Pēc pēdējās vakara dievlūgsnas noskanēja vakariņu gongs un atvērās smagās ēdamzāles durvis. Cauri tām stumdījās bāreņi, kurus šovakar sagaidīja pretīga iepuvušu zivju smaka. Viņi jau pietiekami ilgi bija redzējuši šīs zivis guļam plastmasas kastēs pie virtuves, kur tās apložņāja mušas un vaboles; pēc smakas likās, ka tās tur gulējušas kādu nedēļu. Visiem bija zināms, ka bāreņu nama pavāre Edna apceps zivis biezā, taukainā siera un riekstu mērcē, lai noslāpētu puvuma garšu, to viņa savulaik bija apguvusi flotē.
Un te nu stāvēja lielā, muskuļotā Edna ar pinkainajiem, sirmajiem matiem un saplacināto degunu, gatava piespiest jebkuru bērnu izēst šķīvi tukšu. Ar jūrnieka tetovējumu uz gurna (kā tika baumots) un rupjo valodu Edna atgādināja īdzīgu pirātu. Viņā kā dusošs pūķis mājoja nelāgs raksturs, kas pamodināts mēdza trakot un spļaut ugunis.
Ikviens bērns izjuta satraukumu un nelabumu, stāvot ierindā, kuras priekšā grozījās Edna, izdodot pavēles no smirdīgās mutes.
- Man ir alerģija pret zivim, Edna, teica Mollija.
- Būs tāds riktlgs mencas vēders, Edna nosvepstēja, slaucīdama degunu kombinezona piedurknē.
- Tas tiešām ir mencas vēders, Mollija pačukstēja Rokijam, paskatījusies uz savu zivi.
Vakars bija gandrīz beidzies. Pirms gulētiešanas bija atlicis tikai Mollijai piespriestais trauku mazgāšanas sods. Rokijs, kā parasti, pieteicās palīgā.
- Mēs varam sacerēt dziesmu par trauku mazgāšanu. Turklāt augšā mani gaida vienīgi Gordons un Rodžers, lai man iedzeltu.
- Viņi vienkārši tevi apskauž. Kāpēc tu reiz nevarētu iekraut viņiem pa ausi? jautāja Mollija.
- Nav ko rokas smērēt.
- Bet tev taču nepatīk mazgāt traukus.
- Tev ari. Taču tas padosies ātrāk, ja es palīdzēšu.
Tā šajā parastajā vakarā abi devās uz trauku novietni pagrabstāvā. Mollijai izrādījās taisnība. Šovakar bija jānotiek kam īpašam un tas ari notika.
Pagrabtelpā bija auksti. Virs galvas locījās pilošas caurules, un sienās melnēja ventilācijas lūkas, pa kurām telpā iekļuva pēc pelējuma dvakojošs auksts gaiss un peles.
Mollija atgrieza krānu, no kura tecēja remdens ūdens, bet Rokijs gāja pēc trauku mazgāšanas šķīduma. Mollija dzirdēja Ednas burkšķēšanu gaitenī, pa slīpo tuneli trauku mazgātavas virzienā stumjot ratiņus ar vienpadsmit zivjainiem šķīvjiem.
Mollija turēja īkšķi, lai Edna vienkārši atstātu viņiem ratiņus un ietu prom, kaut arī daudz ticamāk bija, ka viņa paliks trauku novietnē un kritīs uz nerviem. Tas daudz vairāk izskatītos pēc Ednas. Atgriezās Rokijs ar trauku mazgāšanas šķidrumu. Viņš nedaudz iešļāca izlietnē, izlikdamies, ka darbojas vienā no viņu iecienītākajām televīzijas reklāmām.
- Ak, mammu! viņš uzrunāja Molliju. Kāpēc tavas rokas ir tik maigas?
Mollija un Rokijs bieži mēdza izspēlēt televīzijas reklāmas un mācēja tās atkārtot vārdu pa vārdam. Viņiem likās smieklīgi izlikties par reklāmu cilvēkiem.
- Tik maigas? Mollija gaudulīgā balsī atkārtoja. Tas ir tāpēc, ka es lietoju šo mazgāšanas šķidrumu, mīļumiņ. Parastie mazgājamie līdzekļi ir vienkārši slepkavīgi. Tikai Burbuļotais ir saudzīgs.
Pēkšņi uz Mollijas rokas nolaidās Ednas dinozaura ķepa, liekot izgaist iedomu pasaulei. Mollija parāvās sāņus, gaidot veselu lērumu apvainojumu. Taču to vietā viņa ausī sadzirdēja slimīgi saldenu balstiņu: Es to izdarīšu, mīļumiņ. Ejiet prom rotaļāties!
Mīļumiņ? Mollija nespēja noticēt, ka pareizi saklausījusi. Edna nekad nebija runājusi ar viņu laipni. Parasti tā bija vienkārši briesmīga un šaušalīga. Taču tagad viņa smaidīja nedabisku smaidiņu caur sakostiem zobiem.
