Meitene uzlavījās savā guļamistabā, un, kamēr pārējie dzēra tēju, viņai bija laiks noslēpt grāmatu un kūku zem matrača. Tad viņa kāpa lejup uz ēdamtelpu un apsēdās pie maza galdiņa blakus kamīnam.
Parasti Mollija dzēra tēju kopā ar Rokiju, taču šoreiz viņa tā, kurš varētu atvairīt nepatikšanas, šeit nebija. Mollija ēda maizi ar margarīnu, piesardzīgi vērojot Heizlu pie lielā galda telpas otrā pusē. Heizla plātījās, jo bija uzvarējusi krosa skrējienā. Viņas masīvās kājas klāja dubļi; lielā seja aizvien vēl bija sarkana no piepūles, un melnajos matos kā indiāņa spalva bija iesprausts lapains zars.
Mollija zināja, ka tad, ja Heizla viņu ieraudzīs vienu, sāksies uzbrukums. Notiks parastā nejaucība. Heizla izteiks dažas ļaunas piezīmes, un Mollija izliksies, ka viņai vienalga. Heizlas izsmiekls kļūs aizvien ļaunāks, līdz viņa būs caurdūrusi Mollijas vairogu. Mollija piesarks vai ari viņas seja sāks raustīties, vai arī vēl ļaunāk viņai kaklā iesprūdis kamols un acīs sariesīsies asaras. Mollijai ļoti grūti nācās nosargāt savu pašlepnumu brīžos, kad uzbruka Heizla un tās drauģeļi. Mollija ātri iestūķēja pēdējo maizes kumosu mutē un gatavojās iet prom. Taču bija jau par vēlu.
Heizla bija viņu pamanījusi un ļauni iesaucās: Skatieties visi, Zona beidzot ir klāt! Vai tu iekriti peļķē, Miegazāle? Vai uz taciņas pagadījās varde, kas tevi nobiedēja? Vai ari tavas gaļas konservu kājas pārlūza?
Mollija sarkastiski pasmaidīja, cenšoties nokratīt apvainojumus.
- Vai tas būtu tavs vēsais smaidiņš? Heizla ņirdzīgi jautāja. Skatieties visi, Spokacs cenšas izskatīties pēc vēsās meičas!
Mollija ienīda Heizlu lai gan tas tā nebija bijis vienmēr. Sākumā viņa bija to žēlojusi.
Heizla pirms četriem gadiem bija ieradusies bāreņu namā astoņu gadu vecumā. Viņas bankrotējušie vecāki bija gājuši bojā autokatastrofa, neatstājot viņai neko, pat radiniekus ne. Un tā nu vientuļa un nabadzīga viņa nonāca Hārdvikas namā. Mollija savulaik centās no visas sirds, lai palīdzētu Heizlai justies kā mājās, taču ļoti drīz saprata, ka tā nevēlas viņas draudzību. Heizla bija piespiedusi Molliju pie sienas un paskaidrojusi, ka ir par to labāka. Viņa bija pieredzējusi brīnišķīgu ģimenes dzīvi un atcerējās savus vecākus. Viņu nepameta uz sliekšņa kā atkritumu maisu. Viņa nonāca šeit tikai tāpēc, ka traģisks likteņa pagrieziens bija nogalinājis viņas mīlošos vecākus. Ar neskaitāmiem stāstiem par savu iedomāto pagātni, Heizla bija slavenība starp pārējiem bērniem. Tomēr pret Molliju un Rokiju viņa bija skarba un indīga. Četrus gadus Heizla bija kaitinājusi, apsmējusi un terorizējusi Molliju. Heizla Molliju kaut kāda iemesla dēļ visu laiku bija nīduši. Un tagad ari Mollija ienīda Heizlu.
- Es prasu, vai tas būtu domāts kā vēss smaidiņš? Heizla atkārtoja jautājumu.
Četri lielie bērni blakus Heizlai ķiķināja. Gan tuklie dvīņi Sintija un Kreigs, gan arī Heizlas izredzētie līdzgaitnieki
Gordons Boilss un Rodžers Fibins bija vāja rakstura personības, pārāk vāji, lai stāvētu līdzās savai vadonei. Viņiem patika noskatīties, kā Heizla terorizē Molliju.
Heizlai kreisajā pusē, dūres vīstīdams, sēdēja zēns ar taukainiem matiem Gordons Boilss, apsējis ap galvu raibu lakatu. Ar cirkuļa kājas un tintes palīdzību viņš bija izveidojis tetovējumus uz visiem pirkstiem. Uz kreisās rokas pirkstiem varēja lasīt G, 0, R, D, bet uz labās rokas pirkstiem K, I, N, G [6] . no savas vietas mollija izlasīja KING GORD. Kad Gordons nokodās no tējas kūkas, Mollija atcerējās viņa kroņa gājienu paņemt svaigu maizes šķēli un nošņaukt tajā degunu; to viņš sauca par puņķmaizīti un pēc tam pats arī apēda. Viņam piemita samaitāta iztēle, un par naudu viņš bija gatavs darīt jebko. Gordons bija kā Heizlas mazais sunītis.
