Pēc otrās Kosongo zīmes atveda sievietes, kuras ekspedīcijas dalībnieki līdz šim nebija redzējuši. Viņas atradās dzīvniekiem domātajos aplokos pie ieejas ciemā. Sievietes piederēja pigmeju ciltij un bija jaunas, tērptas tikai palmu lapu svārkos. Viņas gāja, pazemīgi velkot pa zemi kājas, bet zaldāti tikmēr kliedza un draudēja. Ieraugot sievietes, mūziķi sastinga kā paralizēti, bungas vienā mirklī apklusa un kādu brīdi to radītās skaņas atbalss vēl vibrēja mežā.
Sargi pacēla nūjas, un sievietes saliecās, apkampdamas viena otru, lai savstarpēji aizsargātos. Tūdaļ pat instrumenti sāka skanēt ar jaunu spēku. Tad bezspēcīgo ārzemnieku acu priekšā norisinājās mēms dialogs starp sievietēm un muzikantiem. Kamēr vīrieši dauzīja bungas, paužot visu cilvēku emociju spektru no niknuma līdz mīlestībai un skumjām, sievietes aplī dejoja, plivinot palmu lapu svārkus, paceļot rokas, ar kailajām kājām dauzot zemi, ar kustībām un dziedāšanu atbildot skumjajam biedru saucienam. Izrāde bija primitīvi intensīva un nepanesami sāpīga.
Nadja paslēpa seju rokās; Aleksandrs draudzeni cieši apskāva un turēja ciet, jo baidījās, ka viņa varētu mesties laukuma vidū, lai izbeigtu šo pazemojošo deju. Keita pienāca pie jauniešiem un brīdināja neizdarīt nevienu nepareizu kustību, jo tā varēja būt liktenīga. Pietika palūkoties uz Kosongo, lai redzētu, ka viņš ir kā prātu zaudējis. Viņš staipījās bungu radīto skaņu ritmā kā elektriskās strāvas kratīts un joprojām sēdēja savā franču krēslā, ko izmantoja kā troni. Apmetņa un platmales greznojumi šķindēja, kājas cilājās mūzikas ritmā, rokas kratījās, un zelta rokassprādzes žvadzēja. Vairāki galminieki un piedzērušie zaldāti arī sāka dejot, un vēlāk dejā metās arī pārējie ciema iedzīvotāji. Drīz vien ļaužu pūlis lēkāja un grūstījās.
Kolektīvais vājprāts beidzās tikpat pēkšņi kā bija sācies. Pēc tikai viņiem vien zināmas zīmes mūziķi beidza dauzīt bungas un sieviešu kaismīgā deja mitējās. Viņas grupiņās devās atpakaļ uz aploku. Kad bungas bija apklusušas, Kosongo tūdaļ pat kļuva nekustīgs un iedzīvotāji sekoja viņa piemēram. Tikai pa kailajām rokām plūstošie sviedri vēl atgādināja par neseno deju.
Ārzemnieki pamanīja, ka karalim uz rokām ir tādas pašas rituālas rētas un leoparda ādas apsēji kā zaldātiem. Galminieki sakārtoja uz pleciem smago apmetni un cepuri, kas dejojot bija sašķiebusies.
Karaliskā Mute ārzemniekiem paskaidroja, ka, uzkavējoties ilgāk, viņiem būs jāpiedalās Ezenji, mirušo dejā, kuru izpilda bērēs un pirms nāvessoda. Ezenji bija arī diženā gara vārds. Kā jau bija gaidāms, šī ziņa grupas dalībniekos neradīja prieku. Pirms vēl kāds paspēja ko sīkāk pajautāt, runasvīrs karaļa vārdā paziņoja, ka viņi tiks aizvesti uz savām "istabām".
Četri vīri pacēla platformu, uz kuras atradās karaļa tronis, un nesa Kosongo uz pils pusi. Gājienam pievienojās karaļa sievas, kuru aprūpē atradās divi ziloņu ilkņi un bērni. Nesēji bija tik daudz dzēruši, ka tronis bīstami šūpojās. Keita un viņas draugi paņēma saiņus un divu bantu vīru nestu lāpu gaismā gāja pa tumšu taku. Viņus pavadīja viens zaldāts ar leoparda ādas aproci un šaujamo. Palmu vīns un mežonīgā deja viņam bija uzlabojusi garastāvokli; pavadoņi smējās, jokoja un iedunkāja cits citu, tomēr tas draugus nepavisam nenomierināja, jo bija acīm redzams, ka viņi ir gūstekņi.
Tā dēvētās istabas bija taisnstūrveida kleķa būdiņa ar salmu jumtu, lielāka nekā pārējās celtnes ciema otrā pusē, pašā džungļu malā. Būdas sienā bija divi logiem līdzīgi atvērumi un ieeja bez durvīm. Vīri ar lāpām izgaismoja iekštelpas, un ceļabiedriem par šausmām pa grīdu skraidelēja tūkstošiem prusaku, kas sabēga stūros.
