ādas bikškostīmā un zebrādas puszābakos un nēsāja pieskaņotu kažokādas rokassomiņu. Mati bija tik kupli, it kā viņa tikko būtu izkāpusi no kādas šampūna reklāmas, lūpas pilnīgas un kārdinošas (pilnīgumu tām bija piešķīris viens no Ņujorkas pieprasītākajiem plastiskajiem ķirurgiem), acis pelēkzilas. Viņa aizdomīgi pavērās uz Molliju.
- Berij, es zinu, ka tu atvedi pie manis Deivīnu, teica Riksija Blūmija, taču, mīļumiņ, šī meitene ne pēc kā neizskatās. Paskaties uz viņas pūtainajām kājām! Saldumiņ, man šķiet, ka tev zūd ķēriens.
- Viņa ir lieliska, viņa ir lieliska, uzstāja Berijs. Arī Mollija pati atzītu, ka nav nekāda skaistuma karaliene, bet vai tad tu neredzi, ka kaut kas viņā ir? Viņa ir burvīga. Berijs Bregs no aizrautības sāka svīst.
Riksija Blūmija izskatījās satriekta.
- Varbūt parādīt jums, ko es protu? ierosināja Mollija.
Pēc laika, kas būtu vajadzīgs, lai uzasinātu pāris zīmuļu,
gan Riksija, gan Berijs uzlūkoja viņu stiklainām acīm.
- Es gribu, rīkoja Mollija, lomu lielā mūziklā šeit Ņujorkā, turklāt tādu, par ko labi maksā. Kas jums ir?
- Nekas, teica Riksija Blūmija, šūpojot galvu. Visās mūsu-izrādēs-ir-tikai-pieaugušo-lomas.
Mollija saminstinājās. Ir taču jābūt kādai lielai lomai, kuru viņa varētu uzņemties. Viņa tādu vēlējās. Vēl vairāk, viņai tā bija vajadzīga. Viņai vienkārši vajadzēja tikt pie naudas.
Tad viņa pie sienas pamanīja Deivlnas Natelas attēlu. Mollijai atkal nācās atcerēties Heizlu. Deivlnas acīs bija tā pati ļaunā dzirksts. Atmiņas par Heizlas ļauno dabu traucās caur Mollijas smadzenēm.
- Nu labi, tad es ņemšu Deivlnas Natelas lomu Zvaigznēs uz Marsa, viņa teica.
Klusuma bridis.
- Tas varētu būt iespējams.
-Ja tu-tā-saki, piekrita Riksija.
- Labi, sacija Mollija. Es iemācīšos viņas dziesmas, es iemācīšos viņas dejas… jā, un vēl es izrādē gribu savu suni.
- Izrādē-nav-suņu-lomu-izrāde-notiek-uz-Marsa, iebilda Riksija Blūmija.
- Nu tad izdomājiet viņai lomu, neatlaidās Mollija. Un izveidojiet Petulai astronauta tērpu. Petula palūkojās uz Molliju tā, it kā viņai šī doma patiktu. Un, turpināja Mollija, vajadzēs apmaksāt visus manus viesnīcas rēķinus. Es vēlos saņemt divreiz tik daudz, cik Deivīna Natela. Starp citu, cik tas būs?
- Četrdesmit-tūkstoši-dolāru-mēnesl.
- Mmnn… Mollija norija siekalas. Jā, labi, tā ir summa, ko jūs man maksāsiet. Un vēl es gribu daudz jaunu drēbju, jo, kā redzat, manējās ir nedaudz apskrandušas, un es gribētu automašīnu ar šoferi, kas mani vienmēr gaida, un, ja jau mēs par to runājam, lai tas būtu rolsroiss. Un es vēlos neizsmeļamus konfekšu krājumus. Vēlāk es jums pastāstīšu, kādas man garšo vislabāk. Un ir vēl kas ļoti svarīgs. Pirms sākam strādāt, man jātiekas pa vienam ar visiem cilvēkiem, kas piedalās izrādē, un ar visiem tiem, kuri strādā aizkulisēs, un es tiešām domāju visus… Vai tas ir skaidrs? ,
Abi ņujorkieši pamāja.
- Un beidzot es negribu satikt Deivīnu Natelu. Vai jums ir kāda cita izrāde, kur viņu varētu izmantot?
-Nē.
- Nu, nekas… Un kāpēc es to visu vēlos? jautāja Mollija, atlaidusies krēslā, lai lepni aplūkotu savas marionetes.
- Tāpēc, ka tu esi pats talantīgākais bērns, kas jebkad nonācis Brodvejā, nopūtās Berijs.
- Tāpēc, ka tu esi ists ģēnijs, pamāja Riksija Blūmija. Mollija iekšēji nodrebēja. Šis būs neiedomājami milzīgs
izaicinājums. Viņa cerēja, ka ir tam gatava.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
viss izrādījās tik viegli!
Četros tās pašas dienas pēcpusdienā Mollija dejoja pa viesnīcas istabu, sūkājot karameli un dziedot līdzi dziesmām no kompaktdiska Zvaigznes uz Marsa. Tās nebija grūti iemācīties.
Apkārt bija izmētātas atvērtas kārbas, pilnas zīdpapīra, no kura rēgojās jaunas drēbes. Tās bija izvēlējusies Riksija Blūmija, un Mollija bija pavadījusi visu pēcpusdienu, pielaikojot žaketes, kleitas, bikses un kurpes. Kafijas galdiņš tagad bija pārvērties par konfekšu galdiņu ar divām milzīgām bļodām, kuras pildīja visu veidu konfektes, un vēl vienu bļodu, pilnu ar daudzkrāsainām mīkstajām karamelēm.