Cilvēki, kuri skatījās pārraidi, izjuta neiedomājamu žēlumu pret Molliju. Viņa pa televīzijas viļņiem pārraidīja hipnotisku pievilcību, un skatītāji juta, ka ir tai pieķērušies. Meitene nebija īpaši skaista vai tamlīdzīgi, bet kaut kas viņā noteikti bija. To dienu miljoni amerikāņu pavadīja, domājot par Molliju, reaģējot uz katru suņa rējienu un meklējot melnu mopsi.
Dienas gaitā Mollijas uzruna televīzijā tika regulāri atkārtota, un pilsētā vairs nevarēja justies drošs neviens mopsis, jo Petulas glābēji, kurus vadīja vislabākie nolūki un vēlme tikt pie atalgojuma, atņēma suņus to patiesajiem īpašniekiem un nesa tos uz policijas iecirkņiem. Iecirkņos valdīja haoss, tos pārpildīja rejoši mopši un kašķīgi cilvēki. Mopšu īpašnieki uzbruka Petulas glābējiem, un glābēji strīdējās ar policiju. Ņujorkas policija izmeklēja katru suni un katru ziņojumu, taču neviens no suņiem nebija Petula.
Pēc intervijas Mollijai neatlika nekas cits, kā doties atpakaļ uz viesnīcu. Bija svētdiena, tāpēc vakarā izrāde nebija paredzēta, un viesnīcas apartamentos bez Petulas bija ļoti vientuļi. Mollija prātā pārcilāja visus viņu kopīgos piedzīvojumus un jau kuro reizi aplūkoja Petulas fotogrāfijas no izrādes, kur mopsene bija tērpta vizuļojošos kostīmos. Mollija nezināja, ko lai iesāk bez sunenes. Viņa jutās galīgi izmisusi, domājot par Petulas mīkstajām, samtainajām ausim, kuras tā gribējās noglāstīt. Jau kādu piecdesmito reizi viņa sevi ienīda par to, ka ir izlaidusi no acīm Petulu, ka bijusi pārāk iedomīga un tik ļoti gribējusi sniegt autogrāfus. Un tad iezvanījās telefons.
- Hallo! Mollija ar cerībām iesaucās.
- Man ir tavs suns, klausulē atskanēja drūma balss.
- Kas…? Kur…? Ak, paldies! Vai ar viņu viss kārtībā? Mollija atviegloti nopūtās.
- Tagad klausies, teica Nokmana bezkaislīgā balss. Ja gribi dabūt viņu atpakaļ, tev jādara, kā es teikšu. Pirmkārt, tagad neko nesaki. Ja tu kaut ko teiksi, es nolikšu klausuli. Viņš domāja, ka Mollija varētu mēģināt hipnotizēt viņu ar balsi, un negribēja uzņemties tādu risku. Tikai saki "labi"… Labi? viņš pavēlēja.
- Labi, nočukstēja Mollija. Viņa bija izbijusies un satriekta. Tas cilvēks taču bija vājprātīgs. Viņa nevēlējās to sadusmot.
Balss turpināja: Ja tu nerīkosies tieši tā, kā es saku, es suni nogalināšu, vai skaidrs?
Mollijai pārskrēja aukstas tirpas. Labi, viņa atkal teica. Vārds "nogalināšu" atbalsojās viņas galvā kā spalgs trauksmes zvans, un Mollijas roka sāka trīcēt tik ļoti, ka tajā turētā klausule sitās pret vaigu.
- Nu labi, teica vīrs. Es tevi gaidīšu pie estrādes Centrālajā parkā sešos trīsdesmit. Nāc viena. Es nebūšu paņēmis līdzi suneni, taču man līdzi būs viņas kaklasiksna, lai tu zinātu, ka es neblefoju. Ja tu kādu atvedīsi sev līdzi vai ari ziņosi policijai, tad es tev apsolu, ka suns mirs. Labi?
- Labi. Mollija blenza sienā, tik tikko spēdama noticēt, ka šis murgs ir īstenība. Labi.
- Es izvirzīšu savas prasības. Ja tu tām piekritīsi, suns atgriezīsies. Labi?
- Labi, atkārtoja Mollija, kaut arī bija tik apstulbusi, ka tik tikko apzinājās, kam piekrīt. Saruna pārtrūka. No visiem ļaunajiem cilvēkiem, kurus Mollijai dzīvē bija nācies sastapt, neviens nešķita tik nežēlīgs un draudīgs kā šīs nepazīstamās balss īpašnieks. Viņa jutās kā pēdējā muļķe. Viņai vajadzētu būt gudrākai un sagatavotākai šāda veida situācijām. Galu galā šī bija Ņujorka un tās dzīlēs mitinājās visdažādāko veidu bīstami un atbaidoši radījumi. Skudriņas pārskrēja pār Mollijas muguru, iedomājoties, ka jātiekas ar vienu no tiem. Tad viņa saņēmās. Par ko gan viņa uztraucas? Viņa taču ir hipnotizētāja. Viņa taču būs drošībā vai tad ne? Atceroties Deivīnas pretestību, viņu pāršalca šaubas. Tomēr, viņa prātoja, šis vīrs ir galīgs neprātis. Ja viņam piemistu Deivīnas pievilcība, viņš nenodarbotos ar suņu nolaupīšanu.
