Mollijai patika jaunā dzīve. Viņai patika saņemtā uzmanība un tas, ka visi izturas pret viņu ar godbijību. Tagad meitene pat nevarēja saprast, kā iespējams dzīvot citādi. Bija taču tik jauki izjust, ka visi viņu dievina. Un, jo ilgāk Mollija dzīvoja šādu dzīvi, jo vairāk viņai šķita, ka ir to pelnījusi. Un vēl vairāk meitenei sāka likties, ka cilvējki viņu apbrīno ne tikai tāpēc, ka tie ir nohipnotizēti. Mollija sāka domāt, ka viņai tiešām piemīt "zvaigznes īpašības". Hārdvikas nama iemītnieki vienkārši bija pārāk nekulturāli, lai to pamanītu.
Pēc divām saspringtu mēģinājumu nedēļām bija pienākusi jaunās Zvaigžņu uz Marsa versijas pirmizrādes diena. Uz sārtās neona reklāmas pie teātra fasādes tagad varēja lasīt:
ZVAIGZNES UZ MARSA galvenajĀ LOMĀ
MOLLIJA MŪNA
UN
MOPSIS PETULA
Mollija sēdēja savā nekārtīgajā ģērbtuvē aiz skatuves ar Petulu klēpī un jutās ļoti nervoza. Abas bija tērpušās sidrabainos skafandros. Mollijas seju klāja bieza grima kārta, lai tā spilgtajā rampas gaismā nespīdētu. Viņas acis bija iezīmētas ar melnu tušu, lai tās izceltos, un vaigi nokaisīti ar sīkiem spīgulīšiem. Petula bija rūpīgi sakopta, un gan viņas spalvā, gan Mollijas matos bija iesukāts mirdzošs pūderis. Pārējie ģērbi spīdīgie kosmosa tērpi un vizuļotie kosmosa deju kostīmi karājās uz tērauda stieņa. Visās iespējamajās vietās bija izvietotas vāzes ar ziediem, ko bija sasūtījuši visi, kas mīlēja Molliju. Pie durvīm pieklauvēja Riksija un pabāza galvu ģērbtuvē.
- Priekškars paceļas pēc divdesmit minūtēm, Mollij. Kā jūties?
- Labi, labi, meloja Mollija.
- Nu, kaut tu kaklu lauztu, lai gan tev jau pēc šāda novēlējuma nav nekādas vajadzības. Tu esi zvaigzne, Mollij, mirdzoša zvaigzne, un šovakar visi to redzēs. Ņujorka tevi iemīlēs.
- Paldies, teica Mollija, kuņģim vēršoties otrādi. Riksija izgaisa.
- Ak dievs, Petula, ko gan es daru! novaidējās Mollija. Tagad doma par karjeru Brodvejas mūziklā nepavisam vairs nešķita laba. Viņas nervi bija tūkstošreiz uzvilktāki nekā toreiz pirms talantu konkursa Braiersvilā. Doma par šīvakara publiku bija patiesi šausminoša. Tā bija kosmopolītiskā Ņujorkas publika, kuru bija grūti iepriecināt un kura bija gatava izsvilpt jebkuru. Viņa apzinājās, ka publika būs skeptiska, kritiska, agresīva un to būs ļoti, ļoti grūti iejūsmināt… un, kas vēl ļaunāk, grūti hipnotizēt. Mollija atcerējās, cik sarežģīti bija uzvarēt Deivinu. Varbūt publikā sēž pieredzējuši hipnotizētāji. Piemēram, profesionāli hipnoterapeiti, kuri palīdz atmest smēķēšanu. Mollija centās saņemties. Par ko gan viņa domā? Protams, viņa ir daudz labāka par tiem. Viņa vienīgi cerēja, ka visu atvieglos jaunā aina ar jaunajiem rekvizītiem, ko viņa bija iekļāvusi izrādes sākumā.
- Piecpadsmit minūtes līdz priekškara pacelšanai, paziņoja Mollijas personiskā palīdze.
Mollija pasniedzās kabatā pēc svārsta un ieskatījās tā melnajā spirālē. Man tas izdosies, man tas izdosies, viņa vairākkārt sev atkārtoja, tad noskūpstīja svārstu, lai tas nestu veiksmi, un ielika to atpakaļ kombinezona kabatā.
Mollija un Petula pa gaiteni un augšup pa kāpnēm devās uz skatuves malu. Caur priekškaru Mollija varēja dzirdēt publikas murdoņu. Viņas plaukstas sāka svīst un sirds dauzīties. Viņa dzirdēja ļaudis sakām: "Lauz kaklu, lauz kaklu!" Mollija ieņēma savu vietu uz skatuves sudrabota kosmosa kuģa kabīnē, gatava pacelties gaisā. Vēl desmit minūtes, kāds viņai pačukstēja. Mollijas kuņģis sažņaudzās. Bija grūti koncentrēties.
