Endžija Ninderera skriešus metās pēc revolvera, viņas kustības piesaistīja dzīvnieka uzmanību un vedināja no jauna uzbrukt. Cūka ar priekšķepām pakasīja pludmales smiltis, nolieca galvu un sāka skriet Endžijas virzienā, jo sievietes korpulence dzīvniekam bija lielisks mērķis.
Kad Endžijai nāve jau šķita nenovēršama, brālis Fernando nostājās starp viņu un mežacūku, plivinot gaisā brezenta gabalu. Zvērs apstājās kā zemē iemiets, pagriezās un metās virsū misionāram, bet viņš izlocījās, gluži kā dejodams. Mežacūka nikni atkāpās un atkal uzbruka no jauna, sapinoties brezentā un nepieskaroties brālim Fernando. Tikmēr Endžija bija satvērusi savu revolveri, bet neuzdrošinājās šaut, jo dzīvnieks riņķoja tik tuvu misionāram, ka bija viegli kļūdīties.
Ekspedīcijas dalībnieki saprata, ka piedalās oriģinālākajās vēršu cīņās. Misionārs brezentu lika lietā kā apmetni, un mežacūka centās noturēties kājās. Endžija izmantoja izdevīgu brīdi un iešāva dzīvniekam galvā. Aplausu un svilpienu koris sveica brāļa Frančesko drošsirdīgo rīcību.
Tā nu gan bija bauda! Es nebiju cīnījies jau trīsdesmit piecus gadus! viņš iesaucās.
Pirmo reizi pazīšanās laikā misionārs pasmaidīja un pastāstīja, ka jaunībā bija vēlējies iet tēva, slavena toreodora, pēdās, bet Dievam bijis prātā cits plāns: briesmīgs drudzis Fernando padarīja gandrīz vai aklu un viņš nevarēja turpināt nodarboties ar vēršu cīņu. Viņš prātoja, ko iesākt ar savu dzīvi, kad no ciema garīdznieka uzzināja, ka baznīca rekrutē misionārus darbam Āfrikā. Izmisums, ka vairs nevarēs nodarboties ar vēršu cīņām, lika Fernando atsaukties aicinājumam, tomēr drīz vien viņš atklāja savu sūtību. Lai kļūtu par misionāru, bija nepieciešamas tās pašas īpašības: drosme, izturība un ticība, sastopoties ar grūtībām.
- Cīnīties ar vēršiem ir viegli. Kalpot Kristum ir daudz sarežģītāk, brālis Fernando stāstīja.
- Spriežot pēc jūsu priekšnesuma, šķiet, ka nevienai no šīm darbībām nav nepieciešama laba redze, sacīja Endžija, kuru bija aizkustinājusi misionāra rīcība, glābjot viņas dzīvību.
- Tagad mums ir gaļa vairākām dienām. To nepieciešams sagatavot, lai tā tik ātri nesabojājas, brālis Fernando sacīja.
- Vai tu nofotografēji koridu? Keita jautāja Džoelam Gonsalesam.
Fotogrāfam nācās atzīt, ka satraukumā pilnīgi bija aizmirsis par savu pienākumu.
- Man ir! Aleksandrs sacīja, pavicinot nelielo automātisko kameru, kuru vienmēr nēsāja sev līdzi.
Vienīgais, kas spēja mežacūkai novilkt ādu un iztīrīt iekšas, izrādījās brālis Fernando, kurš savā ciemā daudzas reizes bija redzējis cūku bēres. Viņš novilka kreklu un ķērās pie darba. Nevienam nebija piemērota naža, tāpēc darāmais veicās daudz lēnāk un grūtāk. Kamēr misionārs strādāja, Aleksandrs un Džoels Gonsaless, bruņojušies ar nūjām, gaiņāja maitasputnus, kas riņķoja virs viņu galvām. Pēc stundas visa ēšanai derīgā gaļa bija nogriezta. Paliekas viņi iemeta upē, lai izvairītos no mušām un plēsējiem, kas noteikti ierastos, asins smaržas pievilināti. Misionārs ar nazi izlauza mežacūkas ilkņus un pēc tam, kad bija tos notīrījis ar smiltīm, iedeva Nadjai un Aleksam.
- Tos jūs kā piemiņu aizvedīsiet uz Savienotajām Valstīm, viņš sacīja.
- Ja vien dzīvi tiksiet no šejienes prom, Endžija piebilda.
