Endžijai, kliedzot līdz aizsmakumam, jo viņai nenāca prātā neviens cits veids, kā varētu nomierināt satrauktos nervus. Nadja Santosa aizvēra acis un domāja par savu tēvu. Savukārt Aleksandrs Kolds acis plati iepleta, piesaucot savu draugu lamu Tensingu, kura varenais mentālais spēks viņiem tagad varētu daudz palīdzēt, tomēr Tensings bija tālu prom. Brālis Fernando kopā ar Džoelu Gonsalesu skaļā balsī spāniski sāka skaitīt lūgšanas. īsās pludmales galā kā Ķīnas mūris pacēlās necaurejami džungļi. Bija tikai iespēja piezemēties, jo šeit nebija pietiekami gara skrejceļa un, lai atkal paceltos gaisā, viņi triektos pret kokiem.
Varenais Ērglis strauji laidās zemē, un koku zari nobrauca tam gar vēderu. Tiklīdz viņi atradās virs improvizētā lidlauka, Endžija meklēja zemi un lūdzās, lai tā būtu pietiekami stingra un līdzena. Lidmašīna nokrita spēji kā ievainots putns, bet tā iekšienē tostarp valdīja haoss: saiņi lēkāja no vienas vietas uz otru, pasažieri sitās pret griestiem, ripoja alus bundžas un dejoja benzīna muciņas. Ieķērusies kontroles instrumentos, Endžija bremzēja, cik spēja, mēģinot nostabilizēt lidaparātu un izvairīties, lai tas nesalauž spārnus. Motori izmisīgi rūca, un kabīni piepildīja spēcīgs degušas gumijas smārds. Lidaparāta korpuss drebēja, kad tas, smilšu un dūmu mākonī tīts, pieveica pēdējos pludmales metrus.
Koki! Keita iekliedzās, kad viņi jau gandrīz tajos bija ietriekušies.
Endžija neatbildēja, arī viņa tos ļoti labi redzēja. Pilote juta pilnīgu šausmu un burvības sajaukumu, kas viņu pārņēma ikreiz, riskējot ar dzīvību, spēju adrenalīna devas pieplūdumu, kas lika pa ādu skriet skudriņām un paātrināja sirdsdarbību. Šīs laimīgās bailes bija pats labākais viņas darbā. Pilotes muskuļi saspringa, mēģinot savaldīt lidaparātu; gluži kā drošsirdīgs govju gans cīnījās ar satrakotu bulli, viņa metās tuvcīņā ar lidaparātu. Drīz vien, kad koki bija vairs tikai pāris metru attālumā un pasažieri domāja, ka dzīve ir galā, Varenais Ērglis metās uz priekšu, strauji salēcās un iedūra degunu zemē.
- Nolādēts! Endžija iesaucās.
- Nerunājiet tā, brālis Fernando no kabīnes dziļumiem, aprakts zem fotokamerām, drebošā balsī aizrādīja. Vai tad jūs neredzat, ka Dievs mums deva nosēšanās laukumu?
- Pasakiet, lai viņš atsūta arī mehāniķi, jo mums radušies sarežģījumi! Endžija atkliedza pretī.
- Nekļūsim histēriski! Mums vispirms jānovērtē zaudējumi, Keita Kolda izrīkoja un gatavojās izkāpt, kamēr pārējie četrrāpus līda uz durtiņu pusi. Pirmais ārā izlēca Boroba, kurš gandrīz nekad mūžā nebija tik ļoti sabijies. Aleksandrs ieraudzīja, ka Nadjas seja klāta asinīm.
- Ērgle! viņš iesaucās, mēģinot atbrīvot draudzeni no saiņiem, kamerām un no grīdas atrautiem sēdekļiem.
Kad visi beidzot bija ārā un varēja novērtēt situāciju, izrādījās, ka neviens nav ievainots; Nadjai tikai asiņoja deguns. Turpretim lidmašīna bija cietusi.
- Kā jau es baidījos, propellers ir saliecies, Endžija sacīja.
- Vai tas ir nopietni? Aleksandrs taujāja.
- Parastos apstākļos tas nav nekas nopietns. Ja varētu sadabūt citu propelleru, es pati to spētu nomainīt, bet šeit mēs esam pazuduši. Kur gan es atradīšu rezerves daļas?
Pirms brālis Fernando paguva atvērt muti, Endžija nostājās viņam priekšā, iespiedusi rokas sānos.
- Ja nevēlaties, lai es no tiesas saskaišos, nesakiet, ka jūsu Dievs man palīdzēs!
Misionārs piesardzīgi klusēja.
