- Aplaupītu gan. Un to tu ari darīsi. Un es domāju, ka tad, kad tu atgriezīsies Belinghemā un atvērsi šo aploksni, tā atstās uz tevi lielu iespaidu.
Kā Mollija ievēroja, Nokmans izskatījās ļoti apmierināts ar sevi.
- Tajā tu atradīsi plānus, no kuriem sagriezīsies tava mazā galviņa. Tu, mazullt, redzēsi, kā tiek veikts grandiozs noziegums. Viņš smagi elpoja. Es gribu, lai tu aplaupi Šoringa banku. Tu droši vien esi par to dzirdējusi. Tā atrodas Ņujorkas dimantu rajonā, Četrdesmit sestajā ielā.
Tā ir vieta, kur savus dārgakmeņus glabā ikviens juvelierizstrādājumu darbonis un ikviens liela juvelieru veikala īpašnieks. Tā ir līdz malām pilna ar rubīniem, safīriem, dimantiem. Tikai nosauc jebkuru dārgakmeni, un es varu tev teikt, ka Šoringā to ir kaudzēm. Tā nav zeltlietu banka, un tajā nav lielu naudas uzkrājumu. Nē, tajā atrodas dārgakmeņi. Un kāpēc visi glabā savus dārgakmeņus tieši tur? Tāpēc, ka Šorings ir pati nepieejamākā banka pasaulē. Ielauzties tajā ir tikpat grūti, kā aizceļot līdz Zemes centram un atpakaļ, ja saproti, ko tas nozīmē. Ielaušanās Šoringā ir katra noziedznieka sapnis, un mani šis sapnis vajā jau kopš bērnības.
- Bet tu taču esi profesors! iesaucās Mollija, un viņai pašai, izrunājot šos vārdus, tie likās ļoti nedabiski.
- Nu izbeidz, Mūnij, Nokmans viņu izsmēja. Mosties un dziedi! Neesmu nekāds profesors… nu, varbūt vienīgi noziedzības profesors. Viņš pats pasmīnēja par savu joku. Un šo nozari esmu studējis ļoti ilgi. Vai Šorings ir nepieejams? Jā. Taču nejau tādam kriminālajam ģēnijam, kāds esmu es. Es biju cieši apņēmies to uzlauzt. Tāpēc es iestājos tur darbā par apkopēju. Un telpas es uzkopu tiešām labi, lai viņiem nebūtu ne mazākā iemesla mani atlaist. Es berzu grīdas, tīrīju tualetes, taču visu laiku pētiju šo vietu, lai redzētu, kā tā darbojas. Tomēr pēc sava darba tur es joprojām nezināju, kā konkrēti to aplaupīšu. Tad uzzināju par hipnozes grāmatu, pēc tam par tevi.
Mollijas mute bija pārsteigumā pavērusies.
- Es gatavojos aplaupīt banku pats, viņš stāstīja. Taču, tā kā tu nozagi grāmatu un mani tā aizkavēji, as nodomāju, ka labāk šo darbiņu uzticēt tev.
- Paldies, Mollija vārgi noteica.
- Tāpēc es tagad visu nododu tavās spējīgajās rokās. Nokmans ietinās aitādas kažokā. Tev to vajadzētu uzskatīt par dāvanu. Šī ir tava iespēja būt saistītai ar visu laiku lielāko bankas aplaupīšanu. Gan jau redzēsi. Mēs iekļūsim vēsturē.
To pateicis, Nokmans pagriezās, lai ietu. Viņš jutās labi. Viņš nekad ne ar vienu nebija runājis par saviem plāniem vai savu darbu. Es piezvanīšu, kad būs īstais laiks, viņš piebilda. Un neiedomājies darīt kaut kādas muļķības, piemēram, izstāstīt kruķiem… Tikai atceries, ka mopsis ir pie manis. Tad viņš gāzelēdamies aizsteidzās.
Tikšanās bija beigusies. Mollija pārbijusies palika, rokās žņaudzot smago aploksni. Viņai kļuva nelabi no domas, ka jāizzog no Šoringa bankas dārgakmeņi daudzu miljonu dolāru vērtībā. Taču, ja viņa to nedarīs, Petulai būs jāmirst. Pēkšņi viss it kā slīdēja ārā no rokām.
Mollija atstāja estrādi un stūma velosipēdu pa celiņu. Tagad viņa jutās vainīga par velosipēdu. Kaut arī viņa bija nodomājusi to atdot, viņa jutās kā zagle. Tad meitene domāja par Nokmana teikto, ka viņa ir krāpniece. Viņa bija krāpniece. Viņa domāja par naudu, ko bija ieguvusi Braiersvilas bērnu talantu konkursā, un to, kā bija izstūmusi Deivinu Natelu no Zvaigznēm uz Marsa. Mollija riebās pati sev. Var jau būt, ka Deivīna bija kaitinoša, samaitāta karjeriste, taču viņa vismaz pati bija izlauzusi ceļu uz virsotni. Bet Mollija savu augšupceļu bija izblēdījusi. Kā gan Mollija varēja nicināt Nokmanu par to, ka viņš vēlas aplaupīt banku, ja pati visu laiku savā veidā aplaupīja cilvēkus?
