Jaunpienācēji stādījās priekšā kā zvejnieki no ciemata, kas atradās vairāk uz dienvidiem. Viņi bija spēcīgi, drukni, gandrīz kantaini, ar ļoti tumšu ādas krāsu un bruņojušies ar mačetēm. Pēc brāļa Fernando teiktā, viņi piederēja bantu ciltij.
Kolonizācijas dēļ otrā valoda apgabalā bija franču. Par izbrīnu mazdēlam, izrādījās, ka Keita Kolda ciešami runā franciski, tāpēc varēja pārmīt dažus teikumus ar zvejniekiem. Brālis Fernando un Endžija zināja vairākas afrikāņu valodas, un viņi pārtulkoja to, ko pārējie nespēja sarunāt franciski. Ekspedīcijas dalībnieki izstāstīja par negadījumu, parādīja avarējušo lidmašīnu un lūdza palīdzēt tikt prom no pludmales. Bantu vīri izdzēra vairākus siltus alus, aprija pāris piedāvāto mežacūkas gabalu, tomēr neļāvās pierunāties, līdz nolīga samaksu, un Endžija iedeva viņiem cigaretes, kas spēja mainīt atbraucēju domas.
Tikmēr Aleksandrs uzmeta aci kanoe laivām un, tā kā tajās neredzēja nekādus zvejas rīkus, nosprieda, ka šie tipi melo un viņiem nevar uzticēties. Arī pārējie ekspedīcijas dalībnieki nejutās īpaši droši.
Kamēr bantu vīri ēda, dzēra un smēķēja, draugu grupiņa pagāja nostāk, lai apspriestu situāciju. Endžija ieteica nezaudēt modrību, jo afrikāņi varēja viņus nogalināt, lai apzagtu, par spīti tam, ka brālis Fernando domāja, ka zvejnieki ir debesu sūtīti palīgi.
- Šie vīri mūs aizvedīs augšup pa upi līdz Ngubē. Spriežot pēc kartes… viņš sacīja.
- Kas jums nāk prātā! Endžija misionāru pārtrauca. Mēs dosimies uz dienvidiem, uz šo vīru ciemu. Tur jābūt kādam saziņas līdzeklim. Man jādabū cits propellers un jāatgriežas pie lidmašīnas.
- Mēs esam netālu no Ngubē. Es nevaru pamest savus biedrus; kas zina, kādas mokas viņiem ir jāizcieš, brālis Fernando mēģināja piloti pārliecināt.
- Vai jums nešķiet, ka mums jau ir gana daudz problēmu? viņa iebilda.
- Jūs necienāt misionāru darbu! brālis Fernando iebļāvās.
- Un jūs cienāt afrikāņu reliģijas? Kādēļ mēģināt uzspiest mums savu ticību? Endžija iecirtās.
- Nomierinieties! Mums ir jārisina svarīgākas lietas, Keita apsauca strīdiniekus.
- Lieku priekšā izšķirties. Tie, kuri vēlas doties uz dienvidiem kopā ar jums, vienā laivā; tie, kas vēlas braukt kopā ar mani, otrā laivā dodas uz Ngubē, piedāvāja brālis Fernando.
- Nekādā ziņā! Drošāk ir turēties kopā, Keita viņu pārtrauca.
- Kādēļ mēs nebalsojam par šo jautājumu? Aleksandram ienāca prātā.
- Tādēļ, ka šai gadījumā, jaunais cilvēk, demokrātija nav piemērojama, misionārs gudri noteica.
- Tad ļausim, lai izlemj Dievs, Aleksandrs sacīja.
- Kādā veidā?
- Metīsim monētu: ja būs cipars brauksim uz dienvidiem, ja ģerbonis uz ziemeļiem. Šī ir Dieva vai likteņa roka, kā jums labāk tīk, jauneklis skaidroja, izvelkot no kabatas monētu.
Endžija Ninderera un brālis Fernando kādu brīdi vilcinājās un tad sāka smieties. Priekšlikums viņiem likās gaužām dīvains.
- Lai iet! viņi vienbalsīgi iesaucās.
Piekrita arī pārējie. Aleksandrs pameta monētu Nadjai, kas to pasvieda gaisā. Draugi aizturēja elpu, līdz naudina nokrita zemē.
- Ģerbonis! Mēs dodamies uz ziemeļiem! brālis Fernando uzvaroši iesaucās.
- Es jums dodu trīs dienas. Ja šajā laikā jūs neatradīsiet savus draugus, mēs griezīsimies atpakaļ, vai skaidrs? Endžija norūca.
- Piecas dienas.
- Četras.
- Labi, lai būtu četras un ne minūti mazāk, misionārs negribīgi piekrita.
