Kopš šī rīta profesors Nokmans rūpīgi sekoja Mollijas kustībai pilsētā. Viņš bija uz pēdām, kad meitene miesassargu pavadībā devās iepirkties, un vēroja, kā skaistas somas un kārbas cita pēc citas tika iekrautas viņas rolsroisā. Viņš gaidīja, kamēr tā gāja izpriecu pasāžās un izdeva veselu bagātību. Viņš sēdēja dārgu restorānu ārpusē, kamēr tā kopā ar Riksiju vai Beriju baudīja dažādu pasaules virtuvju ēdienus. Un, jo vairāk viņš to vēroja, jo stiprāka kļuva pārliecība, ka viņam ir taisnība par hipnozes spēku. Šī Mollija Mūna noteikti bija dabūjusi visus zem sava papēža.
Nokmans jau gadiem bija cerējis, ka reiz iemācīsies hipnotizēt pats kopš tā brīža, kad viņš par hipnozes grāmatu izdzirda no bagātās vecās kundzes, ko bija saticis kafejnīcā. Viņš bija izdibinājis, ka deviņdesmitgadīgā sieviete ir dižā hipnotizētāja doktora Logana radiniece un, vēl vairāk, ka viņa ir mantojusi tā naudu. Savos greznajos apartamentos viņa bija parādījusi Nokmanam intriģējošu vēstuli no Braiersviļas bibliotekāres, kurā bija aprakstīta hipnozes grāmata.
Nedod dievs, ka šī grāmata kādreiz nonāktu nepareizajās rokās, bija teikusi vecā dāma, kurš gan zina, kas tad varētu notikt pasaulē. Nokmans uzreiz bija iedomājies, ka šīs nepareizās rokas varētu būt viņējās. Viņu savā varā ņēma pārliecība: ja izdotos iegūt šo grāmatu, viņš varētu veikt pašu vērienīgāko noziegumu savā karjerā. Lieta tāda, ka Nokmans nebija intelektuālis ar zinātnisku interesi par hipnozi. Viņš nebija nekāds profesors, bet gan profesionāls krāpnieks, turklāt ar milzumlielu pieredzi.
Nokmanam savā furgonā nācās pavadīt daudzas stundas stundas, kuru gaitā bija laiks pārdomāt, cik laimīgs viņš jutīsies, kad visas pūles būs vainagojušās panākumiem. Zināmā mērā bija labi, ka Mollija Mūna atradusi grāmatu. Jo tagad, tiklīdz viņš būs dabūjis meiteni savās rokās, viņš vienā mirkli iekļūs noziedzības augstākajā līgā. Nokmans alkatīgi aplaizīja lūpas. Viņš zināja, ka kļūs par visu laiku dižāko noziedznieku.
Snaužot furgonā, viņš apsvēra, cik daudz naudas Mollija Mūna pelna, un atzinīgi pie sevis noņurdēja. Viņš te iemiga, te atkal modās, iztēlojoties, ka ari viņam piemīt hipnotizētāja spējas, un sapņojot, cik varens viņš varētu kļūt. Viņš iedomājās sevi vieglā apģērbā guļam mauriņā blakus milzīgai savrupmājai un kalponi, kura viņam pienes tēju. Viņš redzēja sevi uz lielas jahtas ar uniformās tērptu desmit cilvēku komandu burājam ap Ņujorku. Viņš iztēlojās, kā guļ uz naudas kaudzes, turot rokā grāmatu Hipnoze.
Kādu dienu ap saulrieta laiku Nokmans pamodās un ieraudzīja, kā pie debesskrāpja sienas netālu no Valdorfas tiek piestiprināta milzīga reklāma. Uz tās bija attēlota simt pēdu gara Mollija Mūna astronauta tērpā, turot savu suni, kas ari bija ieģērbts skafandrā. Nokmans ieķiķinājās. ŠI meitene ir ģēnijs! Un, jo labāk tai padosies hipnoze, jo labāk tas būs viņam.
DEVIŅPADSMITĀ NODALA
Pēc tikšanās ar Deivinu Natelu Mollija stingri aizliedza mēģinājumu laikā teātri ielaist nepiederošas personas. Protams, šis rikojums tika izpildīts bez ierunām.
Tagad, kad vien Mollija izgāja no teātra vai ieradās Belinghemas viesnīcā, vienmēr apkārt bija bars žurnālistu ar fotoaparātu zibspuldzēm. Iekāpjot rolsroisā vai izkāpjot no tā, Mollija mīklaini smaidīja aiz tumšajām brillēm, taču nekad neielaidās sarunās ar žurnālistiem.
Visā pilsētā ļaudis tenkoja par noslēpumaino Molliju, spriežot, kas viņa ir un no kurienes nākusi. Viņas noslēpumainība padarīja to arvien interesantāku, un visi laikrakstos gribēja redzēt viņas fotogrāfijas. Viena avīze iedeva Mollijai iesauku "dzeguze", jo viņa bija nozagusi Deivlnas Natelas lomu, un televīzijas programmas sūtīja filmēšanas brigādes viņu intervēt, bet bez panākumiem.
Deivīna Natela uzstājās televīzijā un sūrojās par slikto izturēšanos pret sevi.
