Kāds tumšzaļš staipeknis bija Edna. Švīk! Vecā, pretigā ķesele!
Viņa bija nonākusi kādas vecas īves pakājē. Uz zemes ap to puva indīgās, sarkanās ogas, un uz tās stumbra auga derdzīga, dzeltena piepe. Ā! Todlijas kundze!
Šņikt! Šņākt! Pēc Todlijas kundzes saciršanas sīkos, smirdīgos gabaliņos Mollija jutās jau mazliet labāk. Pati tu esi neslavena, viņa teica.
Apsēdusies uz celma, Mollija iespēra nātrei. Saņem, Rokij! viņa teica. Nātre atliecās atpakaļ un iedzēla viņai potītē. Kad Mollija bija atradusi skābenes lapu un paberzējusi ar to nātres dzēlumu, viņa nodomāja, ka Rokijam varbūt bijusi taisnība mazliet, tomēr viņa joprojām uz to dusmojās. Galu galā viņa taču Rokiju nekad neaizvainoja. Viņa nemaz nevēlējās, lai Rokijs mainītos. Mollija vienmēr bija domājusi, ka patīk Rokijam tāda, kāda ir, tāpēc ari bija šokēta, atklājusi, ka viņam nepatīk kaut vai neliela viņas daļiņa, bet vēl lielāks šoks bija redzēt, ka viņš nostājas citu pusē.
Viņa domāja par to, cik gan reižu Rokijs ir jutis nepatiku pret viņu un par to neko nav teicis. Pēdējā laikā viņš bieži bija atsvešinājies. Vai Rokijs no viņas izvairās? Mollijas prātā plosījās vētra. Ko nozīmē tas, ko viņš pateica? Vai to, ka viņa nekad necenšas kaut ko sasniegt? Bet viņiem taču kopā lieliski izdevās izspēlēt reklāmas. Tur taču Mollija centās. Varbūt viņai izdotos atrast kaut ko citu, kas paveiktos. Tad viņš redzētu!
Mollija piecēlās un turpināja lauzties cauri mežam, izjūtot žēlumu pret sevi. Koku audze beidzās, un viņa stāvēja pakalna kailajā pusē vējā, lūkodamās lejup uz mazo Braiersvilas pilsētiņu. Tur bija skola, aiz tās šoseja, pilsētas rātsnams un mājas. Viss mirdzēja pēcpusdienas lietū. Automašīnas, kas izskatījās mazas kā jūrascūciņas, rāpoja pa līkumainajām ieliņām. Mollijai gribējās, lai kāda no tām atbrauktu un paņemtu viņu līdzi, aizvestu uz mājām kādā omulīgā namiņā. Viņa domāja par to, cik laimīgi ir bērni, kuriem ir vecāki; lai ari cik slikti būtu gājis dienā, viņiem vienmēr ir mājas, kur atgriezties.
Mollija novirzīja domas uz milzīgo reklāmas dēli, kurš stāvēja pie pilsētiņas robežas un uz kura katru mēnesi parādījās cita reklāma. Šīsdienas vēstījums, kas apstaroja ikviena dzīvi, bija: ESI VĒSAIS DŽEKS, DZER QUBE. Uz milzīgā dēļa bija attēlots kāds vīrs ar saulesbrillēm, pludmalē dzerot Qube no bundžiņas. Slavenā Qube bundžiņa mirdzināja zeltainās un oranžās svītras, it kā gaismu pasaulei dāvātu nevis saule, bet Qube. Mollijai patika tas, ka bundžiņa gan izskatījās karsta, tomēr tās iekšpusē bija vēss dzēriens. Ap dzerošo vīrieti sajūsmā pulcējās skaistie pludmales apmeklētāji. Viņiem visiem bija burvīgi, balti zobi, tomēr paši baltākie bija puisim, kurš no bundžiņas dzēra Qube.
Mollijai patika Qube reklāmas. Viņai šķita, ka pati pastaigājas pa balto smilšu pludmali, kur uzņemta šī reklāma, un pazīst visus valdzinošos ļaudis, kuri tur atpūšas. Viņa apzinājās, ka tie ir tēlotāji un ka pati aina ir inscenēta, tomēr ticēja, ka šāda pasaule pastāv. Kādu dienu viņa izlauzīsies no Hārdvikas nama murga un sāks jaunu dzīvi. Tā būs prieka pildīta, gluži tāpat kā cilvēkiem no viņas mīļākajām reklāmām, taču tā būs īsta.
Mollija reiz bija nogaršojusi Qube, kad Trinklberijas kundze bija atnesusi dažas bundžiņas. Taču tās toreiz tika sadalītas starp visiem un viņai bija tikuši tikai daži malki. Protams, dzēriens, kuram piemita piparmētru un augļu garša, bija brīnišķīgs.
Dodoties lejup uz pilsētu, Mollija domāja par to, cik lieliski būtu, ja cilvēks varētu kļūt populārs, vienkārši izdzerot vienu bundžiņu Qube. Viņa gribētu būt populāra, tāpat kā skaistie cilvēki plakātā. Un cik ļoti Mollija vēlējās būt bagāta un skaista! Pašlaik viņa bija nabadzīga, neglīta un necienīta. Absolūta nulle.
