Aleksandram vēlreiz bija iespēja pārliecināties, ka tropu klimats nogurdina ķermeni un rada dvēselē smagu vienaldzību. Viņš ilgojās pēc sniegoto kalnu vēsās tīrības, kuru piedzīvoja, kopā ar tēvu kāpjot kalnos, un kuru tik ļoti mīlēja. Puisis prātoja, ka vecmāmiņa droši vien bija tuvu sirdstriekai, ja jau viņš pats jūtas tik nomākts, tomēr Keita gandrīz nekad nežēlojās. Rakstniece nebija ar mieru ļaut vecumam sevi uzveikt. Viņa apgalvoja, ka gadus var pamanīt, kad salīkst mugura un parādās trokšņi klepus, krekšķis, kaulu krakšķēšana un vaidi. Tādēļ viņa gāja, taisni izslējusies un bez trokšņa.
Kokos sēdošo pērtiķu skatienu pavadīta, ceļotāju grupa virzījās uz priekšu, gandrīz neko neredzot. Ekspedīcijas dalībniekiem bija tikai aptuvens priekšstats par virzienu, kādā jāiet, bet ne nojausmas par attālumu līdz ciemam; vēl jo mazāk viņi spēja iedomāties, kāda būs sagaidīšana.
Viņi gāja jau vairāk nekā stundu, bet bija tikai nedaudz pavirzījušies uz priekšu, jo šajā apvidū bija neiespējami kustēties ātrāk. Draugiem nācās šķērsot vairākus purvus, kur ūdens sniedzās līdz pat jostasvietai. Vienā no tiem Endžija Ninderera spēra neveiklu soli un sāka kliegt, saprotot, ka slīgst kustīgajos dubļos un visi pūliņi atbrīvoties ir neveiksmīgi. Brālis Fernando un Džoels Gonsaless satvēra šautenes stobru, pilote ar abām rokām ieķērās laidnē un izkļuva uz cietzemes. Notikuma gaitā Endžija bija pazaudējusi saini, kuru nesa.
- Es pazaudēju savu saini! Endžija iesaucās, redzot, ka tas neglābjami nogrimst dubļos.
- Tas nekas, jaunkundz, svarīgāk, ka jūs pati esat drošībā, brālis Fernando atbildēja.
- Kā nekas? Tur ir mani cigāri un lūpu krāsa! Keita atviegloti nopūtās: viņai vairs nebūs jāošņā
Endžijas cigāru dūmi, jo kārdinājums bija pārāk liels.
Tuvējā peļķē draugi kaut cik nomazgājās, tomēr viņiem bija jāsamierinās ar zābakos salīdušajiem dubļiem. Turklāt bija arī neomulīga sajūta, it kā no biežņas kāds uz viņiem skatītos.
- Domāju, ka mūs novēro, Keita, kura vairs nespēja izturēt sasprindzinājumu, beidzot sacīja.
Bruņojušies ar smieklīgo arsenālu Endžijas revolveri un šauteni, mačeti un pāris nažiem -, draugi nostājās aplī.
- Lai Dievs mūs sargā, brālis Fernando nomurmināja. Pēdējā laikā šis vēlējums no viņa lūpām atskanēja arvien biežāk.
Pēc pāris minūtēm no meža biežņas uzmanīgi parādījās nelieli cilvēciņi bērna augumā; staltākais no tiem nebija garāks par metru piecdesmit. Viņu āda bija dzeltenīgā kafijas krāsā, kājas īsas, rokas un rumpji gari, acis tālu viena no otras, deguni saplacināti un īsi un mati sprogaini.
- Tie droši vien ir slavenie meža pigmeji, Endžija sacīja, mājot sveicienus.
Pigmejiem bija tikai nelieli gurnauti, tomēr viens no viņiem bija uzvilcis kreklu, kas sniedzās pāri ceļgaliem. Viņi bija bruņojušies ar šķēpiem, tomēr izmantoja tos kā spieķus, nevis draudīgi vicināja. Uz kādas nūjas, kuru nesa divi pigmeji, bija uztīts tīkls. Nadja saprata, ka tas ir tāds pats, kādā netālu no lidmašīnas piezemēšanās vietas, daudzas jūdzes no šejienes, bija iekritis gorilla. Pigmeji atbildēja Endžijas sveicienam ar uzticīgu smaidu un pāris franču vārdiem, bet pēc tam sāka neapturami runāt savā valodā, kuru neviens no ceļabiedriem nesaprata.
- Vai jūs varat aizvest mūs uz Ngubē? brālis Fernando viņus pārtrauca.
- Ngubē? Non… non\[1] pigmeji iesaucās.
- Mums ir jātiek līdz Ngubē, misionārs uzstāja.