Čārlijs Pļāpa atkal un atkal zvanīja uz Berija Brega aģentūru, lai izlūgtos ekskluzīvu interviju ar šo Molliju Mūnu savā televīzijas pļāpu programmā. Berijs Bregs atbildēja, ka tas varētu būt iespējams par attiecīgu samaksu.
Kamēr Nokmans savā furgonā lauzīja galvu, uz viņa kakla un sejas parādījās sarkani plankumi. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad dabūs rokās Molliju. Taču izrādījās, ka ir ļoti grūti vispār nokļūt viņas tuvumā.
Lai kur arī viņa ietu, visur apkārt bija cilvēki. Tas bija kaitinoši. Vienīgais, ko viņš varēja pasākt, bija vērot un gaidīt izdevību. Varbūt pēc pirmizrādes Mollija sāktu sniegt intervijas un viņš varētu izlikties par žurnālistu. Nokmans centās nomierināties, taču viņš jau pēc dabas bija nepacietīgs, un šī situācija darīja viņu vai traku. Viņš baidījas, ka Mollijas noslēpumu varētu atklāt kāds cits. Viņš sēdēja savā baltajā furgonā, smēķēja, ēda kartupeļu čipsus un aizdomīgi vēroja citas stāvvietā novietotās automašīnas. Furgons bija pilns atkritumu, un nepatīkami smakoja tukšās paciņas no visiem viņa patērētajiem lētajiem produktiem. Ari pats Nokmans smirdēja tik nepatīkami kā nekad. Tagad burgeru un tabakas dvaku vēl papildināja lēta pēcskūšanās līdzekļa smārds, ko viņš lietoja, lai nomāktu sen krājušos sviedru aromātu. Laiku pa laikam viņš devās mazgāties uz istabiņu blakus dzelzceļam, taču to nedarīja pārāk bieži, jo baidījās kaut uz brīdi pazaudēt Mollijas Mūnas pēdas. Laika gaitā Nokmanu jau pārņēma apsēstība ar Molliju.
Pret Molliju Nokmanam bija dalītas jūtas. Viņš meiteni apskauda, jo tā pirmā bija atradusi grāmatu un iemācījusies hipnozes trikus, un ari tāpēc, ka tā dzīvoja kā zvaigzne, kamēr viņam bija jāvada savas dienas šajā sasmakušajā furgonā. Tajā pašā laikā viņš izjuta bijību Mollijas un viņas talanta priekšā, un, tā kā viņš meiteni uzskatīja par savu īpašumu, viņš ari izbaudīja tās celšanos pretī slavai. Lai saglabātu veselo saprātu, viņš mēdza glāstīt zelta skorpionu, kas karājās viņam ap kaklu, un nemitīgi atkārtot burvju vārdus, kas skanēja šādi:
Jo labāk viņai, jo labāk man,
Jo labāk viņai, jo labāk man,
Jo labāk viņai, jo labāk man, Jo labāk viņai, jo labāk man.
Kas attiecas uz suneni, Nokmans to ienīda. ŠI mopsene bija tik kllriga; klīriga, neglīta mopsene, kas skraidelē meitenei nopakaļ. Nokmans skaudīgi domāja par Petulas grezno gultu un smalkajiem ēdieniem. Jā, šis suns bija Mollijas Mūnas partneris un labākais draugs. Šī suņa dēļ viņa droši vien būtu gatava uz visu… Un, domājot par Petulu, Nokmanam prātā iešāvās spīdoša doma. Viņa zemisko būtibu sāka pildīt prieks, kas lika ātrāk rosīties domām un palīdzēja idejai nobriest. Kāpēc gan viņš agrāk nebija pamanījis suņa vērtību? Šis suns taču bija Mollijas sirds atslēga! Nokmans pasmaidīja un nobraucīja dubultzodu. Viņš nokasīja kreveļainu pumpu uz kakla, gabaliņu no tās uzšķiezdams uz auto paneļa, un viņa prāts kala neģēlīgu plānu. Tagad viņš vismaz redzēja ceļu uz priekšu.
DIVDESMITĀ NODAĻA
Novembris pārgāja decembrī, un temperatūra Ņujorkā kritās, ziemai iecērtot zobus pilsētā. Mollijai neatlika laika domāt par Rokiju. Kad viņa nebija aizņemta smagajā darbā pie izrādes, viņai bija jāizbauda slava un bagātība. Mollija rosījās pa pilsētu, un blakus vienmēr atradās miesassargs, kas nelaida klāt žurnālistus. Meitene bija pavadījusi laimīgas stundas iepērkoties, apmeklējot kinoteātrus un apskatot ievērības cienīgas vietas. Viņa bija apmeklējusi dārgu salonu un ieveidojusi frizūru, tā ka vairs neizskatījās pēc bāreņu nama bērna, un reizes desmit viņa bija iegriezusies kosmētikas salonā, kur viņu tvaicēja un kopa, līdz āda spīdēja. Kaut ari plaukstas vēl svīda, pēc dārgajiem manikiriem tās izskatījās daudz labāk. Nagi tagad veidoja pareizas formas pulētus pusmēnešus.