Mollija gāja lejup pa pakalna nogāzi uz pilsētiņas bibliotēku.
Viņai ļoti patika vecā, nesakārtotā bibliotēka. Tur valdīja miers, un tās biezajos fotoalbumos bija atrodamas tālas vietas, par kurām sapņot. Tur patika gan Rokijam, gan Mollijai. Bibliotekāre allaž bija pārāk aizņemta ar grāmatu lasīšanu vai kārtošanu, lai pievērstu viņiem uzmanību. Patiesībā tā bija viena no retajām vietām, kur Mollijai nevajadzēja nevienam neko paskaidrot. Un tur viņa varēja atpūsties savā slepenajā vietiņā.
Viņa uzkāpa pa granīta pakāpieniem, pagāja garām akmens lauvām to augšgalā un iegāja priekštelpā. Koka grīdas vaskojuma saldenā smarža viņu mirklī darīja kādas desmit reizes mierīgāku. Viņa noslaucīja kājas un devās pie bibliotēkas ziņojumu dēļa, kur bija ziņas no ārpasaules. Šonedēļ kāds vēlējās pārdot ūdensgultu, bet kāds cits meklēja mājas kaķēniem. Vēl tur bija sludinājumi par jogas kursiem, tango stundām, ēdienu gatavošanas māclbstundām un ekskursijām. Pats lielākais sludinājums vēstīja par Braiersvilas bērnu talantu konkursu, kam bija jānotiek nākamās nedēļas nogalē. Tas Mollijai atgādināja par Rokiju, jo viņš gatavojās piedalīties konkursā ar kādu paša sacerētu dziesmu. Mollija cerēja, ka Rokijs uzvarēs, taču tad, atcerējusies, ka abi sastrīdējušies, uzreiz lika sev aizmirst par šim cerībām.
Viņa klusi atvēra bibliotēkas durvis. Bibliotekāre sēdēja pie galda un lasīja grāmatu. Viņa uzlūkoja Molliju un pasmaidīja.
Ā, sveika, viņa sacīja, laipnajām, zilajām acīm nomirgojot aiz brillēm. Kad caur durvīm ieraudzīju tavu skolas formas tērpa žaketi, nodomāju, ka tas ir tavs draugs. Viņš te tikko diezgan ilgi nosēdēja. Prieks tevi atkal redzēt.
Mollija atsmaidīja. Paldies, viņa pateicās.
Bibliotekāres draudzlgums viņai likās dīvains. Mollija nebija pieradusi, ka pieaugušie varētu būt laipni pret viņu. Viņa neveikli novērsās no sievietes skatiena un sāka lasīt brošūras, kas bija sakrautas avīžu galda priekšpusē; vienā no tām kāda gados vecāka dāma ar iestīvinātu rozā frizūru lasīja žurnālu, kura nosaukums bija "Suņu parāde".
Tātad bibliotēka bija tā vieta, uz kuru Rokijs mēdza paslepus lavīties. Mollija atkal prātoja, vai tas varētu būt tāpēc, ka draugs cenšas no viņas izvairīties. Tad meitene nolēma vairs neuztraukties un devās pie grāmatu plauktu rindām, pa ceļam paķerot spilvenu no kāda krēsla.
Mollija gāja pa eju starp augstajiem plauktiem. No A līdz C, no D līdz F. Plaukti bija piekrauti grāmatām, nereti pat divās rindās. Mollija pie sevis domāja, ka dažas no tām noteikti nav skartas vairākus desmitus gadu. Viņa pagāja garām no G līdz I, tad no J līdz L. No M līdz P, no Q līdz S,
no T līdz W
un no X līdz Z.
Z Mollijas iemīļotākā vieta. Sadaļa no X līdz Z atradās bibliotēkas pašā tālākajā galā, kur telpa kļuva šaurāka un bija vieta tikai vienam īsam plauktam. Starp plauktu un sienu bija mājīgs stūrītis, kuru apsildīja zem grīdas esošā caurule un apgaismoja atsevišķa spuldzīte. Paklājs te bija mazāk nodilis, jo šeit gandrīz neviens nenāca nebija taču daudz autoru vai tēmu, kas sāktos ar X, Y vai Z. Laiku pa laikam kāds šeit ieradās, lai meklētu kaut ko par zooloģiju vai kāda autora grāmatu, kura uzvārds sāktos ar Z. Tomēr tas nenotika pārāk bieži.
Mollija novilka žaketi un atgūlās, nolikusi galvu pie Y un kājas pie Z. Grīda bija silta, un attālā ritmiskā ēkas apkures katla dunoņa kopā ar bibliotekāres nomierinošo balsi, runājot pa telefonu, palīdzēja Mollijai elpot mierīgi, un drīz vien viņa gulēja uz grīdas, iztēlojoties, ka atkal lidinās izplatījumā. Tad viņa iegrima miega skavās.
Viņu uzmodināja kaut kāda jezga. Kāds vīrietis ar amerikāņu akcentu bija ne pa jokam satrakojies, un viņa piesmakusī balss ik mirkli pieņēmās skaļumā.