Tad Mollija iztēlojās, kas notiktu, ja viņa tiešām aplaupītu Šoringa banku. Protams, viņu pieķertu. Atšķirībā no teātriem bankas mēdz piesargāties no zagļiem. To rīcībā ir jebkāds augsto tehnoloģiju aprīkojums signalizācija, videokameras. Molliju arestētu, tiesātu un tad nosūtītu uz ieslodzījuma vietu nepilngadīgajiem. Viņa iedomājās, kā tas patiktu presei. Viņas attēls rotātu laikrakstu pirmās lappuses, un sabiedrība viņu ienīstu. Varbūt šī ziņa pat sasniegtu Braiersvilu, un visi tur uzzinātu, ko Mollija pastrādājusi. Mollija iztēlojās, kādu kaunu izjustu Trinklberijas kundze un kā viņa raudātu, cepdama kēksu. Mollija redzēja sevi vientuļu un neviena neapmeklētu sēžam uz nārām betona kamerā. Trinklberijas kundze būtu pārāk tālu, lai atnāktu, un Petulai tas nebūtu ļauts. Un kā ar Rokiju? Vai viņš to apmeklētu?
Mollijas acis kaisa. Viņa ilgojās pēc kāda drauga, kam uzticēties. Viņai bija vajadzīgs Rokijs. Mollija domāja par draugu, un pirmo reizi pēc daudzām dienām viņas acis pildīja asaras. Viņa aptvēra, ka sen jau būtu varējusi to bez grūtībām uzmeklēt, ja vien nebūtu bijusi tik ļoti aizņemta ar sevi. Viņa jutās briesmīgi, ka ir to aizmirsusi, tā vietā dzenoties pēc slavas un naudas. Tas viss bija nieks salīdzinājumā ar viņas un Rokija nenovērtējamo draudzību. Viņa to mīlēja kā brāli un tagad izmisīgi ilgojās pēc drauga pleca.
Ejot garām akai, Mollijas vaigi mirka asarās. Viņa apstājās. Prātā nāca kādas senas dziesmas vārdi: Tev nekad nepietrūks ūdens, līdz neizžūs tava aka. Viņas draudzības aka bija pilnīgi izžuvusi.
Meitene tvēra kabatā un izvilka svārstu. Tas spīdēja pat tumsā. Mollija domāja, ka svārsts ir gluži tāds pats kā viss, pēc kā viņa bija dzinusies Ņujorkā. Tas bija dārgs un skaists, bet beigu beigās izrādījās nekam nederīgs. Mollijai tas nemaz nebija vajadzīgs. Viņai tagad labāk patiktu vecais, vienkāršais, auklā piekārtais ziepju gabals. ,
Viņa apgrozīja rokā smago zelta priekšmetu un tad ar spēju kustību iesvieda to akā. To darot, viņa no visas sirds domāja par Petulu un Rokiju. Svārsts ar plunkšķi iekrita ūdenī un nogrima.
Mollija lietū minās atpakaļ uz Belinghemas viesnīcu, atkal un atkal prātā pārdomājot radušos situāciju. Ja viņa atteiktos aplaupīt banku, Nokmans viņu atmaskotu un viņa nonāktu cietumā. Taču, kas vēl ļaunāk, Nokmans atbrīvotos no Petulas. Mollija iztēlē redzēja murgainas ainas, ka Petula atstāta bada nāvei pagrabā vai tiek iemesta upē, vai nomesta no debesskrāpja jumta. Viņa ienīda Nokmanu un bija uz to ļoti pārskaitusies. Mollijai būtu gribējies nomest no debesskrāpja viņu. Uztraukums par Petulu un naids pret Nokmanu jaucās ar ilgām pēc Rokija un vispārēju apjukumu. Bridi, kad Mollija, lietus izmērcēta un caurcaurēm nošķiesta ar dubļiem, bija nolikusi vietā velosipēdu un ielavījusies apkalpošanas liftā, viņas stāvoklis bija patiesi nožēlas vērts.
Atgriezusies viesnīcas numurā, viņa skumji apsēdās uz gultas malas un atvēra aploksni. Pirmais, ko viņa no tās izvilka, bija karte. Tas bija Šoringa bankas iekštelpu plāns. Vienā daļā bija attēlots pirmais stāvs, otrā bankas pagrabstāvs. Pagrabstāvā atradās visi seifi un depozītu telpas. Mollija novaidējās, ieraudzījusi Nokmana rakstīto: Iztukšo visas šīs telpas!
Viena no bruņotajām telpām saucās "Mazo klientu depozītu kastīšu nodaļa". Mollija domāja par nevainīgajām vecajām dāmām, kuras bankā glabā savas vērtīgās ģimenes dārglietas. Viņas ķers sirdslēkme, uzzinot, ka dārglietas ir nozagtas. Un tās nozagusi Mollija. Viņa to nespēja.
Viņa ieraudzīja ari piezimi lapas apakšā:
Darbiņš ir vienkāršs es gribu visus akmeņus briljantus un juvelieru izstrādājumus no bruņotajām telpām. Neņem zeltu un naudu. Man ir saraksts un es to izmantošu
Mollija no aploksnes izvilka pārējos dokumentus. Tur bija visu bankas darbinieku saraksts ar viņu darba vietām.