Divas stundas publiku bija pārņēmusi priekpilna aizgrābtība, sajūsminoties par Mollijas dejošanu un dziedāšanu. Viņa prata gan baletu, gan stepu, gan džeza, gan breika dejas. Viņa viegli lidinājās pa gaisu. Viņa slīdēja pa to! Un, kad viņa dziedāja, publikai uzmetās zosāda un mati uz skausta sacēlās stāvus. Viņa spēja novest transā.
Patiesībā Mollijas dejošana bija neveikla un ar sliktu kustību koordināciju. Viņas steps bija nejēdzīgs, bet džeza deja smaga un neatbilstoša ritmam. Taču Mollijai dejot patika, un viņu tiešām aizrāva marsiešu kaujas aina. Viņas balss bija neizteiksmīga, un dziedāja viņa nepareizi, taču nevienu tas neuztrauca. Pārējie aktieri bija uzdevumu augstumos un palīdzēja, kad viņa aizmirsa vārdus, kaut ari nebija nekādas starpības, vai viņa atceras vārdus vai ne; publikai patika viss, ko viņa darīja. Un ari Petula viņiem likās brīnišķīga, kaut arī mopsene vienkārši gulēja skatuves malā, grauza akmeni un garlaikojās.
Skatītāju klēpjos kusa saldējums, jo viņi bija aizmirsuši to apēst.
Kad izrāde beidzās, teātrī nogranda aplausu vētra un, kad Mollija iznāca priekšā, lai paklanītos, visa zāle piecēlās kājās ar atzinības saucieniem, svilpieniem un aplausiem. Visi meta viņai ziedus. Cilvēki meta ari visus labumus, kas bija līdzi: naudu, pulksteņus, dārglietas, šalles… Šādus atzinības apliecinājumus Ņujorka vēl nebija pieredzējusi nekad. Priekškars krita un cēlās četrdesmit reizes. Publika aplaudēja, aplaudēja un aplaudēja, līdz visiem plaukstas bija sarkanas. Un tad priekškars nolaidās pēdējo reizi.
Mollija jutās ka pasaules valdniece, pārliecinātā, ka visi ir redzējuši to, ko viņa bija vēlējusies tiem parādīt.
No viņas tīkliem bija izsprucis tikai viens cilvēks. Kāds mazs zēns publikā netika hipnotizēts vienkārši tāpēc, ka viņš ne skatījās, ne klausījās. Viņš ar kabatas lukturīti lasīja komiksu un bija pārāk iegrimis Supermena piedzīvojumos, lai paceltu skatienu uz Mollijas acīm. Tāpēc vēlāk, nolicis komiksu malā, viņš bija vienīgais, kurš redzēja Mollijas īsto talantu.
Mammu, viņa nemaz nebija tik laba, zēns teica, kad abi ar mammu devās prom no teātra. Man šķiet, ka daži bērni mūsu skolā ir labāki par viņu.
Taču māte bija izrādes varā. Kā tu vari tā teikt, Bobij? Viņa bija brīnišķīga. Burvīga. Un tu, Bobij, šo vakaru atcerēsies visu mūžu. Šovakar tu redzēji dzimstam zvaigzni.
Visu ceļu līdz mājām Bobijs ar māti strīdējās par izrādi, un beigās māte nonāca pie skumjā secinājuma, ka dēlam nepieciešams vai nu dzirdes aparāts un brilles, vai arī psihoanalītiķa apmeklējums.
Nokmans nebija apmeklējis izrādi. Viņš nebija vēlējies riskēt atrasties teātrī gadījumā, ja būtu spiests noņemt savas prethipnozes brilles. Un tomēr, lai īstenotu savu plānu, viņam pēc izrādes beigām bija jāatrodas ārpusē pie aktieru izejas durvīm.
Bija sācis līt. Nokmans, paslēpies mūra ēnā, savā aitādas kažokā stāvēja dažu pēdu attālumā no durvīm. Lietus bija . samērcējis viņa pliko pauri un taukaino matu krēpes. Lāses ritēja lejup pa kaklu un pilēja no deguna.
Tikai pēc pusvienpadsmitiem cilvēku bari sāka pulcēties ap aktieru izejas durvīm cerībā iegūt autogrāfus. Pēc divdesmit minūtēm durvis atvērās, un tur smaidot un mājot stāvēja Mollija Mūna ar dūšīgiem miesassargiem abās pusēs.
Pielūdzēju saucieni un gaviles lika Mollijai aizmirst visu, arī Petulu.
Petula izgāja lietū un attālinājās no pūļa, lai ieelpotu svaigu gaisu. Viņa apostīja laternas stabu un sveica to, atstādama peļķīti. Tad viņas nāsis iesitās interesanta aitādas smarža. Petula palēkdamās skrēja turp, lai izdibinātu, kas tur ir. Tiklīdz viņa bija atstājusi gaismas loku, spēcīga, cimdota roka pacēla viņu un ietina lupatā, kamēr otra aizžņaudza purnu. Petula atradās maza, resna, smirdīga vira rokās, kurš straujā soli devās prom pa kādu sānu ieliņu. Viņa locījās un cīnījās, taču nespēja izvairīties no tvēriena. Nabaga Petula bija pārbijusies, dzirdot, jūtot un saožot, ka Mollija arvien vairāk attālinās.
Nokmans atvēra baltā furgona aizmugures durvis un iestūma Petulu tā iekšienē esošā krātiņā. Iekams mopsene paguva atjēgties, viņš jau bija aizvēris krātiņa un arī furgona durvis. Tad viņš ielēca priekšējā sēdekli, iedarbināja motoru un prom bija.
