Nadja sāka rāpot uz slazdu pusi, no bedres uz viņu nolūkojās izbiedētā mātīte un no koka tēviņš. Juzdamies mazliet smieklīgs, it kā piedalītos kādas filmas par Tarzānu uzņemšanā, Aleksandrs sekoja viņai ar zobos satvertu nazi. Kad Nadja izstiepa roku, lai pieskartos zem tīkla esošajam dzīvniekam, vietā, kur atradās otrs gorilla, sakustējās koka zari.
- Ja viņš uzbruks manam mazdēlam, tūdaļ pat viņu nogalini, Keita pavēlēja Endžijai.
Endžija neatbildēja. Lai arī dzīvnieks būtu tikai metra attālumā, viņa baidījās, ka nevarēs tam trāpīt, jo šautene sievietes rokās drebēja.
Gorillu mātīte uzmanīgi sekoja jauniešu kustībām, tomēr viņa šķita mierīgāka, it kā būtu sapratusi Nadjas paskaidrojumus, ka šie cilvēki nav tie paši, kas bija ierīkojuši slazdu.
- Mierīgi, mierīgi, mēs tevi atbrīvosim, Nadja atkārtoja, it kā murminot litāniju.
Visbeidzot meitenes roka pieskārās pērtiķa melnajam kažokam, dzīvnieks to sajuta un atieza zobus. Nadja neatrāva roku, un gorilla pamazām nomierinājās. Nadja deva zīmi, un Aleksandrs uzmanīgi sāka līst, lai pievienotos meitenei. Ļoti lēnām un cenšoties neizbiedēt dzīvnieku, arī viņš glāstīja gorillas muguru, līdz tā aprada ar puiša klātbūtni. Alekss dziļi ieelpoja, sevi uzmundrinot paberzēja uz krūtīm karājošos amuletu un atvāza nazi, lai pārgrieztu virves. Ieraugot metāla asmeni sev pie ādas, dzīvnieks sarāvās čokurā, ar savu ķermeni aizsargājot mazuli. No tālienes līdz viņa baiļu nomāktajam prātam atplūda Nadjas mierinošā balss, viņš juta naža pieskārienus mugurai un tīkla raustīšanos. Virvju pārgriešana izrādījās daudz ilgāks darbs, nekā sākumā šķita, tomēr beidzot Aleksandrs bija izgriezis tīklā caurumu un atbrīvojis sagūstīto gorillu. Viņš pamāja Nadjai, un abi jaunieši pāris soļus atkāpās.
- Nāc ārā! Tu esi brīva! meitene sacīja.
Brālis Fernando uzmanīgi parāpoja uz priekšu un pasniedza Aleksandram savu nūju, kuru puisis izmantoja, lai maigi pabakstītu tīklos tupošo dzīvnieku. Šī darbība deva gaidīto rezultātu gorilla pacēla galvu, paošņāja gaisu un ziņkārīgi paskatījās apkārt. Pēc brītiņa viņa aptvēra, ka var kustēties, izslējās un nokratīja tīklus. Nadja un Aleksandrs redzēja, kā gorilla, piespiedusi mazuli pie krūtīm, pieceļas kājās, un jauniešiem vajadzēja aizspiest muti, lai no prieka neiekliegtos. Viņi nekustējās. Gorilla pieliecās, ar vienu roku turot mazuli, un uzmanīgi skatījās uz jauniešiem.
Aleksandram bija grūti noticēt, ka dzīvnieks atrodas tik tuvu. Viņš sajuta tā siltumu, un melnā, krunkainā seja bija tikai desmit centimetru attālumā. Puisis nosvīdis aizvēra acis. Kad viņš tās atkal atvēra, neskaidri varēja saskatīt rožainu purniņu un dzeltenus zobus; viņa brilles bija aizsvīdušas, un Alekss neuzdrošinājās tās noņemt. Gorilla elpoja viņam tieši virsū, un dzīvnieka elpa smaržoja pēc nesen pļautas zāles. Drīz vien mazuļa ziņkārīgā roķele satvēra puisi aiz matiem un parāva. No laimes apmulsušais Aleksandrs pastiepa pirkstu, un pērtiķītis tajā ieķērās gluži kā zīdainītis. Mātei nepatika šādi uzticības apliecinājumi, un viņa miermīlīgi pagrūda Aleksandru, kurš nokrita zemē. Gorilla norūcās, gluži kā kaut ko jautādama, ar diviem lēcieniem jau bija pie koka, kur viņu gaidīja tēviņš, un abi pērtiķi pazuda lapotnē. Nadja palīdzēja draugam piecelties.
- Jūs redzējāt? Viņa man pieskārās! Aleksandrs prieka pilns iesaucās.
- Labs darbiņš, jaunieši, brālis Fernando atzinīgi noteica.
- Kurš gan varēja te izlikt šo tīklu? Nadja jautāja, domājot, ka tas pagatavots no tā paša materiāla, ko viņa bija atradusi pludmalē.
5 Apburtais mežs
Atgriezies apmetnē, Džoels Gonsaless pagatavoja bambusa makšķerkātu ar saliektu stiepli āķa vietā un nostājās upes krastā, cerot noķert kaut ko pusdienām, bet pārējie ņēmās pārrunāt notikušo. Brālis Fernando pievienojās Nadjas teorijai: bija cerība, ka kāds ieradīsies viņiem palīgā, jo tīkls norādīja uz cilvēku klātbūtni. Kādā brīdī mednieki atgriezīsies pēc laupījuma.