Tie ir senākie dzīvnieki uz zemes, viņi dzīvo jau trīssimt miljonus gadu, Aleksandrs sacīja.
- Tas viņus nemaz nedara tīkamākus, Endžija piebilda.
- Prusaki nav bīstami, Aleksandrs paskaidroja, kaut gan patiesībā viņš par to nemaz nebija tik drošs.
- Vai šeit varētu būt čūskas? Džoels Gonsaless taujāja.
- Pitoni tumsā neuzbrūk, Keita noburkšķēja.
- Kas tā par pretīgu smaku? Aleksandrs jautāja.
- Tas var būt žurku urīns vai sikspārņu mēsli, brālis Fernando mierīgi atbildēja, jo līdzīgās vietās bija apmeties jau Ruandā.
- Ceļot kopā ar tevi vienmēr ir ļoti patīkami, vecmāmiņ, Aleksandrs smējās.
- Nesauc mani par vecmāmiņu. Ja tev nepatīk apartamenti, tad ej uz Šeratonu.
- Es vairs nevaru izturēt bez smēķēšanas! Endžija kunkstēja.
- Šī ir tava iespēja atmest kaitīgo ieradumu, Keita noteica bez īstas pārliecības, jo arī viņai ļoti pietrūka vecās pīpes.
Viens no bantu pavadoņiem aizdedza vēl dažas lāpas, kas bija pieslietas pie sienas, un zaldāts pavēlēja nepamest būdu līdz nākamajam rītam. Ja arī kāds nesaprata viņa vārdu nozīmi, tad mājiens ar ieroci šaubas pilnīgi izgaisināja.
Brālis Fernando pajautāja, vai tuvumā ir kāda tualete, un zaldāts sāka smieties; šāds jautājums viņam šķita ļoti uzjautrinošs. Misionārs atkārtoja jautājumu, karavīrs zaudēja pacietību un ar šautenes laidni pagrūda brāli Fernando, kurš nokrita zemē. Keita bija pieradusi, ka pret viņu izturas ar cieņu, tādēļ ar lielu izlēmību nostājās kareivim priekšā un negaidot, kamēr vīrietis metīsies viņai virsū, iespieda viņam rokās konservētu persiku bundžu. Kareivis paņēma kukuli un aizgāja; pēc brīža viņš atgriezās ar plastmasas spaini rokās un, neko nepaskaidrojot, iedeva to Keitai. Šis trauks tad arī bija vienīgais sanitārais aprīkojums.
- Ko nozīmē leoparda ādas sloksnītes un rētas uz rokām? Tādas ir visiem četriem zaldātiem, Aleksandrs sprieda.
- Žēl, ka mēs nevaram sazināties ar Leblānu; viņš mums to noteikti varētu paskaidrot, Keita nopūtās.
- Domāju, ka šie vīri pieder Leoparda brālībai. Tā ir slepena biedrība, kas pastāv vairākās Āfrikas valstīs, Endžija sacīja. Viņus savervē jau pusaudžu vecumā un iezīmē ar šīm rētām, tāpēc viņi cits citu atpazīst jebkurā vietā. Viņi ir algotņi, cīnās un nogalina naudas dēļ. Viņiem ir cietsiržu slava. Leoparda brālības karavīri dod zvērestu palīdzēt cits citam visu mūžu un nogalināt cits cita ienaidniekus. Viņiem nav ne ģimenes, ne cita veida saišu, izņemot Leoparda brālību.
- Negatīvā solidaritāte. Jebkura brālības locekļa darbība tiek attaisnota, lai arī cik briesmīga tā būtu, brālis Fernando paskaidroja. Tas ir pilnīgi pretēji pozitīvajai solidaritātei, kas vieno cilvēkus, lai celtu, stādītu, barotu, aizsargātu vājākos un uzlabotu dzīves kvalitāti. Negatīvā solidaritāte ir saistīta ar karu, vardarbību un noziegumiem.
- Redzu, ka esam nokļuvuši loti labās rokās… Keita nogurusi nopūtās.
Ekspedīcijas dalībnieki gatavojās pārlaist sliktu nakti no durvju priekšas viņus uzmanīja divi ar mācētām bruņojušies bantu sargi. Tikko kā draugi bija saiņus kā spilvenus palikuši zem galvas un iekārtojušies uz grīdas, atkal izlīda prusaki un sāka pa viņiem ložņāt. Nācās samierināties ar kājiņām, kas ielīda ausīs, staigāja pa plakstiņiem un skraidelēja zem drēbēm. Endžija un Nadja, kurām bija gari mati, aptina ap galvu lakatus, lai izvairītos no tā, ka kukaiņi ieperinās galvā.