Lielāko daļu nakts ik pa brīdim uznāca īsas lietusgāzes, kas apgrūtināja uguns uzturēšanu. Ekspedīcijas dalībnieki virs ugunskura bija uzstādījuši brezenta gabalu, bet uguns tik un tā bieži vien izdzisa, un beidzot viņi vairs nepūlējās to uzturēt. Endžijas dežūras laikā notika vienīgais starpgadījums, ko viņa pēc tam raksturoja kā "brīnumainu izglābšanos" . Kāds krokodils, kuram nebija izdevies krastā notvert medījumu, vārajā ogļu un petrolejas lampas gaismā uzdrošinājās tuvoties nometnei. Endžija bija paslēpusies zem plēves gabala un dzīvnieku neredzēja. Krokodila klātbūtni viņa pamanīja vienīgi tad, kad ieraudzīja tā atvērto rīkli tikai nepilna metra attālumā no savām kājām. Sekundes simtdaļā caur viņas smadzenēm izskrēja maa Bangeses, tirgus gaišreģes, pareģojums, un pilote domāja, ka pienākusi viņas pēdējā stundiņa, tādēļ neuzdrošinājās ķerties pie ieroča, kas atradās turpat līdzās. Instinkts un bailes lika viņai atkāpties un mežonīgi iekliegties, tā pamodinot draugus. Krokodils pāris sekundes vilcinājās un uzbruka atkal. Endžija metās skriet, paklupa un nokrita, ripojot tālāk, lai izvairītos no dzīvnieka.
Pēc Endžijas kliedzieniem pirmais ieradās Aleksandrs, kas tikko bija izlīdis no guļammaisa, jo sākās viņa dežūras laiks. Nedomājot par to, ko dara, viņš paķēra pirmo priekšmetu, kas gadījās pa rokai, un no visa spēka sāka sist pa zvēra purnu. Puisis kliedza skaļāk nekā Endžija un uz labu laimi dalīja sitienus un spērienus, puse no kuriem krokodilam nemaz netrāpīja. Tūdaļ pat Endžijai palīgā steidzās arī pārējie, bet pilote bija tiktāl attapusies, ka sāka nemērķējot šaut. Dažas lodes trāpīja mērķī, tomēr nepārsita reptiļa biezo ādu. Troksnis un Aleksandra sitieni lika krokodilam atteikties no vakariņām un, dusmīgi sitot pret zemi asti, griezties uz upes pusi.
- Tas bija krokodils! Aleksandrs stostoties un trīcot iesaucās un joprojām nespēja noticēt, ka bija cīnījies ar vienu no šiem briesmoņiem.
- Nāc šurp, bērns, lai varu tevi noskūpstīt, tu man izglābi dzīvību, pilote aicināja un piekļāva puisi savām kuplajām krūtīm.
Aleksandrs juta, ka viņam nokrakšķ ribas, kamēr degunā sitās baiļu un gardēniju smarža, un Endžija, no satraukuma smejot un vienlaikus raudot, pārklāja viņu ar skalām bučām.
Džoels Gonsaless tuvojās, lai palūkotos, kādu ieroci Aleksis ir izmantojis.
- Tā ir mana kamera! viņš iesaucās.
Tā tiešām bija. Melnās ādas futrālis bija sadriskāts, tomēr smagā vācu kamera bija izturējusi sūro tikšanos ar krokodilu bez acīm redzamiem bojājumiem.
Piedod, Džoel. Nākamreiz es izmantošu savējo, Aleksandrs sacīja, norādot uz nelielo automātisko fotokameru.
No rīta lietus beidza līt, un grupas dalībnieki izmantoja šo brīdi, lai izmazgātu apģērbu ar stiprām veļas ziepēm, ko Endžija bija paņēmusi līdzi, un izžāvētu to saulē. Brokastīs viņi ēda ceptu gaļu, cepumus un tēju. Viņi plānoja, kā varētu uzbūvēt plostu, ko Aleksandrs bija piedāvājis jau pirmajā dienā, lai varētu doties pa upi uz leju līdz tuvākajam ciemam, kad parādījās divas kanoe laivas. Atvieglojums un prieks bija tik eksplozīvi, ka visi sāka skriet un kliegt no prieka kā kuģa katastrofā cietušie, kas viņi arī bija. Ieraugot ekspedīcijas dalībniekus, kanoe laivas apstājās, tajās sēdošie cilvēki sāka airēt pretējā virzienā un lēnām attālinājās. Katrā laivā bija pa diviem šortos un krekliņos tērptiem vīriem. Endžija viņus skaļi sveicināja angliski un visās vietējās valodās, kādas vien varēja atcerēties, lūdzoties, lai ļaudis atgriežas, un saucot, ka viņi ir gatavi maksāt par palīdzību. Vīri apspriedās, un visbeidzot ziņkārība vai alkatība uzvarēja un viņi sāka airēt, uzmanīgi tuvojoties krastam. Viņi noskaidroja, ka krastā ir viena robusta sieviete, viena vecmāmiņa, divi pusaudži, viens kārns tips ar biezām brillēm un vēl viens vīrietis, kurš arī neizskatījās bīstams; tas bija diezgan smieklīgs ļaužu kopums. Kad vīri laivās bija droši, ka, par spīti ieročiem resnās sievietes rokās, no šiem cilvēkiem briesmas nedraud, viņi pamāja sveicienus un piestāja krastā.