- Kur tieši mēs atrodamies? Keita jautāja.
- Nav ne jausmas, Endžija atzina.
Brālis Fernando ielūkojās kartē un nosprieda, ka viņi nepārprotami atrodas netālu no Ngubē ciematiņa, kur viņa biedri bija ierīkojuši misiju.
- Mums visapkārt ir tropiskie džungļi un purvi, bez laivas mēs no šejienes neizkļūsim, Endžija sacīja.
- Tādā gadījumā aizkursim uguni. Tase tējas un malciņš degvīna mums nenāks par ļaunu, Keita ierosināja.
4 Iestrēguši džungļos
Iestājoties tumsai, ekspedīcijas dalībnieki nolēma apmesties koku tuvumā, kur viņi būtu labāk aizsargāti.
- Vai šajā apvidū ir pitoni? Džoels Gonsaless jautāja, domājot par gandrīz liktenīgo anakondas apskāvienu Amazonē.
- Pitoni nav tā lielākā bēda, jo viņus var redzēt jau pa gabalu un nogalināt ar šāvienu. Daudz bīstamākas ir Gabonas odzes un meža kobras. To inde nogalina pāris minūtēs, Endžija sacīja.
- Vai mums ir pretinde?
- Šīm čūskām nav pretindes. Vairāk mani uztrauc krokodili, tie nezvēri ēd visu… Endžija sprieda.
- Bet viņi taču mitinās upē, vai ne? Aleksandrs jautāja.
- Krokodili uzbrūk arī uz sauszemes. Kad zvēri naktī nāk dzert, viņi tos satver un ievelk upes dzelmē. Tā nav patīkama nāve, Endžija skaidroja.
Pilotei bija revolveris un šautene, bet viņa nekad nebija tos lietojusi. Redzot, ka naktī uz maiņām nāksies stāvēt sardzē, viņa pārējiem izstāstīja, kā ieroči darbojas.
Viņi pāris reižu izšāva un pārliecinājās, ka ieroči ir labā stāvoklī, tomēr neviens no ekspedīcijas dalībniekiem nebija spējīgs trāpīt mērķī pat no neliela attāluma. Brālis Fernando atteicās piedalīties un apgalvoja, ka šaujamieroči ir sātana izgudrojums. Ruandas kara pieredze viņam bija radījusi pretīgumu pret šaujamajiem.
- Šis ir mans aizsarglīdzeklis skapulārs, viņš sacīja, norādot uz auduma gabalu, ko saitītē pakārtu nēsāja kaklā.
- Kas? Keita jautāja, jo viņa nekad nebija dzirdējusi šādu vārdu.
- Tas ir svēts priekšmets, to svētījis pats pāvests, Džoels Gonsaless paskaidroja, parādot sev uz krūtīm vēl vienu tādu pašu.
Keitai, kura bija augusi protestantu baznīcas atturībā, katoļu izdarības šķita tikpat brīnumainas kā Āfrikas cilšu reliģiskie rituāli.
- Man arī ir amulets, tomēr nedomāju, ka tas varētu pasargāt no krokodila rīkles, Endžija sacīja un parādīja ādas maisiņu.
- Nesalīdziniet savus pagānu pesteļus ar skapulāru! brālis Fernando apvainots atbildēja.
- Kāda tad ir atšķirība? Aleksandrs ar interesi vaicāja.
- Viens no tiem reprezentē Kristus varu, bet otrs ir pagānu māņticība.
- Pašu ticību mēs saucam par reliģiju, bet pārējo ticību par māņticību, Keita izteica savas domas.
Mazdēla klātbūtnē viņa atkārtoja šo frāzi katrā izdevīgā brīdī, lai radītu viņam cieņu pret citām kultūrām.
Citi iecienīti viņas izteicieni bija "Mēs runājam valodā, bet pārējie runā dialektos" un "Tas, ar ko nodarbojas baltie, ir māksla, bet tas, ar ko nodarbojas melnie, ir amatniecība". Aleksandrs bija mēģinājis šos teicienus skaidrot sociālo zinību stundā, tomēr neviens no biedriem nespēja uztvert tajos slēpto ironiju.
Tūdaļ pat sākās kaislīga diskusija par kristīgo ticību un afrikāņu animismu. Tajā piedalījās visi, izņemot Aleksandru, kuram bija pašam savs amulets, par kuru viņš nevēlējās runāt, un Nadju, kura Borobas pavadībā ļoti uzmanīgi no viena gala līdz otram apskatīja nelielo pludmali. Aleksandrs viņiem piebiedrojās.
- Ko tu meklē, Ērgle? viņš vaicāja.