Es nespēju tam noticēt, runātājs dārdināja. Es gribu teikt, ka tas nav iespējams. Pirms dažām dienām es vienojos ar jums pa telefonu. Es jums pārskaitīju naudu par grāmatu un lidoju šurp no Čikāgas, lai to saņemtu. Es esmu pieveicis trīstūkstoš jūdžu, un jūs pa to laiku ņemat un to pazaudējat. Kas ši īsti ir par iestādi, ka var darboties tik nejēdzīgi?
Molliju pārņēma pavisam neparasta sajūta. Sukas saņēma kāds cits, nevis viņa. Bibliotekāres rāmā balss kļuva nervoza.
- Es atvainojos, profesor Nokman, bet tiešām nespēju iedomāties, kas ar to varētu būt noticis. Vēl pagājušo nedēļu šo grāmatu redzēju pati savām acīm. Ja nu vienīgi kāds to ir paņēmis… Lai gan tā vienmēr ir atradusies slēgtajā nodaļā, tā ka nevarētu būt… ak kungs… Paskatīšos kartītēs!
Mollija zagšus palūkojās caur plauktiem, lai redzētu, kas te ceļ tādu troksni. Pie galda bibliotekāre drudžaini pārlapoja kartītes kastē, pazemīgi raugoties tajās, it kā lūgtos, lai kāda no tām izskaidrotu, kur palikusi pazudusi grāmata. Mollija labi zināja, kā viņa pašlaik jūtas.
- Vai jūs teicāt, ka to sarakstījis Logams? viņa jautāja uztraukuma pilnā balsi.
- Logans, raupjā balss viņu izlaboja. Un nosaukums sākas ar H.
Mollija uzslējās uz ceļgaliem, lai paskatītos caur kādu augstāku plauktu un pavērotu, kāds šis vīrs izskatās. Bija redzama viņa vidusdaļa, mucai līdzīgs vēders havajiešu kreklā, uz kura attēlotas palmas un ananasi. Mollija paslējās vēl vienu plauktu augstāk. Kreklam bija īsas piedurknes, un uz vīrieša spalvainās rokas mirdzēja dārga izskata zelta pulkstenis. Viņa plaukstas bija mazas un tuklas, bet nagi atbaidoši gari. Viņš nepacietīgi bungoja ar pirkstiem pa galdu.
Mollija pavirzījās augšup vēl par vienu plauktu.
Vira deguns bija uzrauts un apaļā seja noslēdzās ar dubultzodu. Melnie, taukainie mati sāka augt kaut kur galvas vidū un nokarājās līdz pleciem. Bārda veidoja nelielu, smailu, melnu trijstūri tieši zem apakšlūpas, bet ūsas bija apgrieztas un ieeļļotas. Acis bija izvalbītas, un seja saulē iedegusi. Visā visumā viņš izskatījās pēc ļoti neglīta jūras lauvas un, kā iedomājās Mollija, nemaz nelīdzinājās tādam cilvēkam, kādam, pēc viņas domām, būtu jāizskatās profesoram.
- Un tā? viņš kareivīgi vaicāja. Vai jūs to vēl neesat atradusi?
- Vēl ne, man ļoti žēl, Nokmana kungs, šķiet, ka tā būs pie kāda lasītāja. Ak tu mīļo stundiņ! Ak, tas tiešām ir ļoti nepatīkami. Bibliotekāre sāka rakņāties pa galda atvilktni. Profesor Nokman, varbūt pagaidām jums vajadzētu paņemt savu čeku atpakaļ.
- ES NEGRIBU ATPAKAĻ SAVU ČEKU, nodārdināja neglītais vīrietis. KAS JŪS, SASODĪTS, ESAT PAR BIBLIOTEKĀRI, JA JUMS ZŪD GRĀMATAS!
Profesors Nokmans dusmīgs sāka trakot. Es gribu to grāmatu! Esmu par to samaksājis. Es dabūšu to grāmatu! Viņš metās pie ejas, kur bija grāmatas no G līdz I. Varbūt kāds idiots nogrūdis to nepareizā vietā.
Bibliotekāre nervozi dldljās krēslā, kamēr vīrs pūzdams un šņākdams gāzelējoties mētājās starp plauktiem. Tagad viņš jau bija tieši Mollijas plaukta otrā pusē, tik tuvu, ka meitene būtu varējusi viņam pieskarties. Viņš oda pēc veciem hamburgeriem un tabakas. Ap resno kaklu zelta ķēdē karājās medaljons ar skorpionu, iegrimis krūšu spalvās. Zelta skorpionam acs vietā bija dimants, kas uztvēra gaismas atspulgu un pamirkšķināja Mollijai. Profesora tuklais, garnagotais pirksts draudīgi brauca pa augšu plauktam, kurā atradās grāmatas no T līdz W.
- Nu labi, viņš pēkšņi paziņoja. Nu labi. Acīmredzot tās te nav, tāpēc rīkosimies šādi. Jūs, viņš teica, soļodams atpakaļ pie bibliotekāres galda, agresīvi tēmējot uz viņu ar pirkstu tā, ka nags gandrīz iedūrās nabadzītei starp acīm, jūs pārbaudiet visu ar saviem kolēģiem un noskaidrojiet, kas noticis ar manu grāmatu. Tiklīdz ko uzzināt, zvaniet man. No aizmugures kabatas viņš izvilka čūskādas maku un no tā vizītkarti. Viņš kaut ko uzrakstīja tās aizmugurē.