Pārliecināt tā sauktos zvejniekus, lai viņi aizved ekspedīcijas dalībniekus līdz kartē norādītajam punktam, bija daudz grūtāk, nekā sākumā šķita. Vīri paskaidroja, ka bez karaļa Kosongo atļaujas, kurš pret ārzemniekiem nejūt īpašu cieņu, neviens neuzdrošinās klīst pa šo apkārtni.
- Karalis? Šajā valstī nav karaļu, te ir prezidents un parlaments, tas nozīmē demokrātija… Keita sacīja.
Endžija paskaidroja, ka bez nacionālās valdības atsevišķiem Āfrikas klaniem un ciltīm ir savi karaļi un pat dažas karalienes, kuru loma bija vairāk simboliska nekā politiska, gluži kā karaļiem, kas vēl bija saglabājušies Eiropā.
- Misionāri savās vēstulēs minēja kādu karali Kosongo, bet viņi domāja komandantu Morisu Mbembelē. Šķiet, ka tas ir militārists, kas valda ciemā, brālis Fernando sacīja.
- Varbūt tas nav viens un tas pats ciems, Endžijai ienāca prātā.
- Nav šaubu, ka ir gan.
- Man nešķiet prātīgi skriet vilkam tieši rīklē, Endžija sprieda.
- Mums jānoskaidro, kas noticis ar misionāriem, Keita teica.
- Brāli Fernando, kas jums ir zināms par Kosongo? Aleksandrs vaicāja.
- Nekas īpašs. Šķiet, Kosongo ir uzurpators; komandants Mbembelē viņu ir iecēlis tronī. Pirms viņa valdīja kāda karaliene, bet tā pazuda. Šķiet, ka viņu nogalināja, nu jau vairākus gadus neviens viņu nav redzējis.
- Un ko misionāri stāstīja par Mbembelē? Aleksandrs uzstāja.
- Viņš vairākus gadus ir mācījies Francijā, no kurienes tika izraidīts par saķeršanos ar policiju, brālis Fernando klāstīja.
Viņš piebilda, ka, atgriezies dzimtenē, Moriss Mbembelē iestājās armijā, bet arī tur nepakļāvīgā un agresīvā rakstura dēļ viņam bija problēmas. Viņu apvainoja par kādas sacelšanās apspiešanu, nogalinot vairākus studentus un nodedzinot mājas. Viņa priekšnieki "noraka" šo lietu, lai tā neparādītos presē, un dabūja virsnieku nost no kakla, aizsūtot viņu uz vistālāko nostūri. Viņi cerēja, ka purva drudzis un moskītu kodieni mainīs karavīra slikto raksturu vai piebeigs viņu. Tur Mbembelē pazuda džungļos kopā ar saujiņu savu uzticamāko vīru un pēc laika atkal parādījās Ngubē. Misionāri vēstulēs stāstīja, ka Mbembelē ir iekārtojies ciemā un no turienes pārvalda visu apkārtni. Viņš esot rupjš un sodot cilvēkus visbriesmīgākajā veidā. Stāstīja pat, ka reizēm viņš esot apēdis arī savu upuru aknas un sirdi.
- Tas ir kanibālu rituāls, viņi uzskata, ka tādā veidā iegūst uzvarētā ienaidnieka drosmi un spēku, Keita paskaidroja.
- īdi Amins, Ugandas dikatators, vakariņās mēdza pasniegt cepeškrāsnī pagatavotus ministrus, Endžija piebilda.
- Kanibālisms nemaz nav tik reta parādība, kā mums šķiet, pirms pāris gadiem es šādus gadījumus redzēju Borneo, Keita klāstīja.
- Vai tu, Keita, tiešām piedalījies kanibālisma aktos? Aleksandrs vaicāja.
- Tas notika, kad es Borneo gatavoju reportāžu. Es neredzēju, kā gatavo maltīti no cilvēkiem, ja tu, dēls, domā to, bet par to uzzināju no aculieciniekiem. Drošības dēļ es ēdu tikai konservētas pupiņas, vecmāmiņa atbildēja.
- Šķiet, ka es kļūšu par veģetārieti, Aleksandrs, pretīguma mākts, nosprieda.
Brālis Fernando pastāstīja, ka komandantam Mbembelē īpaši nepatika kristiešu misionāru klātbūtne viņa pārvaldītajā teritorijā. Viņš bija pārliecināts, ka ticības sludinātāji ilgi neizturēs: ja viņus neuzveiks kāda tropiskā slimība vai negadījums, tad viņi padosies nogurumam un apnikumam. Komandants atļāva viņiem uzcelt nelielu skolu un medpunktu, lai izdalītu atvestās zāles, tomēr neļāva bērniem piedalīties stundās un slimniekiem tuvoties misijai. Brāļi nolēma sievietēm mācīt higiēnas pamatus, līdz arī tas tika aizliegts. Viņi dzīvoja pilnīgā izolācijā, karaļa un komandanta kaprīžu apdraudēti.