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA
Pēc tam kad Mollija bija sniegusi, šķiet, kādu tūkstoti autogrāfu, viņa uzsvilpa Petulai. Kad Petula nenāca, Mollija iedomājās, ka tā ieslīdējusi atpakaļ iekšā, prom no trokšņainā, burzmainā pūļa. Tomēr Petulas nebija arī iekšā. Mollija pārbaudīja visas Petulas iemīļotās vietas: spilvenu zem ģērbtuves galdiņa, kur tā glabāja savus akmeņus; lupatu kaudzi zem rekvizītu galdiņa; vietiņu zem zilā velveta krēsla. Tad viņa pārbaudīja vannasistabas, skatuvi un pat marsiešu ģērbtuvi. Tomēr Petulas nebija nekur. Drīz meklējumos piedalījās arī pārējie aktieri. Viņi ielūkojās skapīšos, aiz priekškara un drēbju skapjos. Viņas nebija ne teātra foajē, ne biļešu kasē, ne bārā. Petula bija pazudusi galīgi un pavisam. Mollijas sirds krampjos sažņaudzās, iedomājoties pašu ļaunāko. Skatuves durvju sargs pārmeklēja visu blakusielu notekas, domādams, ka Petulu varētu būt notriekusi automašīna. Pēc tam atlika vienīgi secināt, ka Petula ir nozagta.
Mollija bija apjukusi. Kas gan varētu būt paņēmis suni? Viņa nodrebinājās, iztēlodamās Petulu vientuļu un pārbijušos kādā svešā mājā. .
Zini, ko tev teikšu, Berijs Bregs centās viņu mierināt, tas, kurš viņu paņēma, paņēma viņu tāpēc, ka viņam tā patika, un neizturēsies pret Petulu slikti, jo viņam tā patīk. Pie sevis viņš jau domāja par to papildu uzmanību, kāda tiks pievērsta izrādei tāpēc, ka Petula ir nozagta. Zini, ko mums vajadzētu darīt? Mums vajadzētu uzņemt televīzijā interviju ar saucienu pēc palīdzības. Kāds taču būs viņu redzējis. Es gribu teikt, ka ļaudis ievēro, kad kaimiņiem parādās jauni mājdzīvnieki. Kāds par viņu ziņos.
Ieradās policija. Mollija aci pret aci aprunājās ar seržantu un, liekot lietā savas spējas, pārliecināja viņu, ka Petulas atrašana ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem viņa mūžā. Seržants pa rāciju sazinājās ar priekšniecību, un divdesmit policisti tika norīkoti pazudušās mopsenes meklējumos.
Agrā rīta stundā Mollija ieradās Saulstaru TV studijā, kur tika nogrimēta un nosēdināta spilgtu gaismu un kameru priekšā, lai sniegtu interviju. Čārlijs Pļāpa joprojām svētku tērpā sēdēja viņai pretī, jo izrādes producente bija izsaukusi viņu no kāda naktskluba.
Mollijai bija grūti koncentrēties un panākt hipnotizējošo skatienu, jo viņu nomāca un novirzīja domas par Petulu. Taču tad viņa saprata, ka dara to Petulas dēļ, un pielika visas pūles, lai izskatītos neatvairāmi burvīga.
Šajā svētdienā brokastu laikā ņujorkieši, ēzdami pārslu maisījumus, pankūkas un kartupeļu sacepumu, vēroja Mollijas interviju ar Čārliju Pļāpu.
Ir tik skumji, Mollijai teica jau apmātais Čārlijs, ka tik izdevušos vakaru kā iepriekšējo sabojājusi šī katastrofa. Tas, ka tavs suns, kas, kā es saprotu, izrādē bija patiesi brīnišķīgs, vienkārši ņem un pazūd. Čārlija raupjā balss nolaidās līdz izteikti līdzjūtīgam tonim. Un, Mollij, vai tu uzskati, ka Petula ir nozagta vai nolaupīta?
Visa Amerikas austrumkrasta skatītāji vēroja jauno bērnu zvaigzni un uzklausīja viņas lūgumu pēc palīdzības.
-Ja kāds nojums domā, ka ir redzējis mopsi, kas izskatās šādi… Mollija pacēla pie kameras Petulas attēlu kosmosa tērpā. Ja jūs spējat viņu iztēloties bez skafandra… ē… šis man ir vienīgais viņas attēls… Tas ir no izrādes… Viņai patīk košļāt akmeņus… Ja kādam no jums liekas, ka zināt, kur viņu meklēt, lūdzu, sazinieties ar Manhetenas teātri. Es izsludinu divdesmit tūkstošu dolāru atalgojumu ikvienam, kurš sniegs informāciju, kas varētu novest pie viņas. Ziniet, es pazīstu Petulu jau kopš agras bērnības. Māte to pameta, kad viņa vēl bija kucēns, tāpēc es nevaru Petulu pamest tagad. Vienā dzīvē tikt pamestam divreiz ir pārāk daudz. Lai nu kā, viņa man ir ļoti svarīga. Viņa ir mana labākā draudzene, lai gan… Pēkšņi Mollija atcerējās Rokiju, kas ir kaut kur Ņujorkā, un domāja, vai viņš skatās brokastu TV… lai gan man ir ari labākais draugs, un, ja viņš tagad mūs skatās, es gribētu nodot sveicienus Rokijam un ļoti ceru viņu drizumā satikt. Taču šis paziņojums galvenokārt ir Petulas dēļ, jo viņa ir pazudusi un varbūt atrodas briesmās. Tāpēc lūdzu jūs palīdzēt, ja to spējat.