Nadja pieliecās un pacēla no smiltīm virves paliekas.
- Esmu atradusi vairākus šādus striķa gabalus, viņa sacīja.
- Tā droši vien ir kāda liāna…
- Nē. Domāju, ka tas ir roku darbs.
- Kas tas varētu būt?
- Nezinu, tomēr tas nozīmē, ka nesen te kāds ir bijis un, iespējams, drīz vien atgriezīsies. Mēs neesam tik ļoti nošķirti no pasaules, kā Endžija domā, Nadja sprieda.
- Ceru, ka tie nebūs kanibāli.
- Tā būtu liela neraža, meitene sacīja, domājot, ko bija dzirdējusi no misionāra par trako, kas valda šajā apgabalā.
- Nekur nav redzamas cilvēku pēdas, Aleksandrs sacīja.
- Neredz arī dzīvnieku pēdas. Zeme ir mīksta, lietus tās droši vien aizskalojis.
Vairākas reizes dienā lija spēcīgs lietus, kas samērcēja visu kā duša un beidzās tikpat pēkšņi kā sācies. Šo gāzienu dēļ ekspedīcijas dalībnieku apģērbs visu laiku bija slapjš, tomēr tas nemazināja karstumu, gluži pretēji mitrums to darīja vēl neizturamāku. Viņi uzcēla telti, kurā bija jāapmetas pieciem ceļiniekiem, kamēr sestais stāvēja sardzē. Pēc brāļa Fernando ieteikuma viņi meklēja dzīvnieku izkārnījumus, lai aizkurtu uguni, vienīgo iespēju, kā atkauties no odiem un nomākt cilvēku smaku, kas varētu pievilināt apkārtnes dzīvniekus. Misionārs viņus brīdināja no blaktīm, kas dēja olas starp nagu un miesu. Šīs vietas iekaisa un pēcāk ar nazi bija jāpaceļ nags, lai izvilktu kāpurus, procedūra, kas atgādināja spīdzināšanu. Lai no tā izvairītos, viņi iesmērēja rokas un kājas ar benzīnu. Tāpat misionārs brīdināja neatstāt nenoglabātu pārtiku, jo tā pievilināja skudras, kas varēja būt vēl bīstamākas nekā krokodili. Skudru uzbrukums bija kaut kas šausmīgs: tās iznīcināja visu dzīvo, pēc kukaiņu uzbrukuma palika tikai kaila zeme. Aleksandrs un Nadja par to bija dzirdējuši Amazonē, tomēr viņi uzzināja, ka Āfrikas skudras ir vēl rijīgākas. Iestājoties tumsai, uzradās mākonis ar mazajām bitītēm, neciešamajām mopani, kas, par spīti dūmiem, pārklāja visus no galvas līdz papēžiem.
- Viņas nekož, tikai laiza sviedrus. Labāk nevajag kukaiņus dzīt prom, jāmēģina pierast, misionārs sacīja.
- Skatieties! Džoels Gonsaless izsaucās.
Pa smiltīm rāpās vecs bruņurupucis, kura čaula bija vairāk nekā metru diametrā.
- Tam droši vien ir jau vairāk nekā simts gadu, brālis Fernando prātoja.
- Es māku pagatavot lielisku bruņurupuča zupu! Endžija iesaucās un satvēra mačeti. Jāizmanto brīdis, kad viņš izbāž galvu, lai…
- Jūs taču nedomājat viņu nogalināt… Aleksandrs iejaucās.
- Bruņas maksā milzu naudu, Endžija sacīja.
- Vakariņām mums ir konservētas sardīnes, Nadja atgādināja, viņai arī nepatika doma par neaizsargāta bruņurupuča apēšanu.
- Nevajadzētu viņu nogalināt. Bruņurupucim ir spēcīga smaka, tā var pievilināt bīstamus dzīvniekus, brālis Fernando piebilda.
Simtgadīgais dzīvnieks mierīgā gaitā attālinājās, nemaz nenojaušot, cik tuvu katlam bija atradies.
Rietēja saule, tuvējo koku ēnas kļuva garākas, un beidzot pludmalē kļuva vēsāks.
- Neskatieties uz šo pusi, brāli Fernando, jo es vēlos nedaudz nopeldēties un negribu jūs kārdināt, Endžija Ninderera smējās.
- Es jums neiesaku tuvoties upei, jaunkundz. Nekad nevar zināt, kas slēpjas ūdenī, misionārs sausi atbildēja, pat nepagriežot galvu uz pilotes pusi.
Tomēr viņa jau bija novilkusi bikses un blūzi un apakšveļā skrēja uz upes pusi. Endžija nebija tik neuzmanīga, lai iebristu upē dziļāk par potītēm, un visu laiku saglabāja modrību, lai briesmu gadījumā skriešus dotos prom. Ar to pašu misiņa krūzīti, kuru izmantoja kafijas dzeršanai, viņa ar acīm redzamu baudu sāka liet sev uz galvas ūdeni. Visi sekoja viņas piemēram, tikai misionārs, uzgriezis upei muguru, turpināja gatavot liesu maltīti no pupiņām un konservētām sardīnēm. Sausumā palika arī Boroba, kuram ūdens riebās.
