- Kā tev šķiet, vai tajā ietilptu viss bankas seifu saturs?
-Jāāāhhh.
- Kāpēc tu esi tik pārliecināts? jautāja Mollija, cerēdama, ka apsarga cukurgrauda lieluma smadzenes darbojas.
- Tie akmeņi nav smagi, tie ir tiešām dārgi, bet nav smagi.
- Nu labi, noteica Mollija, lūkodamās uz automašīnas tumšajiem, šaurajiem sānu logiem un ložu drošajām durvīm. Viņa cerēja, ka vīram taisnība.
Mollija devās atpakaļ uz vestibilu un klusi hipnotizēja trīspadsmit klientus, kas tur atradās. Drīz vien viņi kā alvas zaldātiņi stāvēja ierindā miera stājā. Un, kad pulkstenis nosita desmit, bankas durvis tika slēgtas. Ārā bija izlikts paziņojums:
Personāla apmācības dēļ banka slēgta uz četrarpus stundām. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.
Daži ļoti aizkaitināti klienti, kuri vēlējās iekļūt iekšā, tika atstāti uz kāpnēm protestējot. Tad vestibilu sāka pildīt hipnotizētie bankas darbinieki, un drīz vien arī viņi kā zombiji stāvēja rindā.
- Tas ir kā sapnī, nočukstēja Rokijs. ,
Kādu mirkli viņš un Mollija stāvēja nekustīgi. Bija spocīgi tur tā gaidīt, apturot darbdienu.
Aizmugurē iezvanījies telefons lika Mollijai salēkties, bet uz zvanu ātri atbildēja kāda pieņēmēja, kura, kā jau
pavēlēts, teica: Šķiet, ka viņa pašlaik šeit nav. Viņš jums piezvanīs vēlāk. Uz redzēšanos!
- Nu labi, sacīja Rokijs, ķeramies pie pagrabstāva.
Brisko kundze pa pelēku gaiteni aizveda abus pie lifta.
Tur viņa mazā sudraba kārbiņā ievadīja desmitzīmju kodu. Durvis ar švīkstoņu atvērās, un Mollija un Rokijs sekoja viņai liftā. Kad lifts laidās lejup šahtā, Molliju sāka pārņemt klaustrofobija. Abi tagad bija īstā ķezā. Viņi bija nohipnotizējuši trīsdesmit piecus cilvēkus, kuri, izkļuvuši no transa, metīsies pie telefona, lai zvanītu policijai. Un visi šie cilvēki atradās augšstāvā, bet viņai ar Rokiju bija jārīkojas lejā. Ja vien kāds uzmostos, viņi būtu lamatās.
Mollija padzina šo domu no prāta un centās koncentrēties uz veicamo. Viņas ceļgali niezēja, viņa visu laiku trīcēja uztraukumā, turklāt viņai no bailēm sagribējās uz tualeti, kaut arī īstenībā viņai to nemaz nevajadzēja. Viņa ievēroja, ka Rokija seja ir izteikti bāla. Mollija atminējās tās reizes, kad viņš tai bija palīdzējis izkulties no nepatikšanām Hārdvikas namā. Tagad viņa jutās vainīga, ka ir iesaistījusi Rokiju. Man ļoti žēl, viņa tam pačukstēja, kad lifta durvis atvērās.
- Liecies mierā, viņš atbildēja ar nervozu smaidu.
Tagad viņi stāvēja bankas pagrabā. Sev priekšā Mollija
pēc Nokmana plāniem pazina ieejas privātajās pārskaitīšanas telpās. Kad Brisko kundze veda viņus pa šauro, zemo eju uz seifiem, kur velvēs glabājās dārgakmeņi, Mollija atpalika. Viņa gribēja apskatīties, kādas izskatās pārskaitīšanas telpas un arī pārbaudīt, vai tajās nav palikuši nehipnotizēti apsargi. Un tā, atdalījusies no Rokija un Brisko kundzes, viņa iegāja vienā no šīm telpām. Tas bija ārkārtīgi veiksmīgi, ka viņa tā izdarīja.