- Esmu apmeties Braiersvilas viesnīcā. Jūs piezvanīsiet un informēsiet mani. Un jums noteikti jādabū tā grāmata atpakaļ. Man tā vajadzīga ļoti svarīgam zinātniskam pētījumam. Mans muzejs būs ārprātā, ja padzirdēs, ka tā nozaudēta. Lai gan tur, protams, neviens neko neuzzinās, ja jūs to atradīsiet. Vai es izteicos pietiekami skaidri?
- Jā, profesor.
Profesors paķēra aitādas kažociņu un, nikni ņurdēdams, atstāja bibliotēku.
Bibliotekāre iekoda lūpā un tad sāka kārtot matadatas matu mezglā. Ārā ar skaļu blīkšķi aizcirtās durvis. Mollija uz ceļiem aptupās uz grīdas. Tieši viņas priekšā liels Y burts norādīja uz Y plauktu sākumu. Y Y. Kāpēc gan?
Kāpēc neglītajam vīram tik ļoti bija vajadzīga šī grāmata? Viņš bija apgalvojis, ka ir samaksājis par tās iznomāšanu, kaut arī šī grāmata atradās neiznomājamo grāmatu nodaļā. Tai jābūt ļoti interesantai. Daudz interesantākai, sprieda Mollija, nekā grāmatām par jahtām, jodelēšanu vai ipnozi [5] . Ipnoze? Mollija palūkojās uz grāmatu tieši sev priekšā. Tās muguriņa bija apskrandusi, tā ka pirmais nosaukuma burts bija pazudis. Pēkšņā apskaidrības zibsnī Mollija atskārta, ka pirmais burts ir bijis H. Vai šī varētu būt pazudusī grāmata?
Viņa ātri izvilka no plaukta smago, ādā iesieto grāmatu un, ar zaglīgu skatienu pārliecinājusies, ka neviens viņu nevēro, atvēra vāku.
Tur senlaicīgā drukā bija rakstīts:
HIPNOZE
Senlaiku māksla, ko skaidrojis doktors H. Logans Izdevējs Ārkraits un dēli 1908
Mollijai nemaz nevajadzēja skatīties tālāk. Viņa klusi aizvēra grāmatu, ietina to žaketē un, kamēr bibliotekāre kaut ko meklēja galda skapītī, ātri atstāja bibliotēku. Un tas bija otrs savādais notikums šajā nedēļā.
CETURTĀ NODAĻA
Arvien pieaugošā satraukumā Mollija devās atpakaļ pa Braiersvilas ielām, tad pāri laukiem uz bāreņu namu. Lietus bija mitējies, bet, lai nu kā, hipnozes grāmata bija cieši ievīstīta viņas žaketē. Bija tikai tējas laiks, bet pelēkās novembra dienas gaisma jau sāka dzist. Mežos skaļi sakliedzās fazāni, gatavodamies uz dusu, un truši metās meklēt patvērumu, kad Mollija gāja garām.
Kad viņa tuvojās Hārdvikas namam, mūra ēkas logos jau mirdzēja gaisma. Aiz plānā aizkara otrā stāva logā Mollija varēja izšķirt sakrokoto Aderstones jaunkundzes siluetuviņa apmīļoja nejaukā rakstura mopseni Petulu*.
Mollija pie sevis pasmaidīja un atgrūda vaļā dzelzs vārtus. Kad viņa gāja pa grantēto celiņu, atvērās bāreņu nama sānu durvis. Tā bija Trinklberijas kundze. Viņa aplika apaļīgās rokas ap Molliju apskāva viņu.
- Ak, s-sveika, Mollij, mazulīt! Tu esi atpakaļ. Vismaz tagad es tevi s-satiku. K-kā tev iet? Viss kārtībā?
- Jā, gandrīz vai, atteica Mollija, atbildot apskāvienam. Mollija labprāt būtu izstāstījusi Trinklberijas kundzei par grāmatu, tomēr nolēma, ka labāk ne. Kā jums iet?
- Ak, tikpat labi kā vienmēr. Nedaudz salecos ar H-heizlu, bet kas tev jauns? Skaties, es tev pataupīju kūku! -
* per (angļu vai.) iemīļots dzīvnieks
Trinklberijas kundze parakņājās savā puķainajā adījumu somā. Te būs, viņa teica, sniedzot Mollijai sviestpapīra sainīti. Tā ir š-šokolādes kūka. Vakar izcepu. Viņas briļļu lēcas zibsnīja, uztverot gaismu no vestibila. T-tikai neļauj tai Tujauzinikādai jaunkundzei tevi ar to pieķert.
- Ai, paldies! Mollija pateicās.
- M-man nu tagad jāiet, mīļumiņ, Trinklberijas kundze teica, cieši ietīdamās vecajā, dīvainajā mētelī, aizpogādama tā puķu formā veidotās pogas un noskūpstīdama Molliju. Turies, cālīt! Redzēsimies pēc nedēļas. To pateikusi, viņa devās uz pilsētu, bet Mollija gāja iekšā.