7 Kosongo gūstekņi
Ar vienu roku Kosongo pakratīja zelta zvanu un ar otru pavēlēja tuvoties ciema iedzīvotājiem, kas bija paslēpušies aiz būdām un kokiem. Zaldātu uzvedība mainījās, viņi pat pieliecās, lai palīdzētu svešiniekiem piecelties un atnesa trīskāju ķeblīšus, kurus nodeva viesu rīcībā. Iedzīvotāji uzmanīgi tuvojās.
- Svētki! Mūzika! Ēdiens! Kosongo pavēlēja ar Karaliskās Mutes starpniecību un norādīja šausmu pārņemtajiem svešiniekiem, ka viņi var apsēsties uz soliņiem.
Zīļu piekariņu aizsegtā karaļa seja pievērsās Endžijai. Pilote juta, ka tiek aplūkota, un centās aizslēpties aiz biedru mugurām, tomēr ar viņas raženajām miesām to nebija iespējams izdarīt.
- Domāju, ka viņš uz mani skatās. Viņa acis nenogalina, kā mums stāstīja, tomēr es jūtu, ka viņš mani izģērbj, viņa čukstēja Keitai.
- Iespējams, ka viņš domā pievienot tevi savam harēmam, rakstniece jokojot atbildēja.
- Tikai pār manu līķi!
Keita pie sevis nodomāja, ka skaistuma ziņā Endžija varētu stāties līdzās jebkurai no Kosongo sievām; par spīti tam, ka viņa vairs nebija tik jauna. Āfrikā meitenes izgāja pie vīra pusaudžu vecumā, tādēļ piloti jau varētu uzskatīt par nobriedušu sievieti; tomēr viņas garais un pilnīgais augums, sniegbaltie zobi un mirdzošā āda bija ļoti pievilcīgi. Rakstniece izvilka no mugursomas vienu no savām vērtīgajām degvīna pudelēm un nolika to pie monarha kājām, tomēr nelikās, ka valdnieku tas īpaši iespaidotu. Ar nicinošu žestu Kosongo ļāva saviem padotajiem nobaudīt niecīgo dāvanu. Zaldāti palaida pudeli no rokas rokā. Karalis tūdaļ pat no sava apmetņa krokām izņēma cigarešu paciņu, un zaldāti katram ciema vīrietim piešķīra pa vienam smēķim. Sievietes, kuras netika uzskatītas par vienlīdzīgām būtnēm, tika ignorētas. Par spīti Endžijas nikotīna trūkuma izmisumam, arī ārzemniekiem nepiedāvāja nevienu cigareti.
Karaļa sievām neviens nepievērsa vairāk uzmanības kā pārējām Ngubē sievietēm. Skarbam vecim bija uzdots uzturēt kārtību harēmā, un šim mērķim viņam bija gara bambusa nūja, ar kuru vecais sita pa harēma sieviešu kājām, kad vien viņam ienāca prātā. Acīmredzot nebija nosodāms fiziski ietekmēt karalienes publiskās vietās.
Brālis Fernando uzdrošinājās pajautāt par misionāriem, un Karaliskā Mute atbildēja, ka Ngubē tādi nekad nav bijuši. Viņš piebilda, ka ciemā gadiem ilgi nav parādījies neviens ārzemnieks, izņemot kādu antropologu, kas bija ieradies mērīt pigmeju galvas un pēc pāris dienām aizbēdzis atpakaļ, jo nav varējis izturēt ne klimatu, ne moskītus.
Tas droši vien bija Ludoviks Leblāns, Keita nopūtās.
Viņa atcerējās, ka Leblāns, viņas senais ienaidnieks un Dimantu fonda partneris, bija iedevis viņai izlasīt kādā zinātniskā žurnālā publicēto eseju par ekvatoriālo džungļu pigmejiem. Pēc Leblāna domām, pigmeji veidoja vienlīdzīgāko un brīvāko zināmo sabiedrību. Sievietes un vīriešus vienoja ciešs biedriskums, pāri medīja kopā un dalīja arī rūpes par bērniem. Starp viņiem nebija hierarhijas, vienīgie godājamākie amati bija "vadonis", "dziednieks" un "labākais mednieks", bet arī tie nedeva nedz varu, nedz privilēģijas, tikai pienākumus. Nepastāvēja atšķirība starp vīriešiem un sievietēm, starp veciem un jauniem; bērniem nebija jāklausa vecāki. Vardarbību cilts nepazina. Viņi dzīvoja ģimenēs, nevienam nepiederēja vairāk kā citam, viņi sarūpēja vienīgi tik, cik varēja patērēt vienā dienā. Nebija nekāda stimula uzkrāt materiālus labumus, jo, tiklīdz kāds kaut ko ieguva, ģimene tūdaļ pat varēja viņam to atņemt. Viss tika dalīts. Tā bija ļoti neatkarīga tauta, kuru nebija pakļāvuši pat Eiropas kolonizatori, tomēr nesenā pagātnē daudzus no pigmejiem bija paverdzinājusi bantu cilts.
Keita nekad nebija droša par to, cik daudz patiesības bija Leblāna akadēmiskajos darbos, tomēr rakstnieces intuīcija sacīja, ka par pigmejiem lielīgajam profesoram varēja būt taisnība. Pirmo reizi Keitai viņa pietrūka. Strīdēties ar Leblānu bija viņas dzīves sāls, tas viņu uzturēja formā; nebija labi pavadīt ilgu laiku prom no Leblāna, jo tā varēja sabojāties raksturs. Vecā rakstniece ne no kā tik ļoti nebaidījās kā no tā, ka varētu kļūt par neaizsargātu vecmāmuļu.