Kāds vīrs ar akmenscietu seju, tērpies svītrainā uzvalkā, pacēla skatienu. Uz galda sev priekšā viņš bija nolicis
depozītu drošības kastes paplāti un tīksminājās par ļoti lielu dimantu. Ko, pie velna, tāds sīkais meklē te lejā? viņš noprasīja, samiedzis acis un sašķobījis seju drūmā grimasē. Mollija viņu ātri pakļāva un izņēma dimantu no viņa ķetnai līdzīgās rokas. Dimants bija smags, ciets un milzīgs. Kad Mollija to valstīja plaukstā, tas uztvēra viņas atspulgu.
- Apžēliņ, tā nu gan ir vesela bagātiba, viņa brīnījās.
- Nūja, virs norūca. Šo-dien no-zagu.
- Kam tad? Mollija satriekta un ieinteresēta vaicāja.
- Ci-tam blē-dim.
Mollija noskurinājās, ielika dimantu jakas kabatā un panāca Rokiju, kas kopā ar Brisko kundzi stāvēja trīs durvis tālāk pie seifu telpām.
Rokijs izskatījās tā, it kā nupat būtu saņēmis ziņu, ka Petula pārvērsta maltajā gaļā.
- Kas par lietu?
- Atslēgas, Rokijs aizsmacis čukstēja. Tas idiots Nokmans vispār nenieka nezina par šo vietu. Kopš viņš te bija, viss ir modernizēts. Mēs nekādi nevaram iekļūt šajos seifos un atvērt drošības depozītu kastes.
- Kāpēc?
- Tāpēc, kā man izstāstīja Brisko kundze, ka viņa pati nevar tās atvērt. Lai dabūtu vaļā šīs kastes, jābūt klāt gan viņai, gan klientiem, kuri tās nomā. Te ir pieci seifi, katrā astoņdesmit depozītu kastes. Kopā četrsimt kastes un četrsimt klientu, kuriem jābūt šeit.
- Bet kāpēc? vaicāja Mollija. ,
- Tāpēc, paskaidroja Brisko kundze, ka mums ir jauna ie-rīce, kas ļauj kas-tes at-vērt vie-nl-gi tad, ja sa-ņem in-for-mā-ci-ju no ma-nis un klien-ta.
- Kādu informāciju?
- Tīk-le-nes no-la-sī-jumu.
Mollijas kājas pēkšņi likās ļogāmies. Par ko runā Brisko kundze?
- Parādi man to ierīci! viņa pavēlēja.
Brisko kundze pieveda viņu pie melnas kastes, kas karājās pie sienas. Uz tās bija panelis ar pogām, kuras bija apzīmētas ar cipariem no nulles līdz deviņi, un elektronisks tablo, kur cipari iedegās zaļā krāsā. Šobrīd uz tablo bija nulle, nulle, nulle. Pa labi no nullēm bija dzeltena spuldze biljarda bumbas lielumā.
- Paskaidro, kā tā darbojas, teica Mollija.
- Vis-pirms es uzspie-žu tās depo-zītu kas-tes nu-muru, ku-ra jā-at-ver. Tad ie-rī-ce sa-li-dzi-na manu tīk-leni ar tīk-lenes pa-rau-gu sa-vā at-miņā. Pēc tam tā no-lasa klienta tīk-leni un sa-lī-dzina to ar pa-rau-gu at-miņā. Ja visa tīk-leņu in-for-mācija ir pa-rei-za, da-tors ma-šī-nā zina, ka es es-mu šeit un arī klients ir šeit. Tad ie-rī-ce ļauj at-vērt de-po-zīta kas-ti. Dro-šī-bas kas-tes ne-var at-vērt jeb-kurš, kurš gri-bē-tu no-zagt to sa-tu-ru.
