Mēģinājumi sākās katru ritu desmitos, bija paredzēts īss pusdienu pārtraukums, un tad tie atkal turpinājās visu pēcpusdienu. Mollijai bija jāmācās, kur stāvēt, kā dejot, ko dziedāt un runāt.
Un tad, trešajā teātri pavadītajā dienā, notika satikšanās, kuru Mollija nebija gaidījusi.
Mollija atradās savā ģērbtuvē, kad izdzirdēja gaiteni šausmīgi spiedzošu balsi kliedzam: KUR VIŅA ĪĪĪĪR?
- Viņa ir tur, Deivlnas jaunkundz, atbildēja vizuļiem rotāta kora meitene. Bet, Deivīna, neesi tik dusmīga… Kad viņu satiksi, tu redzēsi, kāpēc… Es gribu teikt, ka tev viņa patiks.
- PATIKS VIŅA??!! balss niknumā iekliedzās. PATIKS VIŅA…? VIŅA IR SAGRĀVUSI MANU KARJERU. Viņa ir nozagusi to, kas ir mans. Kas ar jums visiem noticis? Ar Riksiju, Beriju, jums visiem… jūs taču zināt, ka es padarīju šo izrādi par to, kas tā ir.
Kora meitene iepīkstējās: Piedod, Deivīna, bet…
Kad Deivīna iebrāzās ģērbtuvē, Mollija jau bija gatava.
- Nu tad tā, noskaldīja Deivīna, aizcirtusi aiz sevis durvis un piecirzdama savu augstpapēžu zābaku. Kā tev šķiet, kas tu esi? Kā tu uzdrošinies? Tad viņas mute palika vaļā. Vai tu esi Mollija Mūna? viņa neticīgi jautāja.
Mollija uzlūkoja dziedošo un dejojošo brīnumbērnu Deivinu. Mazo zvaigznīti, kuras uzstāšanos skatīties patika visiem. Un Mollija bija sajūsmā. Jo tuvumā Deivīna nemaz neizskatījās kaut kā īpaši. Bez grima viņas seja bija bāla un likās pat diezgan slimīga. Viņas gaišie mati likās nošļukuši un taukaini. Acis šķita izvalbītas, un zem tām bija pelēki loki. Taču mirdzošu viņu padarīja apģērbs. Tērps bija sarkani violets, kājās violeti augstpapēžu zamšādas zābaciņi, un ap kaklu lielu smaragdu kaklarota. Mollija turpretī bija astronautes tērpā, kuru tieši patlaban pielaikoja.
- B-bet tu esi tik parasta! pārsteigta iesaucās Deivīna.
- Tu jau arī, teica Mollija, tikpat izbrīnīta.
- Viņi apgalvoja, ka tu esot tiešām, tiešām īpaša, sacīja Deivīna, pārāk apstulbusi, lai ievērotu Mollijas piezīmi. Kā gan tik ikdienišķs un strupdegunains skuķis varēja paņemt manu lomu? Kādu brīdi viņa bija satriekta. Taču tad, griezdama zobus, pakāpās soli Mollijas virzienā un mierīgā, mīlīgā balsī teica: Tas ir mans kostīms. Man šķiet, ka tev labāk būtu to atdot. Viņa nenolaida skatienu no Mollijas acīm.
Mollija mierīgi atbildēja skatienam un pēkšņi pamanīja, ka Deivlnas Natelas acu zīlītes ir ļoti lielas. īstenībā tās bija tumšas un tajās griezās spirāles, kas atgādināja melnus ūdens virpuļus. Mollija jutās neomulīgi, jo šķita, ka viņai zūd pamats zem kājām. Viņa ātri koncentrējās un deva Deivīnai spēcīgu savu hipnotizējošo acu triecienu. Taču, pastiprinot skatiena intensitāti līdz maksimumam, viņa bija šokēta par to, ka Deivlnas acīm piemīt spēcīgs pievilkšanas spēks. Sakoncentrējusi visus spēkus, Mollija turējās stingri, līdz atkal sajuta stabilu pamatu zem kājām.
Tas bija liels pārsteigums. Deivīnai Natelai bija spējas. Viņa prata dziedāt un dejot, un turklāt viņai bija ari spējas. Viņai piemita spējas, bet viņa pati īsti neapzinājās, kas tās ir. Tās nebija tik smalki izkoptas kā Mollijai, bet viņa acīmredzot izmantoja šīs spējas pret citiem, lai tos iespaidotu un savaldzinātu. Mollija jutās tā, it kā gandrīz vai vēlētos sadraudzēties ar Deivinu. Viņa varētu to apmācīt, un viņas kļūtu partneres. Viņas būtu neuzvaramas! Taču šis domas atstāja Mollijas prātu, kad viņa izdzirdēja, ko saka Deivīna:
Tu esi tik prasta, pat neglīta… Tu taču neesi tā meitene, ko kāds gribētu ieraudzīt uz skatuves, tad kāpēc tu vienkārši nevācies prom? Tu neesi radīta kļūt par zvaigzni, tu vienkārši esi pārāk garlaicīga, tev nav nekādas pievilcības, un tavs suns ir pretīgs.
