Выбрать главу

Taka bija gandrīz neredzama, tomēr mazie gidi pa to bija gājuši jau daudzas reizes, un viņiem nevajadzēja meklēt kokos iecirstās zīmes. Viņi pagāja garām pļa­viņai, kur atradās vudū lelles, kas bija līdzīgas agrāk redzētajām, tomēr sarkanīgā krāsā, it kā rūsas klātas. Pieejot tuvāk, ceļinieki pārliecinājās, ka tās bija sausas asinis. Lellēm apkārt slējās atkritumu kalni, dzīvnieku līķi, bojāti augļi, maniokas gabali, ķirbji ar dažādiem šķidrumiem iespējams, palmu vīnu un citu alkoholu. Smaka bija neizturama. Brālis Fernando pārkrustījās, un Keita pārbiedētajam Džoelam Gonsalesam atgādinā­ja, ka viņš ir šeit, lai uzņemtu fotogrāfijas.

-    Ceru, ka tās nav cilvēku, bet upurēto dzīvnieku asinis, fotogrāfs murmināja.

-    Senču ciems, Bejē Dokū sacīja, norādot uz šauro taciņu, kas sākās pie lelles un veda mežā.

Viņš paskaidroja, ka nāksies mest līkumu, lai nokļūtu Ngubē, jo nedrīkst šķērsot senču valdījumus, pa kuriem klaiņo mirušo gari. Tas bija viens no drošības pamatli­kumiem tikai pilnīgs muļķis vai trakais uzdrošinājās tur ieklīst.

-   Kā senči tie ir? Nadja painteresējās.

Bejē Dokū nesaprata jautājumu, tomēr ar brāļa Fer­nando palīdzību beidzot to aptvēra.

-   Tie ir mūsu senči, viņš paskaidroja, norādot uz saviem biedriem un ar žestiem liekot saprast, ka arī senči bija maza auguma.

-    Kosongo un Mbembelē arī netuvojas pigmeju spoku ciemam? Nadja turpināja taujāt.

-   Tur neiet neviens. Ja garus iztraucē, tie atriebjas. Ienāk dzīvo ķermeņos, pakļauj to gribu, izraisa slimības, ciešanas un nāvi, Bejē Dokū atbildēja.

Pigmeji norādīja, ka ārzemniekiem ir jāpasteidzas, jo naktī arī dzīvnieku gari dodas medībās.

-   Kā var zināt, vai tas ir dzīvnieka gars vai gluži pa­rasts dzīvnieks? Nadja taujāja.

-    Garam nav dzīvnieka smakas. Leopards, kas smar­žo pēc antilopes, vai čūska, kas smaržo pēc ziloņa, ir gari, pigmejs viņai paskaidroja.

-    Ir jābūt ļoti labai ožai un ir jāpieiet ļoti tuvu, lai ko tādu varētu sajust, Aleksandrs burkšķēja.

Bejē Dokū pastāstīja, ka agrāk pigmeji nebaidījās no nakts un dzīvnieku gariem, viņi piesargājās tikai no senču gariem, jo cilti sargāja Ipemba Afua. Keita vēlējās zināt, vai runa ir par kādu dievību, bet vīriņš dzeltenajā kreklā paskaidroja, ka tas ir svēts amulets, kas bija piederējis ciltij jau kopš neatminamiem laikiem. Ekspedīcijas dalībnieki saprata, ka tas bijis cilvēka kauls ar mūžīgo pulveri pret dažādām vainām. Pigmeji šo pulveri daudzu paaudžu laikā bija izmantojuši neskai­tāmas reizes, un tas nekad nebeidzās. Katru reizi, kad viņi atvēra kaulu, tas bija pilns ar brīnumaino līdzekli. Runāja, ka Ipemba Afua simbolizē tautas dvēseli; tā bija veselības, spēka un veiksmīgu medību avots.

Kur tā atrodas tagad? Aleksandrs jautāja.

Ar asarām acīs pigmeji pastāstīja, ka Ipembu Afuu nolaupīja Mbembelē un tagad tā pieder Kosongo. Kamēr vien karalim būs amulets, pigmejiem trūks dvēseles un viņi atradīsies Kosongo varā.

Līdz ar pēdējiem saules stariem ceļinieki iegāja Ngubē, kur iedzīvotāji jau sāka aizdegt lāpas un ugunskurus, lai kaut cik izgaismotu ciemu. Ceļinieki pagāja garām nīkulīgiem maniokas, kafijas un banānu laukiem, pāris augstiem koka aplokiem, kas, iespējams, bija domāti dzīvniekiem, un veselai rindai būdu bez logiem, ar šķī­bām sienām un caurumainiem jumtiem. Pāris govju ar ļoti gariem ragiem gremoja zāli, un visapkārt skraidīja izplūkātas vistas, izsalkuši suņi un savvaļas pērtiķi. Tālāk bija redzama plata iela vai centrālais laukums, kuram apkārt rindojās cienīgākas mājas, kleķa būdas ar skārda vai salmu jumtu.