- Kādēļ viņi medī gorillas? To gaļa ir negaršīga un āda neglīta, Aleksandrs nesaprata.
- Ja nav nekā cita, ko ēst, gaļai nav nekādas vainas. Gorillu iekšējos orgānus izmanto buršanā, no ādas un galvaskausa gatavo maskas, un no rokām taisa pelnutraukus. Tūristiem šādas lietas patīk, misionārs skaidroja.
- Kādas šausmas!
- Ruandas misijā mums bija divus gadus vecs gorilla vienīgais, ko izdevās izglābt. Viņi nogalināja mātes un reizi pa reizei atnesa mums nabaga pamestos mazuļus. Tie ir ļoti jūtīgi un, pirms nomirt no bada, mirst no skumjām.
- Starp citu, vai jūs neesat izsalkuši? Aleksandrs jautāja.
- Tā nebija laba doma ļaut aizmukt bruņurupucim, mēs būtu lieliski pavakariņojuši, Endžija caur zobiem novilka.
Par šo notikumu atbildīgie klusēja. Endžijai bija taisnība: šādos apstākļos viņi nevarēja atļauties būt sentimentāli, jo daudz svarīgāk bija izdzīvot.
- Kas notika ar lidmašīnas radioraidītāju? Keita jautāja.
- Es nosūtīju vairākus ziņojumus ar palīgā saucieniem, tomēr domāju, ka tos neviens nav saņēmis, jo mēs esam ļoti tālu. Joprojām mēģināšu sazināties ar Maiklu Mušahu. Es viņam apsolīju dot ziņu divas reizes dienā. Viņš noteikti būs pārsteigts, neko nesaņemot, Endžija atbildēja.
- Pienāks brīdis, kad kāds pēc mums sailgosies un dosies mūs meklēt, Keita visus mierināja.
- Ar mums ir beigas: lidmašīna salūzusi gabalos, paši pazuduši un izsalkuši, Endžija burkšķēja.
- Jūs nu gan esat pesimiste! Dievs nekad neuzliek krustu, kuru cilvēks nevar nest. Jūs vēl redzēsiet, ka mums nekā netrūks, brālis Fernando atbildēja.
Endžija saķēra misionāru aiz pleciem, nedaudz pacēla no zemes, lai varētu paskatīties uz viņu tuvumā, aci pret aci.
- Ja jūs būtu mani paklausījis, mēs tagad šeit neatrastos! viņa nikni iesaucās.
- Endžij, es pieņēmu lēmumu braukt uz šejieni, Keita iejaucās.
Ekspedīcijas dalībnieki izklīda pa pludmali, aizņemti katrs ar savām darīšanām. Ar Nadjas un Aleksandra palīdzību Endžijai bija izdevies noņemt propelleru, un pamatīga tā apskate apstiprināja agrākās aizdomas: to šeit nebija iespējams salabot. Viņi bija iekrituši slazdā.
Džoels Gonsaless bija pārliecināts, ka uz primitīvā āķa kaut kas uzķersies, tomēr viņš aiz pārsteiguma gandrīz nokrita, kad sajuta raustāmies makšķerauklu. Pārējie steidzās viņam palīgā, un beigu beigās pēc krietnas stīvēšanās no ūdens parādījās prāva karpa. Zivs agonijā ilgi lēkāja pa smiltīm, un Nadjai tas sagādāja neizsakāmas mokas, jo viņa nevarēja noskatīties, kā cieš dzīvnieki.
Tāda ir daba, meit. Vieni mirst, lai citi var dzīvot, brālis Fernando viņu mierināja.
Viņš atturējās paust savas patiesās domas un piebilst, ka Dievs viņiem ir sūtījis karpu, lai neizaicinātu Endžiju Nindereru. Ekspedīcijas dalībnieki notīrīja zivi, ietina to lapās un izcepa; viņi nekad nebija ēduši neko tik garšīgu. Tikmēr pludmale jau bija sakarsusi kā īsta elle. Viņi izveidoja pavēni, piestiprinot pie nūjām brezentu, un atpūtās, pērtiķu un sauļoties iznākušu lielu, zaļu ķirzaku novēroti.
Grupiņa snauduļoja trūcīgajā brezenta ēnā, kad otrā pludmales galā no meža izdrāzās īsta viesuļvētra, saceldama smilšu mākoni. Sākumā viņi domāja, ka tas ir degunradzis, tik liels bija dzīvnieka radītais troksnis, tomēr drīz vien pamanīja, ka tā ir mežacūka ar gaisā sacēlušos spalvu un bīstamiem ilkņiem. Zvērs taisnā ceļā metās virsū nometnei, nedodot ekspedīcijas dalībniekiem laiku satvert ieročus, kurus viņi diendusas laikā bija nolikuši līdzās. Viņiem tik tikko pietika laika paiet malā, kad zvērs uzbruka, ietriecoties nūjās, kas turēja brezentu, un nogāžot tās zemē. Mežacūka šņāca un no sagāztās telts apakšas ļaunām acīm vēroja cilvēkus.