Mollija uzmeta skatienu pulkstenim blakus gultai. Bija jau pieci un četrdesmit piecas minūtes. Centrālais parks nebija tālu, bet kā lai tur nokļūst? Viņa ātri atvēra logu, paskatījās lejup pār palodzi un sev par nepatiku pamanīje, ka lejā klīst četri fotogrāfi. Mollija sāka strauji domāt.
Viņa parakās viena sienas skapja dibenā un atrada džinsus, pelēku džemperi un apdilušo, veco jaku, kuru laimīgā kārtā nebija izmetusi. Uzvilkusi šos apģērba gabalus, viņa radīja mazākas aizdomas. Tad ar naudas žūksni vienā kabatā un svārstu otrā viņa izgāja no viesnīcas numura un klusi devās uz veļas telpu gaiteņa galā. Viņa bija ievērojusi, ka istabenes nes uz turieni gultasveļu un met to veļas teknē. Viņai bija jāriskē…
Tas bija straujš brauciens tumsā uz viesnīcas pagrabstāvu, un Mollija iekrita netīrās veļas kaudzē. Viņa norāva no galvas smirdošu zeķi un palūkojās apkārt. Tuvumā neviena nebija, un viņai nenācās grūti nokļūt līdz dienesta izejai. Ārā viņa atrada preču piegādātāja velosipēdu un uzkāpa uz tā, taču, tā kā pati bija viens vienīgs nervu kamols un velosipēds bija viņai par lielu, viņa divreiz nokrita un saskrāpēja potīti pret ķēdi, līdz beidzot izdevās noturēt līdzsvaru. Tomēr drīz vien viņa jau minās rietumu virzienā no Belinghemas viesnīcas dienesta izejas, sprogainajiem, brūnajiem matiem plīvojot vējā, ar stingras apņēmības izteiksmi sejā. Asfaltam skrienot zem velosipēda riteņiem, Mollija centās sev iestāstīt, ka bailēm nav nekāda iemesla un ka šis vīrs būs tikai viņas kārtējais upuris. Šķērsojot Medisona avēniju, viņa sev teica, ka jābūt tikai stiprai un tad viņa drīz vien ieraudzīs Petulu. Braucot pa Piekto avēniju gar Centrālparku, viņa centās izjust priecīgu satraukumu. Taču, kad viņa bija sasniegusi parka ieeju, drūmās priekšnojautas atgriezās. Ar trīcošu pirkstu viņa sekoja celiņiem parka kartē un secināja, ka estrāde nav tālu. Mollija saņēmās. Viņa zināja, ka Centrālparkā pa naktīm mēdz klīst visādi dīvaiņi un arī šis vīrs noteikti ir tāds. Kamēr vien viņa spēj paturēt skatienā iespējamo uzbrucēju, viņa ir drošībā. Un tā, dziļi ievilkusi elpu, Mollija devās iekšā parkā.
Parkā bija skaisti. Mēness, izlīdis no mākoņiem, lēja gaismu pār lielajiem, kailajiem kokiem. Virs zemes klājās drēgna migla un tinās ap Mollijas potītēm. Ik pa laikam pametot skatienu apkārt, lai neviens nevarētu uzbrukt no mugurpuses, Mollija neatlaidigi minās uz parka centru. Kaut ari meitene centās saglabāt drosmi, katrs lūstošs zariņš, katra sakustēšanās krūmos lika sirdij dauzīties skaļāk. Laiku pa laikam garām aizjoņoja kāds skrējējs vai skrituļslidotājs, bet pārsvarā Mollija tumsā bija viena. Kad viņa nonāca līdz estrādei, neviens nebija redzams. Viņa nolika velosipēdu uz atbalsta kājas, uzkāpa estrādē un nostājās uz apledojušās platformas. Klusumu pārtrauca kāds pulkstenis tālumā, nositot pusseptiņus. Sāka līt. Mollija gaidīja un gaidīja, cenzdamās saņemt sevi rokās. Sirds sitās tik strauji, ka meitene domāja tā izlēks cauri ribām. Pēkšņi ar pārskrējieniem no krūma uz krūmu parādījās mazs, apajīgs stāvs. Tad, pacēlis skatienu, tas pa celiņu steidzās viņas virzienā.