- Bet Aderstones jaun…
- Par to neuztraucies, attrauca Edna. Ej un atpūties… Ej un lūri to burvīgi sasodīto teļļuku vai dari ko citu.
Mollija palūkojās uz Rokiju, kas izskatījās tikpat apmulsis. Tad abi pavērās Ednā. Pārmaiņas bija pārsteidzošas. Tas bija tikpat neparasti, it kā uz viņas galvas augtu tulpes.
Un tā bija pirmā savādā lieta, kas notika šajā nedēļā.
OTRĀ NODAĻA
Dažkārt, kad neveicas, šķiet, ka neveiksmēm nav gala. Tieši tā par savu likteni bieži domāja Mollija Mūna, un tas ari nebija nekas pārsteidzošs, jo neveikties viņai mēdza bieži. Ja vien zinātu, ka tomēr paveiksies, meitene spētu izbaudīt nākamo dienu, jo tās beigās ar viņu būtu jānotiek visādiem brīnumiem. Tomēr šorīt šķita, ka Mollijas diena ir aizgājusi šķērsām jau kopš brīža, kad viņa no rīta atvēra acis pēc cieša miega uz bāreņu nama noplīsušā matrača. Tas notika tā.
Vispirms jau viņu pamodināja modinātājpulkstenis, zvanot tieši ausī. Aderstones jaunkundzes mīlulītei lielkaulainajai Heizlai patika modināt Molliju tik rupji, cik vien iespējams. Heizla bija kārtīgi savākusi līdz pleciem garos, melnos matus ar lenti un jau iespīlējusi savu atlētisko ķermeni cieši pieguļošajā, zilajā skolas formas tērpā.
Šodien skolā ir kross, Spokace, un arī piecdesmit vārdu gramatikas kontroldarbs, viņa paziņoja. Un tad, apmierināti šūpodama zvaniņu, aizgāja ļaunā priekā par to, ka izdevies Mollijai sabojāt rītu.
Mollija aši apģērbās un iegāja guļamtelpā, ko Rokijs dalīja ar Gordonu. Gordons viņu apsveica, metot viņas virzienā slapju papīra glāzi. Rokijs klusi dungoja pie sevis, neievērodams neko sev apkārt.
Rok, jautāja Mollija, vai atceries, ka šodien ir gramatikas kontroldarbs?
Nokavēto viņi centās atgūt brokastu laikā, bet tas beidzās vienīgi ar to, ka Aderstones jaunkundze viņiem atņēma mācību grāmatas. Tad Aderstones jaunkundze izjuta dziļu baudījumu, vērojot, kā Mollija ar zobu birstīti tīra tualeti. Kad viņi bija izgājuši uz ceļa, kāds no ciema puikām meta Heizlai ar ūdensbumbu. Kad Heizla pieliecās, ūdensbumba trāpīja Mollijai, no trieciena izšķīda un izmērcēja viņu caurcaurēm. Heizlai un viņas pavadoņiem, četriem vecākajiem bērniem, tas likās ļoti smieklīgi.
Beigu beigās skola sākās bez Mollijas un Rokija, kas nokavēja sanāksmi, jo centās izžāvēt Mollijas džemperi un blūzi uz radiatora meiteņu ģērbtuvē. Viņi zināja, ka nokavēs pirmo stundu, un tas nepavisam nebija prātīgi darīts.
-Jūs esat nokavējuši! kliedza skolotāja Todlijas [4] kundze, kad abi ienāca klasē. Un jūs esat nokavējuši klases sapulci. Es jūs sodīšu vēlāk. Aaa-pčiīī!
Todlijas kundzei bija piemetušās iesnas, un tas notika vienmēr, kad viņa uztraucās.
Mollija nopūtās. Atkal kaut kādi sodi.
Attiecībā uz sodiem Todlijas kundze demonstrēja bagātīgu izdomu. Un, protams, Mollijai nācās tos izciest pirmajai. Piemēram, kad meitene desmito reizi tika pieķerta, košļājam papīru, Todlijas kundze bija likusi viņai apsēsties klases stūri un apēst žūksni datoru papīra. Mollijai tas bija prasījis divas stundas, un bija ļoti nepatīkami. Grūti iedomāties, ka papīrs ir sviestmaize ar kečupu vai virtulis, tas tāpat garšo pēc papīra.
Mollija nevarēja ciest Todlijas kundzi un priecājās, ka viņa izskatās tik atbaidoši uzpampušu seju un pa pusei plikpauraina, ar vēderu, kas līdzinās ar ūdeni pildītam gumijas maisam. Izskats pilnībā atbilda viņas būtībai. Mollija būtu varējusi izjust līdzjūtību pret Todlijas kundzi par to, ka viņai iekšās viss trokšņo un burbuļo, ka viņai ir alerģija pret visu un ka viņai tā jāšķauda. Bet, kā jau teikts, meitene to ienīda.