Isabella Aljende
Pigmeju mežs
Bezgalīgās sērijas 3. grāmata
1 Tirgus pareģe
Pēc gida Maikla Mušahas rīkojuma ziloņu karavāna apstājās. Bija sākusies smacīgā pusdienlaika svelme, kad plašā rezervāta daudzie dzīvnieki atpūtās. Dzīve uz pāris stundām apstājās, Āfrikas zeme pārvērtās par karstas lavas elli, pat hiēnas un maitu lijas meklēja ēnu. Aleksandrs Kolds un Nadja Santosa jāja uz kaprīza ziloņa vārdā Kobi. Dzīvnieks bija ļoti pieķēries Nadjai, jo šajās pāris dienās viņa bija papūlējusies iemācīties ziloņu valodas pamatus, lai aprunātos ar Kobi. Garo pastaigu laikā meitene stāstīja viņam par savu zemi Brazīliju tālu vietu, kur nebija tik lielu dzīvnieku, ja vien neņem vērā senos un slavenos briesmoņus, kas savrupi dzīvoja Amerikas kontinenta kalnu viducī. Kobi juta cieņu pret Nadju tikpat dziļi, cik neieredzēja Aleksandru, un nelaida garām nevienu izdevību izrādīt šo divējādo attieksmi.
Piecas tonnas ziloņa muskuļu un tauku apstājās nelielā oāzē zem putekļainiem kokiem, kuri auga kakao krāsas strauta krastā. Aleksandrs pats bija izkopis savu māku, kā, īpaši neapdauzoties, tikt lejā no trīs metrus augstās dzīvnieka muguras, jo pēc piecām safari dienām zilonis viņam joprojām nekādi nepalīdzēja. Alekss nepamanīja, kur Kobi bija apstājies, un puisis piezemējās strautā, līdz ceļgaliem iegrimis ūdenī. Boroba, Nadjas melnais pērtiķītis, uzlēca viņam virsū. Mēģinot atbrīvoties no dzīvnieciņa, Alekss zaudēja līdzsvaru un nokrita sēdus. Viņš klusi lādējās, nopurināja no sevis pērtiķīti un ar grūtībām piecēlās kājās brilles bija notašķītas ar duļķaino ūdeni, un neko nevarēja redzēt. Viņš meklēja kādu tīru krekla stūri, lai varētu tās noslaucīt, kad saņēma sitienu pa muguru un nokrita četrrāpus. Kobi nogaidīja, lai puisis pieceļas, tad mazliet pagriezās, novietoja savu milzīgo pakaļgalu piemērotā pozīcijā un, kad tas bija izdarīts, skaļi palaida smirdīgas gāzes mākoni Aleksandram deguna priekšā. Pārējie ekspedīcijas locekļi skaļi smējās par šo joku.
Nadja nesteidzās nokāpt, meitene pagaidīja, līdz Kobi palīdzēja viņai cienījamā veidā tikt līdz zemei. Viņa uzkāpa uz ziloņa saliektā ceļgala, pieturējās pie snuķa un nokāpa zemē ar balerīnas grāciju. Šādu laipnību zilonis neizrādīja nevienam citam, pat ne Maiklam Mušaham, pret kuru juta cieņu, bet ne mīlestību. Viņš bija dzīvnieks ar ļoti skaidriem uzskatiem. Viena lieta bija vizināt tūristus tāds pats darbs kā jebkurš cits, par kuru varēja saņemt lielisku ēdienu un dubļu vannas, bet pavisam cita lieta bija izpildīt cirka numurus par sauju zemesriekstu. Kobi garšoja zemesrieksti, to nevarēja noliegt, tomēr lielāku baudu viņam sagādāja ķircināt tādus cilvēkus kā Aleksandrs. Kādēļ zilonim puisis nepatika? To viņš īsti nevarēja pateikt. Dzīvnieku kaitināja, ka Alekss vienmēr atrodas Nadjas tuvumā. Barā bija trīspadsmit ziloņu, bet tam puišelim bija jājāj kopā ar meiteni; no viņa puses bija ļoti nepieklājīgi šādā veidā iespraukties starp Nadju un Kobi. Vai puika tiešām nesaprata, ka viņu sarunām bija nepieciešama intimitāte? Kārtīgs grūdiens un neliela smakojoša vēja pūsma bija mazākais, ko šis tips bija pelnījis. Kobi gari nopūtās, kad Nadja nokāpa zemē un pateicībā noskūpstīja viņu uz snuķa. Šī meitene prata pienācīgi uzvesties un nekad viņu nepazemoja, piedāvājot zemesriekstus.
- Šis zilonis ir iemīlējies Nadjā, Keita Kolda noburkšķēja.
Borobam nepatika tas, kā bija ievirzījušās viņa saimnieces un Kobi attiecības. Viņš abus vēroja ar zināmām bažām. Nadjas interese par šo biezādaiņu valodu viņam varēja izrādīties bīstama. Vai tikai saimniece neprātoja par mājdzīvnieka maiņu? Varbūt ir pienācis laiks izlikties par slimu, lai varētu atgūt viņas uzmanību? Bet pērtiķītis baidījās, ka tad viņu varētu atstāt apmetnē bez iespējas piedalīties brīnišķīgajās pastaigās pa rezervātu. Šī bija viņa vienīgā iespēja redzēt savvaļas dzīvniekus un vienlaikus arī neizlaist no acīm sāncensi. Liekot skaidri saprast savas tiesības, viņš iekārtojās Nadjai uz pleca un no turienes draudēja zilonim, kratot dūrīti.