Izrādījās, ka vislabāk ir sarunāties ar pigmeju kreklā,
jo bez ierobežotā franču vārdu krājuma viņš zināja arī pāris vārdu angļu valodā. Viņš stādījās priekšā kā Bejē Dokū. Kāds cits norādīja ar pirkstu un sacīja, ka Bejē Dokū ir cilts tuma jeb labākais mednieks. Bejē Dokū draudzīgi iedunkāja ciltsbrāli, bet viņa apmierinātā sejas izteiksme liecināja par lepnumu. Pārējie pigmeji sāka skaļi smieties un mednieku ķircināt. Pigmeji nosodīja jebkādu lepnības izrādīšanu. Bejē Dokū nokaunējies ierāva galvu plecos. Ar zināmām grūtībām viņš Keitai paskaidroja, ka ekspedīcijas dalībniekiem nevajag tuvoties ciematam, jo tā ir ļoti bīstama vieta un no tās labāk turēties pa gabalu.
- Kosongo, Mbembelē, Sombe, zaldāti… viņš atkārtoja un šausmās savilka seju.
Kad ceļabiedri no jauna apliecināja, ka viņiem par katru cenu jānokļūst Ngubē un ka kanoe laivas atgriezīsies viņiem pakaļ tikai pēc četrām dienām, pigmejs izskatījās ļoti norūpējies, ilgi apspriedās ar saviem biedriem un beidzot piedāvāja aizvest ārzemniekus pa kādu slepenu meža ceļu uz vietu, kur bija piezemējusies lidmašīna.
- Droši vien viņi uzstādīja lamatas, kurās bija iekritusi gorilla, Nadja noteica, pētīdama pigmeju nesto tīklu.
- Šķiet, ka doma doties uz Ngubē viņiem nešķiet sevišķi tīkama, Aleksandrs sprieda.
- Esmu dzirdējusi, ka viņi ir vienīgie cilvēki, kas spēj dzīvot purvainajos džungļos. Viņi spēj pārvietoties pa mežu un orientējas pēc intuīcijas. Labāk iesim kopā ar viņiem, kamēr nav par vēlu, Endžija piedāvāja.
- Mēs jau esam šeit un nokļūsim arī līdz Ngubē ciemam. Vai tad mēs par to nevienojāmies? Keita vaicāja.
- Uz Ngubē, brālis Fernando atkārtoja.
Pigmeji ar izteiksmīgiem žestiem pauda savu viedokli par šo bīstamo ieceri, tomēr beidzot piekrita pavadīt ekspedīcijas dalībniekus. Viņi atstāja tīklu zem kāda koka un bez liekas runāšanas atbrīvoja ārzemniekus no saiņiem un mugursomām, uzlika tos plecos un teciņiem pazuda starp papardēm tik ātri, ka bija gandrīz neiespējami viņiem sekot. Pigmeji bija ļoti spēcīgi un veikli, katrs no viņiem nesa vairāk nekā trīsdesmit kilogramu, tomēr tas mazos vīriņus nemaz netraucēja, viņu kāju un roku muskuļi bija kā no dzelzsbetona; ekspedīcijas dalībnieki aizelsušies viņiem sekoja, mēģinot nenoģībt no noguruma un karstuma, bet pigmeji tostarp bez jebkādas piepūles skrēja sīkiem solīšiem, liekot kājas uz ārpusi kā pīles, un nemitējās runāt.
Bejē Dokū pastāstīja par agrāk pieminēto personāžu karali Kosongo, komandantu Mbembelē un Sombu, ko raksturoja kā briesmīgu burvi.
Viņš paskaidroja, ka karaļa Kosongo kājas nekad neskar zemi, un, ja tā notiktu, tad visa zeme drebētu. Bejē Dokū sacīja, ka karaļa seja ir aizklāta, lai neviens nevarētu redzēt viņa acis; tās ir tik varenas, ka skatiens vien var nogalināt no tālienes. Kosongo ne ar vienu nerunāja, jo viņa balss bija kā pērkona dārdi: ļaudis tā padarīja kurlus un dzīvniekiem iedvesa šausmas. Karalis runāja tikai ar Karaliskās Mutes palīdzību tas bija īpaši trenēts galminieks, kurš varēja izturēt karaļa balss spēku un kura pienākumos ietilpa arī nogaršot karaļa ēdienu, lai izvairītos no noindēšanas un melnās maģijas. Viņš brīdināja, lai svešinieki vienmēr noliec savas galvas zemāk par karaļa galvu. Karaļa klātbūtnē pareizi bija nokrist četrrāpus un atkāpties.
Vīriņš dzeltenajā kreklā aprakstīja Mbembelē, notēmējot neredzamu ieroci, izšaujot un nokrītot zemē kā beigts, kā arī cērtot ar šķēpu un ar mačeti un cirvi nogriežot rokas un kājas. Viņa sejas izteiksme nevarēja būt vēl nepārprotamāka. Viņš piebilda, ka komandantam nekad nevajag pretoties; tomēr bija acīm redzams, ka pigmejs visvairāk baidās no Sombes. Jau burvja vārds vien iedvesa pigmejiem stindzinošas šausmas.