Brālis Fernando bija pārliecināts, ka Karaliskā Mute melo par pazudušajiem misionāriem un turpināja uzdot jautājumus, līdz Keita un Endžija viņam atgādināja par protokolu. Bija acīm redzams, ka karalim šis temats nemaz nepatīk. Kosongo bija līdzīgs bumbai ar laika degli, kas jebkurā brīdī var uzsprāgt, un ekspedīcijas dalībnieki atradās neapskaužamā situācijā.
Svētku mielastam ciemiņiem piedāvāja ķirbjus ar palmu vīnu, spinātiem līdzīgas lapas un maniokas pudiņu; viņi saņēma arī grozu ar lielām žurkām, kuras bija izceptas ugunskurā un pārlietas ar oranžīgu eļļu, ko ieguva no palmu sēklām. Aleksandrs aizvēra acis, ar skumjām domājot par sardīņu kārbām mugursomā, bet vecmāmiņas kājas spēriens puisi atgrieza realitātē. Nebija piesardzīgi atteikties no karaļa piedāvātām vakariņām.
- Keita, tās ir žurkas! viņš iesaucās, mēģinot apspiest uz augšu kāpjošo kuņģa saturu.
- Neesi nu vārgulis! Tās garšo pēc vistas, viņa atbildēja.
- To pašu tu teici par Amazones čūsku, un tā nebija taisnība, mazdēls atgādināja.
Palmu vīns izrādījās šausmīga saldena ļerga, kas uzdzina sliktu dūšu, draugi to pieklājības pēc nogaršoja, bet nespēja norīt. Savukārt zaldāti un citi ciema vīrieši to dzēra lieliem malkiem, līdz nepalika ne pilītes. Apsardze zaudēja modrību, tomēr gūstekņiem nebija, kur bēgt, jo visapkārt slējās džungļi, bija jūtami indīgi purvu izgarojumi un bīstami savvaļas zvēri. Ceptās žurkas un dīvainās lapas izrādījās daudz ēdamākas nekā sākumā šķita, turpretī maniokas pudiņš garšoja pēc ziepjūdenī izmērcētas maizes, taču ekspedīcijas dalībnieki bija tik izsalkuši, ka notiesāja ēdienu, īpaši nešauboties. Nadja aprobežojās ar rūgtajiem spinātiem, bet Aleksandrs, sev par lielu brīnumu, ar baudu sūkāja žurkas ķepiņu. Vecmāmiņai bija taisnība, tās garšoja pēc vistas. Pareizāk sakot, pēc kūpinātas vistas.
Pēkšņi Kosongo atkal pakratīja zvanu.
- Tagad es vēlos savus pigmejus! Karaliskā Mute uzkliedza zaldātiem un pēc tam paskaidroja viesiem: Man ir daudz pigmeju, viņi ir mani vergi. Viņi nav cilvēki, viņi kā pērtiķi dzīvo džungļos.
Laukumā ienesa vairākas dažāda lieluma bungas, dažas bija tik lielas, ka tās varēja pārvietot tikai divi vīri, citas bija pagatavotas no ķirbjiem pārvilktas ādas vai apsūnojušām benzīna muciņām. Pēc zaldātu pavēles neliela pigmeju grupiņa tā pati, kas ārzemniekus atveda uz Ngubē un turējās atstatus, tika izstumta pie instrumentiem. Neuzdrošinoties nepaklausīt, noliektām galvām un nesakot ne vārda, vīri nostājās savās vietās.
- Jums jāspēlē mūzika un jādejo, lai jūsu senči aizved līdz tīkliem ziloni. Rīt jūs dosieties medībās un nevarat atgriezties ar tukšām rokām, Kosongo paskaidroja ar Karaliskās Mutes starpniecību.
Bejē Dokū pāris reižu uzsita, kā izmēģinot toni un iesildoties, un tūdaļ pat viņam pievienojās arī pārējie. Pigmeju sejas izteiksme mainījās, viņi izskatījās pavisam citādāki, viņu acis iemirdzējās, ķermeņi kustējās vienā ritmā ar rokām, bet troksnis un ritms tikmēr pieauga. Šķita, ka pigmeji nespēj pretoties pašu radītās mūzikas valdzinājumam. Viņu balsis vienojās brīnumainā dziesmā, kas vijās gaisā kā čūska, un drīz vien apstājās, lai spertu soli pretējā virzienā. Bungas atdzīvojās, sacentās citas ar citām, veidoja kopēju melodiju, satricināja un atdzīvināja nakti. Aleksandrs klusībā nosprieda, ka pusducis sitamo instrumentu orķestru ar elektriskajiem pastiprinātājiem nespētu līdzināties šim priekšnesumam. Uz saviem vienkāršajiem instrumentiem pigmeji atdarināja dabas skaņas; dažas no tām bija maigas kā ūdens čalas uz akmeņiem vai gazeles lēciens; citas dobjas kā ziloņa soļi un bifeļu auļi; vēl citas bija kā mīlas dziesma, kaujas saucieni vai sāpju vaidi. Mūzikas intensitāte un ātrums arvien pieauga, līdz sasniedza apogeju, pieklusa un pārvērtās gandrīz nedzirdamā nopūtā. Vienu ciklu nomainīja otrs, tomēr tie nekad nebija vienādi, katrs no tiem bija ar savu burvību, pilni skaistuma un emociju, un tie varēja būt pa spēkam tikai labākajiem džeza mūziķiem.