- Un šis pērtiķis ir greizsirdīgs, Keita piebilda.
Vecā rakstniece bija pieradusi pie Borobas garastāvokļa maiņām, jo jau gandrīz divus gadus dzīvoja ar pērtiķīti zem viena jumta. Tas bija tāpat kā mitināties vienā dzīvoklī ar spalvainu vīreli. Tā bija jau kopš paša sākuma, jo Nadja piekrita doties uz Ņujorku, mācīties un dzīvot pie Keitas tikai kopā ar Borobu. Viņi nekad nešķīrās. Abi bija tik ļoti saraduši viens ar otru, ka meitene ieguva īpašu atļauju, lai kopā ar pērtiķīti varētu doties uz skolu. Boroba bija vienīgais pērtiķis visā pilsētas mācību iestāžu vēsturē, kas regulāri apmeklēja nodarbības. Keita nebrīnītos, ja dzīvnieciņš mācētu arī lasīt. Ļaunākajos murgos viņa redzēja Borobu sēžam dīvānā, ar brillēm uz acīm un konjaka glāzi rokās lasām avīzes ekonomisko ziņu sadaļu.
Keita vēroja dīvaino trio, ko veidoja Aleksandrs, Nadja un Boroba. Pērtiķītis, kurš bija greizsirdīgs uz ikvienu dzīvu būtni, kas tuvojās viņa saimniecei, sākumā izturējās pret Aleksandru kā pret neaicinātu ciemiņu, tomēr ar laiku puisim pieķērās. Iespējams, dzīvnieciņš saprata, ka šai gadījumā viņam nevajadzētu izvirzīt tik ierasto ultimātu "es vai viņš". Kas zina, kuru no abiem meitene būtu izvēlējusies. Keita prātoja, ka šī gada laikā abi jaunieši ir krietni mainījušies. Nadjai jau bija piecpadsmit gadu, bet mazdēlam astoņpadsmit, un viņš jau izskatījās un uzvedās kā pieaudzis cilvēks.
Arī Nadja un Aleksandrs apjauta šīs pārvērtības. Neizbēgamo šķiršanās periodu laikā viņi ar neticamu ietiepību sazinājās pa elektronisko pastu. Abi vadīja dienas, pie datora rakstot nebeidzamu dialogu, kurā izstāstīja viens otram visu no garlaicīgākajiem ikdienas darbiem līdz satraucošām filozofiskām pārdomām, kas bija tik raksturīgas pusaudžu vecumam. Viņi bieži sūtīja viens otram fotogrāfijas, tomēr tas jauniešus nesagatavoja pārsteigumam, ko abi piedzīvoja, satiekoties un apjaušot, cik ļoti ir izauguši. Aleksandrs bija izstiepies un garumā panācis tēvu. Puiša sejas vaibsti bija pilnībā izveidojušies, un pēdējos mēnešos viņam nācās skūties katru dienu. Savukārt Nadja vairs nebija trauslā būtne aiz ausīm aizspraustām papagaiļa spalvām, ko puisis pirms pāris gadiem bija iepazinis Amazonē; tagad meitenē varēja nojaust sievieti, par kuru viņa drīz vien kļūs.
Vecmāmiņa un jaunieši atradās Āfrikas sirdī, viņi bija devušies pirmajā tūristiem paredzētajā ziloņu safari. Šīs idejas autors bija Maikls Mušaha, Londonā izglītojies afrikāņu dabaspētnieks, kuram bija ienācis prātā, ka šis ir labākais veids, kā tuvoties savvaļas dzīvniekiem. Āfrikas ziloņi nebija pieradināmi tik viegli kā tie, kas dzīvoja Indijā vai citur pasaulē, tomēr ar pacietību un piesardzību Maikls to bija paveicis. Reklāmas bukletā viņš šo ideju izskaidroja vien dažos teikumos: "Ziloņi ir šīs vides sastāvdaļa, un viņu klātbūtne nesatrauc citus dzīvniekus; tiem nav nepieciešama ne degviela, ne ceļi, tie nepiesārņo gaisu un nepievērš sev lieku uzmanību."
Kad Keitai Koldai par to uzdeva sagatavot rakstu, viņa kopā ar Aleksandru un Nadju atradās Tunkhalā, Zelta pūķa karaļvalsts galvaspilsētā. Karalis Dils Bahadūrs un karaliene Pema bija uzaicinājuši viņus iepazīties ar savu pirmo dēlu un piedalīties jaunās Zelta pūķa skulptūras atklāšanas ceremonijā. Sprādzienā bojā gājušā oriģināla vietā nu bija stājusies cita, tieši tāda pati figūra, kuru bija izgatavojis kāds Keitas draugs juvelieris.
Tālās Himalaju karalistes iedzīvotāji pirmo reizi varēja aplūkot leģendāro un noslēpumaino priekšmetu, kuru iepriekš skatīja tikai kronēto karaļu acis. Dils Bahadūrs nolēma izstādīt dārgakmeņiem rotāto zelta statuju vienā no karaļa pils zālēm, kurai cauri plūda ļaužu straume, lai to apbrīnotu un ziedotu smaržkociņus un ziedus. Tas bija krāšņs skats. Uz inkrustēta koka postamenta uzliktais pūķis mirdzēja simtiem lukturīšu gaismā. To sargāja četri kareivji, tērpti senās parādes uniformās, ar spalvu pušķiem rotātās ādas cepurēs un dekoratīvām āvām rokā. Dils Bahadūrs neļāva apvainot savu tautu un izvērst drošības pasākumus.