Orķestris sāka spēlēt uvertīru fragmentus no dažādām mūzikla dziesmām. Publika apklusa. Mollija nolaida galvu, kas likās kā pilna ar vati. Nu, Mollij, tu taču to spēj, viņa sev teica klusā, drebošā balsī.
Tad uvertīra beidzās un, lai kā arī Mollija vēlējās, kaut laiks apstātos, izrāde sākās. Orķestrim spēlējot tušu, priekškars strauji pacēlās.
Skatītāji sēdēja, aizturējuši elpu un piekaluši skatienus Mollijai Mūnai. Dzeguzei. Te nu viņa, izrādes jaunā zvaigzne, beidzot sēdēja milzīga kosmosa kuģa kabīnē ar mopseni Petulu sēdeklī blakus.
Skaļrunī nodārdēja dziļa balss: Zeme majorei Vilburai, vai dzirdat mani? Esam gatavi startam, uztveru.
Majore (Mollija) Vilbura, aizvērusi acis, atbildēja: Gatava.
Tad raķetes priekšgalā sāka nolaisties milzīgs stikla logs.
Šo jauno izrādes daļu bija pievienojusi Mollija. Jo šis stikla logs nebija nekāds parastais tas bija liels, spēcīgs palielināmais stikls, ko teātris par bargu naudu bija speciāli pasūtījis no Amerikas Kosmosa izpētes aģentūras NASA. Un, lēni nolaizdamies Mollijas priekšā, tas palielināja viņu tik ļoti, ka meitene aiz tā pārvērtās par milzi. Visspēcīgākā palielināmā stikla daļa bija tā centrs, un, kad Mollija pieliecās tam tuvāk, viņas aizvērtās acis kļuva astoņdesmit reižu lielākas.
Tas izskatījās labi, un teātri pildīja atzinīga murdoņa. Ņujorkas publikai patika šī izrāde, un viņi atbrīvojās, lai vērotu skatuvi iegrimstam tumsā; palika tikai prožektors, kas apspīdēja Mollijas aizvērtās acis.
- Desmit, lidojuma vadītāja balss nogranda skaļruni.
- Deviņi… astoņi…
- Dzinēji ieslēgti, paziņoja majore Vilbura.
- Septiņi… seši… pieci, turpināja lidojuma vadība.
- Aizdedze ir, atbildēja majore Vilbura.
-Četri… trīs… divi… viens… un starts.
Teātri piepildīja raķešu dzinēju rēkoņa. Ap kabīni kā ugunis no raķetes dzinēja zibēja oranžas gaismas, un tad atvērās Mollijas acis, tik lielas kā paši milzīgākie televizori. Mollija beidzot bija sakoncentrējusies, un palielināto acu skatiens kā lāzera stars slīdēja pāri skatītājiem. No pirmajām rindām līdz stāvvietām cilvēki tika ierauti Mollijas skatiena hipnotiskajā virpuli.
Mollija gaisā sajuta it kā elektrisku spriegumu, kas lika notirpt no galvas līdz kājām. Tā bija tā pati saplūsmes izjūta, tikai ļoti spēcīga. Mollija pārlaida skatienu visai zālei, tad pievērsa to pirmajām rindām. Un, saplūsmes izjūtai kļūstot aizvien spēcīgākai, Mollijas nervu saspringums sāka zust. Viņa jutās neiedomājami varena, viņa bija pārliecināta, ka "trāpits" ir visiem, un zināja, ka teātra durvju sargiem ir dots rīkojums nevienu neielaist. Viņa bija drošībā.
Tikai pa-ska-tie-ties uz ma-ni, viņa teica, ja nu atrastos kāds, kurš uz viņu vēl neskatītos. Tikai skaaaaatie-ties uz ma-ni, viņa lēni atkārtoja, un viņas balss bija kā magnēts.
Mollija bija iekļāvusi savas hipnozes pavēles pašas komponētā dziesmā. Tagad viņa to dziedāja bez instrumentāla pavadījuma; tā bija vienkārša, lipīga melodija.
Jums patiks šī iz-rā-de lie-lis-kā.
Tā būs tik laba, ka ne-tik-siet prom ne-kā.
Manas dejas un dziesmas jūs mai-gi kļaus,
Un mani joki jums ne-ma-ņā iz-smie-ties ļaus.
Pēc izrādes nebūs vairs ie-bil-des, '
Ka div-des-mit pirmā gad-sim-ta zvaigzne esmu ES.
Mollija uzsita knipi ar pirkstiem, un gaisu piepildīja raķetes dzinēju rēkoņa.
-Jā, teica Mollija, un viņas seja tagad bija palielināmā stikla centrā, mēs esam AIZLIDOJUŠI. Palielināmais stikls tika uzvilkts augšup un pazuda skatam; sākās īstā izrāde.