Ar ārzemnieku ierašanos sākās klaigāšana, un dažas minūtes vēlāk bija sapulcējies viss ciems, lai redzētu, kas notiek. Pēc izskata cieminieki līdzinājās bantu cilts piederīgajiem, viņi bija gluži kā vīri no kanoe laivām, kas ceļiniekus bija nogādājuši līdz upju satekai. Lupatās tērptas sievietes un kaili bērneļi vienā laukuma pusē veidoja ciešu pūli, caur kuru spraucās četri vīri, kuri bija garāki nekā pārējie iedzīvotāji un, bez šaubām, piederēja citai ciltij. Viņi bija tērpušies sadriskātās karaspēka uni­formas biksēs un bruņojušies ar seniem revolveriem un ložu jostām. Vienam no viņiem galvā bija spalvām rotāta ķivere, mugurā krekls un kājās plastmasas sandales, bet pārējie bija līdz jostasvietai kaili un basām kājām; ap augšdelmiem un galvu viņiem bija aptītas leoparda ādas strēmeles, uz rokām un vaigiem vīdēja rituālas rētas. Tās bija līnijas un punkti, it kā zem ādas atrastos akmentini vai kreiļu zīles.

Līdz ar zaldātu ierašanos mainījās arī pigmeju uz­vedība, drošības sajūta un jautrā brālība, kādu viņi izrādīja mežā, acumirklī pazuda; viņi nometa nešļavas zemē, sakumpa un pazuda kā nopērti suņi. Bejē Dokū bija vienīgais, kas uzdrošinājās ārzemniekiem uz atva­dām pamāt ar roku.

Zaldāti pavērsa savus ieročus pret svešiniekiem un norēja pāris vārdus franciski.

-    Labvakar, grupas priekšgalā stāvošā Keita teica, jo cits sakāmais viņai neienāca prātā.

Zaldāti izlikās neredzam viņas pastiepto roku, nostā­jās ceļiniekiem apkārt un ar šaujamo stobriem aizbīdīja viņus pie kādas būdas sienas, kamēr ciema iedzīvotāji ziņkārīgi noskatījās notiekošajā.

-   Kosongo, Mbemblē, Some… Keita nokliedzās.

Šo vārdu spēka ietekmēti, vīri sāka vilcināties un apspriedās savā valodā. Pāris minūšu, kas šķita vai mū­žīgas, viņi lika ceļinieku grupiņai uzgaidīt, kamēr viens no karavīriem gāja saņemt norādījumus.

Aleksandrs ievēroja, ka dažiem cilvēkiem trūka rokas vai ausu. Viņš redzēja arī čūlainas kājas vairākiem bēr­niem, kas no zināma attāluma vēroja notiekošo. Brālis Fernando paskaidroja, ka tās izraisa mušu pārnēsāts vīruss; tādu pašu ainu viņš bija redzējis bēgļu nometnēs Ruandā.

-   To var ārstēt ar ūdeni un ziepēm, tomēr šeit acīm­redzot nav pat tā, viņš piebilda.

-   Vai tad jūs nestāstījāt, ka misionāri bija ierīkojuši dispanseru? Aleksandrs taujāja.

-   Šīs čūlas ir ļoti slikta zīme, dēls; tās nozīmē, ka manu brāļu šeit nav, jo citādi viņi slimniekus būtu izār­stējuši, misionārs noraizējies atteica.

Labu brīdi vēlāk, kad jau bija pilnīgi satumsis, at­griezās ziņnesis ar pavēli aizvest svešiniekus pie Vārdu koka, kur tika izlemtas valsts lietas. Ekspedīcijas da­lībniekiem norādīja, lai viņi ņem līdzi savus saiņus un seko kareivjiem.

Pūlis pašķīrās, un grupa šķērsoja pagalmu vai lauku­mu, kas sadalīja ciemu. Tā centrā viņi redzēja slejamies brīnišķīgu koku, kura zari kā lietussargs pārsedza kriet­nu platību. Stumbrs bija apmēram trīs metru diametrā, un varenās saknes kā taustekļi stiepās labu gabalu un tad iegrima zemē. Tur ceļiniekus gaidīja iespaidīgais Kosongo.

Karalis sēdēja uz platformas uzlikta senatnīga franču stila sarkana plīša un zeltīta koka krēslā ar ieliektām kājām. Abās pusēs pacēlās vertikāli novietoti ziloņa ilkņi, un grīdu sedza vairākas leopardu ādas. Tronim ap­kārt bija saliktas koka skulptūras ar baismām grimasēm un maģijas lelles. Trīs mūziķi, tērpti zilās militāra stila žaketēs, bet bez biksēm un basām kājām, dauzīja nūjas. Nakti izgaismoja dūmojošas lāpas un pāris ugunskuru, kuri piešķīra ainai zināmu teatrālismu.

Kosongo bija greznojies ar gliemežvākiem izšūtu apmetni, spalvām un citiem dīvainiem priekšmetiem, piemēram, pudeļu korķiem, filmu rullīšiem un lodēm. Apmetnis svēra vismaz četrdesmit kilogramu, turklāt karalim galvā bija arī iespaidīga, apmēram metru aug­sta platmale, kuru rotāja četri zelta ragi spēka un drosmes simbols. Viņš bija greznojies ar lauvas ilkņu kaklarotām, vairākiem amuletiem un ap vidukli aptinis pitona ādu. Karaļa seju aizsedza stikla un zelta zīļu karekļi. Zelta spieķis ar izbāztu pērtiķa galvu roktura vietā viņam noderēja kā valdnieka zizlis. Pie spieķa karājās grebts kauls ar smalkiem zīmējumiem; spriežot pēc izmēra un formas, tas izskatījās pēc cilvēka lielakaula. Ekspedīcijas dalībnieki sprieda, ka tas droši vien ir Ipemba Afua, pigmeju aprakstītais amulets. Karalis nēsāja masīvus, dzīvnieku formā veidotus zelta gredze­nus un platas rokassprādzes, kas sedza viņa rokas līdz pat elkoņiem. Par spīti stilu atšķirībām, viņa izskats bija tikpat iespaidīgs kā Anglijas karaļiem kronēšanas dienā.