Выбрать главу

Petula bija devusies apgaitā pa palodzi, aprejot kārnos baložus, kad tie uz tās nolaidās.

Pēc pēdējās dziesmas Mollija izslēdza atskaņotāju un atgūlās gultā, tērpusies jaunos džinsos un ļoti stilīgā T kreklā ar spoža mēness attēlu. Viņa vēlējās, kaut varētu kādam par to visu pastāstīt. Proti, Rokijam. Varbūt pa šo laiku viņš ir piezvanījis Aderstones jaunkundzei un atstā­jis savu jauno adresi. Laika starpība ar Angliju ir piecas stundas tur tagad ir deviņi vakarā -, tā ka Aderstone vēl varētu būt nomodā. Mollija pacēla klausuli un sastā­dīja numuru. Pēc sešiem zvaniem klausule tika pacelta.

Labvakar, Hārdvikas bāreņu nams, atskanēja pazīs­tamā Gerija balss.

-    Ak, sveiks, Gerij! iesaucās Mollija.

-    Mollij! Mollij, kur tu esi? Aderstone teica, ka tu esot aizlidojusi ar lidmašīnu!

-    Es esmu Ņujorkā, atbildēja Mollija, domādama par to, cik iespaidīgi tas skan. Un lidmašīna bija izcila. Bet klausies, vai es varētu runāt ar Aderstoni?

-    Aderstone ir prom.

-    Devusies iepirkties? Aizgājusi apkopt savas varžacis? Kad viņa atgriezīsies?

-     Viņa vairs neatgriezīsies, teica Gerijs, pēkšņi pār­iedams uz čukstiem. Viņa aizgāja pavisam, un Edna arī. Aderstone teica, ka no šī brīža gribot būt laba pret bēr­niem, tāpēc viņas mūs pametot, lai mēs paši nosakām savu kārtību, un mēs varot darīt visu, ko vien vēlamies.

Tas nu bija pēdējais, ko Mollija bija cerējusi izdzirdēt.

-     Kāpēc tu čuksti, Gerij?

-    Tāpēc, ka tepat netālu gaitenī ir Heizla. Redzi, viņa te tagad ir galvenā, un… man jāskrien… atā!

Savienojums pārtrūka. Mollija atkārtoja numuru, bet šoreiz telefons bija aizņemts. Ziņa par to, ka bāreņu namu vada Heizla, bija šausminoša! Tad Mollija iedomājās, ka gan jau Trinklberijas kundze visus pieskatīs, un nomieri­nājās. Viņa prātoja, kurp gan devušās Aderstones jaun­kundze un Edna, un jutās vainīga. Viņa cerēja, ka tās nav pasākušas neko bīstamu. Mollijas domas pildīja vīzijas, kā Aderstones jaunkundze graiza citu drēbes un Edna sit tos, kuriem nepatīk Itālija.

Taču vēl ļaunāka doma par Ednas un Aderstones jaun­kundzes pazušanu bija tā, ka tagad Mollija vairs nekad nevarēs atrast Rokiju, ja nu vienigi viņš piezvanītu uz bāreņu namu un vaicātu pēc Mollijas. Meitene vēlreiz zva­nīja uz bāreņu namu.

Klausuli atkal pacēla Gerijs.

-     Sveiks, te Mollija.

-    Čau, Mollij, atskanēja Gerija klusie čuksti. Redzi, Mollij, man nemaz nav atļauts atbildēt uz telefona zva­niem. Heizla būs ļoti nikna. Man nu jāiet.

-     Gerij, pagaidi, pirms tu ej, es gribu tev iedot savu numuru Ņujorkā. Ja nu piezvana Rokijs. Tas ir svarīgi. Vai tev ir rakstāmais?

-    Ēēē, ir. Šķiet, ka tas ir kabatā, kurā ir mana pele. Nē, nē, Pīkstuli, paliec turpat… Piedod, Mollij, Pīkstulis gan­drīz aizbēga… Jā, man ir pildspalva un ari papīrs.

-      Labi, teica Mollija un nodiktēja Gerijam savu nu­muru Belinghemas viesnīcā. Līnija sāka sprakšķēt. Un, ja piezvana Rokijs, iedod viņam šo numuru…

-    Man nu jāiet, Mollij. Heizla nav labā noskaņojumā, un es negribu, lai viņa mani pieķer. Atā. Saruna pārtrūka.

-    Atā, nomurmināja Mollija, nebūdama pārliecināta, ka Gerijs kādam nodos viņas ziņu.

Taču Mollija neraizējās pārlieku ilgi. Viņa palūkojās uz vienu no apģērbu kārbām un nobrīnījās, cik ātri gan pie­pildījušies viņas sapņi. Tūlīt viņa kļūs bagāta. Drīz viņa

būs ari ļoti populāra un pat skaista citu acīs.