Petula iekaucās, un Mollija apņēmīgi atkal pastiprināja savu acu starojumu. Taču Deivlnas niknais skatiens deva pretsparu. Tā bija kā kauja starp zaļajām un zilajām acīm. Mollijas plaukstas sāka svīst. Viņa tik spēcīgi koncentrējās uz skatienu, ka pat neiedomājās par balss izmantošanu. Viņa sāka uztraukties, ka nespēs uzvarēt. Un šī doma aizplīvuroja Mollijas prātu, viņa sāka zaudēt spēkus. Kas notiks, ja Deivīna hipnotizēs viņu? Varbūt Deivīna laupīs Mollijai visas spējas un atstās viņu ar tukšu galvu. Mollija iztēlojās sevi kā klaidoni Ņujorkas ielās, pazudušu un apjukušu, ar Deivlnas apmiglotu prātu. Pārāk šausminošas nākotnes vīzijas, lai tās apcerētu, un tik biedējošas, ka izraisīja Mollijā enerģijas uzplūdus. Reizē ar svelmainu, nokautējošu skatienu, kas lika matiem uz galvas sacelties stāvus, spriedze pazuda, un Mollija bija uzvarējusi.
Deivina novērsa acis. Trīcošā balsi viņa teica: Es nezinu, kā tu to izdarīji. Tu būtu varējusi uzvarēt jebkuru rifu, bet tu neuzvarēsi mani. Tu esi tikai pūtains, neglīts lauku skuķis. Izplūdusi skaļās elsās, Deivīna klumburēja prom.
Molliju šī ciņa bija iztukšojusi. Viņa nekad nebija domājusi, ka sastaps kādu, kam ari piemīt hipnotizētāja spējas, un bija satriekta pati par sevi, ka nebija tam gatavojusies. Viņa taču būtu varējusi iedomāties, ka pastāv ari citi līdzīgi cilvēki. Mollija prātoja, cik Ņujorkā varētu būt šādu cilvēku, kuri, tāpat kā Deivīna, neapzināti izmanto savas hipnotiskās spējas, lai virzītos uz augšu. Tad Mollija domāja, cik gan ir tādu, kuriem šīs spējas piemīt un kuri precīzi apzinās, ko dara. Varbūt ir cilvēki, kuriem hipnotizēšana padodas labāk nekā Mollijai! Šie prātojumi bija ļoti netīkami. Mollija izjuta atvieglojumu, kad viņu iztraucēja klauvējiens pie durvīm un Riksija Blūmija iebāza savu kā no plastmasas veidoto seju ģērbtuvē. Viņa mīlīgi pasmaidīja. Vai esi gatava mēģinājumam, mīlulīt Mollij?
*
Tajā vakarā laikrakstā The New York Tribune bija lasāmi šokējoši virsraksti.
BRODVEJAS SKANDĀLS Deivīna Natela iļriež cefu jaunajai slavenībai
Profesors Nokmans nopirka avīzi un aizrautīgi lasīja to uz ielas stūra. Tātad viņu sauc Mollija Mūna un viņa tēlo galveno lomu Brodvejas mūziklā. Fantastiski! Nokmans jutās tā, it kā viņa priekšā pēkšņi būtu iedegusies zaļā gaisma, kas liek doties uz priekšu. Vismaz vairs nebūs jāšauj tumsā. Molliju Mūnu apgaismoja tik spoža rampas gaisma, ka viņš vienkārši vairs nevarēja to pazaudēt. Tas bija spidoši! Profesors Nokmans nespēja vien sagaidīt, kad viņu satiks.
Nokmanam nevajadzēja ilgu laiku, lai izpētītu, ka Mūnas jaunkundze dzīvo Belinghemas viesnīcā. Viņš novietoja savu sarūsējušo, balto autofurgonu ielas otrā pusē pretī Mollijas viesnīcai. Viņš gaidīja visu nakti, ietinies aitādas kažokā un cenzdamies sasildīties ar mazu sildītāju, kura kontaktdakšiņu varēja iespraust cigarešu aizdedzinātāja ligzdā. Viņš gulēja saraustītā miegā, nemitīgi vērojot viesnīcas ieeju un satraukumā graužot garos nagus, līdz tie bija sakodīti drumslās.
Sākoties darbadienai, pie viesnīcas galvenās ieejas piebrauca sudrabots rolsroiss. Nokmans uztrūkās un noslaucīja aizsvīdušos logus, lai varētu labāk redzēt. Kalpotājs kādam atvēra viesnīcas durvis. Nokmans pašķielēja uz to pusi un beidzot ieraudzīja Molliju Mūnu.
Tur nu viņa nāca lejup pa kāpnēm un devās uz mašīnu. Viņa bija ģērbusies mīkstā, baltā ūdeļādas kažokā ar pieskaņotu kažokādas cepuri, un kājās līdz celim viņai bija krēmkrāsas ādas zābaki uz zema papēža. Uz viņas rokas bija mopsis ar plakanu purnu. Meitene izskatījās kā maza zvaigzne pilnīgi atšķirīga no noplukušā bērna, kuru Nokmans bija redzējis Braiersvilā.
Nokmans sāka cienīt šo mazpilsētas meiteni. Profesoru pārsteidza un iespaidoja ātrums, kādā viņa bija mainījusies. Tai piemita izcili talanti, un viņš bija pārliecināts, ka ir vienīgais cilvēks Ņujorkā, kurš zina tās noslēpumu.