No Heizlas pa labi sēdēja pielīdējs Rodžers Fibins. Viņš bija Heizlas informators viņas spiegs. Uzlūkojot zēnu, tērpušos iestīvinātā, baltā kreklā un tīri izmazgātiem matiem, Mollija nodomāja, cik gan ļoti viņš atgādina augumā sarukušu pieaugušo. Smailais deguns un aukstās, pētīgās acis radīja draudīgu iespaidu. Rokijs un Mollija sauca viņu par "ložņu". Un Sintiju ar Kreigu viņi dēvēja par "kloniem".
Jo pretīgāk runāja Heizla, jo vairāk viņas banda ķiķināja un to uzmudināja. Draudzīgie septiņus un sešus gadus vecie Džemma un Gerijs, kas klusi sēdēja pie vēl viena maza galdiņa blakus ēdamtelpas durvīm, sāka justies neveikli. Viņiem nepatika noskatīties uzbrukumā Mollijai, bet viņi vēl bija pārāk mazi, lai tai palīdzētu.
Vai arī kāds zemnieks tev uzbruka, jo tu izskaties pēc spokacainas žurkas? minēja kaulainais Rodžers Fibins.
- Vai ari žurka uzbruka tev, jo tavas sasvīdušās rokas smird, piebalsoja muskuļotais Gordons Boilss.
- Vai arī jūs ar Rokiju sēdējāt krūmos un plānojāt kāzas? zobojās Heizla.
Pēkšņi Mollija pasmaidīja. Šo smaidu radīja sajūsma dziļi viņā, cerības, ko bija viesusi hipnozes grāmata. Jau tagad viņa sapņoja par to, ko varēs izdarīt, ja ar grāmatas palīdzību iemācīsies hipnotizēt cilvēkus. Tad lai Heizla un viņas bars labāk piesargās. Nesacījusi ne vārda, Mollija piecēlās un izgāja no telpas. Viņa nespēja nociesties, neapskatījusi grāmatu. Taču līdz tam vēl nācās pagaidīt.
Pēc tējas visiem bērniem bija jāatpūšas gultā, izņemot tos, kuriem bija atļauts mēģināt uzstāšanos Braiersvilas bērnu talantu konkursā. Mollijai niezēja nagi sākt lasīt hipnozes grāmatu, taču viņa nevarēja atļauties riskēt, jo Sintija blakusgultā lasīja komiksu.
Minūtes vilkās. Mollija dzirdēja Rokija piesmakušo balsi un atkal nodomāja, ka viņš varētu uzvarēt konkursā, taču vēl joprojām dusmojās par viņa teikto, tāpēc negāja draugu satikt. Tad sekoja mājasdarbu stunda. Šis izskatījās pēc īsta mājasdarbu gada.
Aderstones jaunkundzes pulkstenis ar dzeguzi nosita seši. Sanāksmē Mollija no visas sirds centās neredzēt Rokiju un Rokijs ignorēja Molliju. Pēc tam kad ierakstītas ērģeļmūzikas pavadījumā bija nodziedāta himna, Aderstones jaunkundze, kurai padusē vaukšķēja izlutinātā un pārbarotā mopsene, sniedza dažus paziņojumus. Pirmais bija tāds, ka Mollijai nedēļu jāuzkopj telpas ar putekļsūcēju, jo viņa nav noskrējusi krosu. Otrais vēstīja, ka nākamajā dienā ieradīsies amerikāņu viesi.
- Viņi būs klāt četros. Atgādināšu, ka viņi vēlas adoptēt kādu no jums, lai cik dīvaini tas ari būtu. Ja atminaties, pēdējie amerikāņi, kas šeit ieradās, devās projām tukšām rokām. Šoreiz nepieviliet mani. Es vēlos tikt vaļā vismaz no viena. Viņi negrib adoptēt netīrus, blusu sakostus žurkulēnus. Aderstones jaunkundzes skatiens nolaidās uz Mollijas galvas. Tā ka sakop visu. Tiks izvēlēts vienīgi adopcijas cienīgs bērns. Dažiem no jums, protams, tas nav jāatgādina.
Ikviens bērns telpā izjuta priecīgas trīsas, dzirdot šos jaunumus. Mollija pamanīja cerību dzirkstīti pat Heizlas acis.
Vakariņās Mollija sēdēja viena pati un ēda rīvētu ābolu.
Beidzot, kad viņai jau šķita, ka tūlīt pārsprāgs no ziņkāres, pagadījās brīdis, kad guļamistaba bija tukša. Ātri paķērusi grāmatu no matrača apakšas, viņa paslēpa to veļas somā un devās meklēt kādu vietu, kur mierīgi palasīt.
Hades grieķu valodā nozīmē "elle". Bāreņu namā par Hadesu sauca ne visai bieži apmeklētās veļas mazgātavas telpas, kas atradās dziļi ēkas pagrabā. Tagad Mollija devās uz turieni, izlikdamās, ka viņai ir kaut kas jāizmazgā.