*

Petula skatījās pa spraugu balkona betona apmalē, vē­rojot, kā pilsētā sāk iedegties novembra vakara gaismas. Ja viņai būtu burvju rentgenstaru acis, viņa redzētu, ka div­desmit piecus kvartālus attālu kādā lētā, netīrā istabelē, kurā mēdza pavadīt lielāko daļu laika, zem vienas vienigas spuldzītes, kas karājas pie griestiem, gultā izstiepies krāc profesors Nokmans. Ēka atradās tieši blakus dzelzceļam, un spuldzīte raustījās ik reizi, kad garām padrāzās vilciens. Pa visu grīdu un gultu mētājās avīzes. Profesors Nokmans lēsa: lai ari kas būtu šī M. Mūna, viņa agrāk vai vēlāk no­nāks avīzēs sakarā ar kādu neparastu rīcību. Un viņš kā asinssuns bija gatavs uzņemt pēdas. Visu dienu profesors avīzēs un ielās bija meklējis neparastu meiteni; viņš bija pārmeklējis pat viesnīcas, bet ik reizi tam bija teikts, lai beidz slaistīties pa vestibilu un vācas prom.

Sapņos viņš atkal redzēja meiteni, kas sēž minibusiņa aizmugurē ar hipnozes grāmatu klēpī un mopsi blakus. Profesors Nokmans miegā ņurdēja.

Viesnīcas numurā Petula ostīja gaisu. Kaut kur tālumā tur ārā kāds par viņu domāja viņa to zināja. Un viņai nepatika tas, ko šis kāds domā. Petula ierējās, tad nosku­rinājās un ieskrēja atpakaļ istabā. Viņa uzlēca uz Mollijas gultas un pabāza purnu zem palagiem, lai uzmeklētu kādu no saviem akmeņiem.

Mollijai rādījās murgi. Viņa sapņoja, ka ir liela, neglīta dzeguze mežā un viņai nav draugu. No tālienes caur koku zariem atbalsojās Trinklberijas kundzes dziesma, it kā to dziedātu koki:

Ak, mazie putnēni vārgie, No ligzdas jūs dzeguzēns dzinis. Jel nesodiet ļaundari bargi Mātes dzeguzes pēdās viņš minis.

Visi pārējie putni Molliju ignorēja. Dažiem no viņiem bija bāreņu nama mazāko bērnu sejas. Kad Mollija tuvojās, viņi lidoja prom. Sapnī Mollija jutās līdz izmisumam vien­tuļa. Viņa meklēja Rokiju un centās saukt drauga vārdu, bet no knābja izlauzās tikai putna kliedziens.

Lai nu kā, bet no rīta viņai ātri piemirsās miegā izjus­tās sirdssāpes. Bija jādara darbs un jāpelna nauda. Viņa gatavojās kļūt bagāta. Drīz viņa būs ari populāra un citu acīs pat skaista. Sākās Zvaigznes uz Marsa mēģinājumi, un Mollijai vairs nebija laika ilgoties pēc drauga.

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Manhetenas teātris, kurā tika uzvestas Zvaigznes uz Marsa, pēkšņi slēdza savas durvis. Neviena avīze nezināja, kāpēc. Aiz šīm durvīm Deivīna Natela bija at­laista un teātra personālam bija jānodod zvērests par no­slēpuma neizpaušanu. Mollija nodrošinājās, lai visi tu­rētu muti, un pirmā diena teātrī viņai pagāja, tiekoties ar teātra darbiniekiem. Meitene hipnotizēja ikvienu, kurš strādāja pie izrādes: orķestra diriģentu, mūziķus, biļešu kontrolierus, pārdevējus, gaismu operatorus, skatuves strādniekus, grimētājus, pārējos aktierus un zēnu, kurš uzkopa skatuvi. Visi uzskatīja, ka viņa ir brīnišķīga.

Tad sākās mēģinājumi.

Pašai par pārsteigumu Mollija atklāja, ka mēģinājumi viņai sagādā prieku. Un viņa bija apņēmusies censties no visas sirds, lai būtu laba. Protams, lai ko viņa darītu, pārējie uzskatīja, ka viņa ir neatkārtojama. Neviens neie­vēroja, kad viņa dziedāja nepareizi. Neviens nepievērsa uzmanību, kad viņa sajauca dejas soļus. Viņas steps bija nekur nederīgs, bet visi domāja, ka tas ir ideāls.

Arī Petulai tas patika. Viņa tiešām izskatījās jauki īpaši viņai darinātajā sarkanajā astronauta tērpā un labprāt pie­vienojās dejām. Taču un tas nebija nekāds pārsteigums Petulai nebūt nepatika Marsa briesmoņi. Tie bija masīvi un atgādināja milzīgus sarkanus piparus ar antenām, tik lieli kā Ziemsvētku eglītes pilsētas laukumā, un staigāja apkārt, jo to iekšpusē atradās aktieri. Petulai viņi nozīmēja briesmas, it īpaši tad, kad uzbruka Mollijai. Petula tos ne­mitīgi aprēja un beidzot vienam pat iekoda potītē. Tika nolemts, ka Petulu nedrīkst laist klāt Marsa briesmoņiem ne uz skatuves, ne ārpus tās.