Mollija savilka lūpas. Tas nu bija pilnīgi neparedzēti. Viņa paskatījās uz Rokiju, kas izskatījās tā, it kā būtu slims.
- Un kas tieši ir tīklene? Kaut kāda veida pirksta nospiedums?
- Zi-nā-mā mē-rā tas ir pirk-sta no-spie-dums tā-pēc, ka nav di-vu vie-nā-du cilvē-ka tīk-le-ņu. Tā-pēc arī mašīna dar-bo-jas.
-Jā, es zinu, kāpēc tā darbojas, atcirta Mollija, apzinādamās savu sakāvi. Es tikai gribu zināt, kas ir tīklene.
Brisko kundzes atbilde bija monotona, it kā viņa to nolasītu no garlaicīgas mācību grāmatas. Tīk-lene ir acs krā-sai-nā da-ļa. Šī da-ļa pie-šķir cil-vē-kam tā acu krā-su. Tīk-le-nē ir mus-ku-ļi, kas sa-velk un iz-pleš mel-no zī-lī-ti acs cen-trā. Kat-ram ir ci-tā-da tīk-le-ne. Ta-va ir jau-ka tā ir bri-niš-ķīgi za-ļā krā-sā.
Mollijai caur smadzenēm izšāvās cerību stariņš. Viņa pamāja Rokijam. Ir vērts mēģināt.
Pēc mirkļa Rokijs bija ievadījis tīklenes lasīšanas ierīcē skaitli "viens", lai atvērtu drošibas depozīta kārbu ar numuru viens, un Brisko kundze pieliecās, skatoties mašīnā un ļaujot nolasīt savu tīkleni.
Tad bija Mollijas kārta. Viņa noliecās uz priekšu un pielika aci pie dzeltenās bumbas. Viņa ieskatījās tīklenes lasīšanas ierīcē, un mašīna savukārt ielūkojās Mollijas acī.
Tur nu bija Mollijas acs kā liels, lāsumains, zaļš dārgakmens ar smaragda dzīslām. Mašīna sāka lasīt sīkos asinsvadiņus un muskuļus, veidojot attēlu savā datora atmiņā. Uzņemot informāciju, tā klusi un aprauti pīkstēja.
Tad pēkšņi acs mašīnas priekšā izmainījās. Mašīna sāka no jauna pīkstot lasīt tīkleni. Kad acs vēlreiz mainījās ātrāk nekā iepriekš, mašīna atkal atsāka no jauna. Kad acs nobīdījās, nobīdījās ari mašīna. Kad acs zīlīte kļuva lielāka, mašīna pielāgojās pieaugumam. Kad zīlīte sarāvās, mašīna samazināja datus. Dārgakmenim līdzīgā tīklene sāka griezties. Mašīna bija apmulsusi. Tā nebija programmēta lasīt acis, kas mainās. Un nu vēl zaļie plankumi acī sāka mirgot. Mašīnas temperatūra cēlās, kad tā pārmeklēja savu silikona atmiņu, lai atrastu norādījumus, ko darīt. Acs sāka pulsēt, dators sāka pīkstēt straujāk, acs sāka vienlaikus raustīties un pulsēt, datoru pārņēma panika. Tā temperatūra pieauga, procesors izliecās, lasīšanas ierīce bija… bija… un pēkšņi dators vairs nespēja atcerēties ne, to, kas ir lasīšanas ierīce, ne to, kur tā atrodas. Pēkšņi viss, ko tas spēja izskaitļot, bija vienīgi tas, cik burvīgi izskatās tā priekšā esošā acs. Mašīnas silikona sirds jutās tik silti un labi kā tās ražošanas dienā. Datoram patika šī acs. Patika tās tīklene. Tā bija labāka par visām citām tīklenēm, ko tam jebkad bija nācies nolasīt, salikt kopā. Dators atslābinājās un deva pats sev rīkojumu pilnībā atvērties.