Nadja bija pirmā, kas ieraudzīja nīlzirgus. Vakara puskrēslā viņi saplūda ar brūngano ūdeni, un ļaudis viņus pamanīja tikai tad, kad dzīvnieki jau bija pavisam tuvu. Netālu no vietas, kur ekspedīcijas dalībnieki mazgājās, bija divi pieauguši nīlzirgi mazāki nekā tie, kas dzīvoja Maikla Mušahas rezervātā. Brīdi vēlāk starp vecāku milzīgajiem dibengaliem galvu izbāza arī mazulis. Klusi, lai dzīvniekus nesabaidītu, draugi izgāja no upes un devās uz apmetnes pusi. Smagnējie nīlzirgi neizrādīja nekādu interesi par cilvēkiem; viņi turpināja mierīgi vannoties vēl ilgu laiku, līdz satumsa pavisam un dzīvnieki izzuda tumsā. Tāpat kā ziloņiem, viņiem bija pelēka un bieza āda ar lielām ielocēm. Ausis bija apaļas un mazas, un acis ļoti spīdīgas, sarkankoka kafijas krāsā. No žokļiem nokarājās divi maisi, kas aizsargāja divus milzīgus un četrkantainus ilkņus, kas varēja sagrauzt pat dzelzs cauruli.
Viņi vienmēr pārvietojas pa pāriem un ir uzticīgāki nekā lielākais vairums cilvēku. Viņiem nedzimst vairāk kā viens mazulis katru reizi, un nīlzirgi to audzina daudzus gadus, brālis Fernando paskaidroja.
Norietot saulei, ātri vien iestājās pilnīga tumsa, un ļaužu grupiņu ieskāva meža necaurredzamais melnums. Tikai nelielajā krasta strēlē, kur viņi bija nolaidušies, varēja redzēt debesīs uzlecam mēnesi. Valdīja pilnīga vientulība. Viņi nolēma gulēt pārmaiņus, kamēr viens stāvēja sardzē un uzraudzīja ugunskuru. Nadja, kura no šī pienākuma bija atbrīvota kā visjaunākā, uzstāja, ka vēlas sargāt kopā ar Aleksandru. Pa nakti pie upes dzert nāca dažādi dzīvnieki, kurus mulsināja dūmi, ugunskurs un cilvēku smaka. Viskautrīgākie bailīgi kāpās atpakaļ, bet citi ošņāja gaisu, vilcinājās un visbeidzot, slāpju pieveikti, tuvojās. Brālis Fernando, kurš vairāk nekā trīsdesmit gadus bija pētījis Āfrikas floru un faunu, ieteica viņus netraucēt. Lielākoties dzīvnieki cilvēkiem neuzbrūk, viņš sacīja, ja vien viņi nav izsalkuši vai apdraudēti.
- Tā ir teorija. Patiesībā viņi ir neparedzami un var uzbrukt jebkurā brīdī, Endžija iebilda.
- Uguns dēļ viņi netuvosies. Domāju, ka šai pludmalē mēs esam drošībā. Mežā būs vairāk briesmu nekā šeit… brālis Fernando sprieda.
- Jā, bet mēs jau neiesim mežā, Endžija viņu pārtrauca.
- Vai jūs domājat uz visiem laikiem palikt pludmalē? misionārs vaicāja.
- No šejienes mēs nevaram doties prom cauri mežam. Vienīgais ceļš ir upe.
- Peldus? brālis Fernando interesējās.
- Mēs varētu uzbūvēt plostu, Aleksandrs piedāvāja.
- Tu, puis, esi salasījies pārāk daudz piedzīvojumu romānu, misionārs nosmēja.
- Lēmumu pieņemsim rīt, tagad atpūtīsimies, Keita izrīkoja.
Nadjai un Aleksandram vajadzēja sākt sargāt pulksten trijos. Viņi un Boroba redzēja, kā lec saule. Saspieduši kopā muguras un ielikuši ieročus klēpī, viņi čukstus sarunājās. Dzīvojot šķirti, draugi sazinājās, tomēr tiekoties jauniešiem tik un tā bija tūkstošiem lietu, ko pārrunāt. Viņu draudzība bija ļoti spēcīga, un abi uzskatīja, ka tā ilgs visu atlikušo dzīvi. Patiesa draudzība, viņi domāja, nepakļaujas laika plūdumam, ir pašaizliedzīga un dāsna, tā neko nelūdz pretī, tikai uzticību. Iepriekš par to nevienojoties, viņi sargāja šīs jūtas no svešinieku intereses. Viņi mīlēja viens otru klusi, bez liekas izrādīšanās un vārdiem. Ar elektroniskā pasta starpniecību jaunieši dalījās savos sapņos, domās, jūtās un noslēpumos. Viņi pazina viens otru tik labi, ka nebija nepieciešams gari runāt, reizēm pietika tikai ar vienu vārdu, lai saprastos.
Jau vairākas reizes māte bija jautājusi Aleksandram, vai Nadja ir "viņa meitene" , un viņš vienmēr to bija noliedzis enerģiskāk nekā nepieciešams. Nadja nebija "viņa meitene" šā vārda vienkāršotā izpratnē. Jau pats jautājums šķita apvainojošs. Attiecības ar Nadju nevarēja salīdzināt nedz ar mīlas uzplūdiem, kas pārņēma Alekša draugus, nedz ar viņa paša fantāzijām par Sesiliju Bārnsu meiteni, ar kuru jau kopš pirmās klases viņš vēlējās apprecēties. Maigums starp viņu un Nadju bija neatkārtojams, neaizskarams un vērtīgs. Puisis saprata, ka tik intensīvas un skaidras attiecības starp diviem dažāda dzimuma pusaudžiem nebija parasta lieta; tāpēc viņš par meiteni nerunāja, jo viņu neviens nesaprastu.