Kur ir prusaki, tur nav čūsku, Nadja sacīja.
Šī doma viņai tikko kā bija ienākusi prātā, un tai bija negaidīts rezultāts: Džoels Gonsaless, kurš līdz šim bija kā īsts nervu kamols, kā uz burvja mājienu nomierinājās un bija priecīgs gulēt kopā ar prusakiem.
Naktī, kad pārējos biedrus beidzot pieveica miegs, Nadja sāka darboties. Ceļabiedri bija tik piekusuši, ka uz pāris stundām saldi aizmiga, par spīti žurkām, prusakiem un Kosongo vīru biedējošajai klātbūtnei. Tomēr Nadju pigmeju priekšnesums bija spēcīgi ietekmējis, tāpēc meitene nolēma pārliecināties, kas notiek aplokos, kur sievietes pazuda pēc dejošanas. Viņa novilka zābakus un pastiepās pēc lukturīša. Viņu netraucēja divi ārpusē sēdošie sargi ar mačetēm, jo meitene jau trīs gadus vingrinājās kļūt neredzama šo mākslu viņa bija iemācījusies no Amazones indiāņiem. Miglāja ļaužu apgleznotie ķermeņi klusi saplūda ar dabu, kustējās pārsteidzoši viegli un ar tādu mentālu koncentrāciju, ko bija iespējams uzturēt tikai ierobežotu laika sprīdi. Spēja kļūt neredzamai Nadjai bija palīdzējusi ne vienā vien spiedīgā gadījumā, tāpēc viņa bieži vingrinājās. Viņa iegāja un izgāja no klases tā, ka ne klasesbiedri, ne skolotāji meiteni nepamanīja, un vēlāk neviens nespēja atcerēties, vai viņa todien skolā maz bijusi. Nadja braukāja Ņujorkas metro, novērojot cilvēkus un pati paliekot nepamanīta. Lai par to pārliecinātos, viņa nostājās pāris centimetru no kāda pasažiera un skatījās viņam tieši sejā, bet tas viņu pat neievēroja. Keita Kolda, kas dzīvoja kopā ar Nadju, bija viņas cītīgās vingrināšanās galvenais upuris, jo nekad nebija droša, vai meitene ir līdzās vai viņai tā tikai šķitis.
Meitene lika Borobam mierīgi palikt būdā, jo nevarēja ņemt dzīvnieciņu sev līdzi; tad viņa vairākas reizes dziļi ieelpoja, līdz satraukums bija pilnībā norimis, un koncentrējās. Kad viņa bija gatava, ķermenis kustējās gandrīz kā hipnotizēts. Nadja pārkāpa aizmigušajiem biedriem, tiem nepieskaroties, un slīdēja uz durvju pusi. Garlaikotie un no palmu vīna noreibušie sargi ārpusē bija nolēmuši sargāt uz maiņām. Viens no viņiem krāca, atspiedies pret sienu, un otrs diezgan tramīgi pētīja džungļus, jo baidījās no tur mītošajiem spokiem. Nadja pārkāpa slieksnim, vīrs pagriezās uz viņas pusi, un kādu brīdi viņi skatījās viens uz otru. Sargs sajuta vēl kāda cilvēka klātbūtni, bet šī jutoņa tūdaļ pat pārgāja, un viņš nožāvājās. Vīrs palika savā vietā, kaujoties ar miegu, mačete aizmirsta gulēja zemē, bet kalsnais meitenes siluets tikmēr attālinājās.
Tādā pašā ēteriskā stāvoklī Nadja šķērsoja ciemu, nepievēršot dažu nomodā esošo cilvēku uzmanību. Pavisam tuvu viņa pagāja garām lāpām, kas apgaismoja no dubļiem celto karalisko mītni. Bezmiega mocīts, pērtiķis nolēca no koka un nokrita pie meitenes kājām, liekot viņai uz neilgu brīdi atgriezties ķermenī, bet Nadja tūdaļ pat koncentrējās un turpināja ceļu. Viņa nejuta savu svaru, meitenei šķita, ka viņa peld pa gaisu. Tā viņa nonāca līdz aplokiem, diviem taisnstūra laukumiem, ko norobežoja zemē iedzīti, ar liānām un ādas strēmelēm sasieti koki. Katra aploka viena daļa bija klāta ar salmu jumtu, otra atradās zem klajas debess. Vārti bija aizvērti ar smagu aizbīdni, kuru varēja atvērt tikai no ārpuses. Tos neviens nesargāja.
Meitene staigāja ap aplokiem un, neiedrošinoties ieslēgt lukturīti, ar rokām aptaustīja sētu. Tā bija cieša un augsta, tomēr izlēmīgs cilvēks varēja izmantot koksnes izvirzījumus un stiprinājumu mezglus, lai tiktu žogam pāri. Viņa prātoja, kāpēc pigmeji nebija aizbēguši. Apmetuši pāris apļu un pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, Nadja nolēma atvērt aizbīdni. Būdama neredzama, viņa spēja tikai ļoti uzmanīgi pārvietoties, bet ne darboties kā bija ieradusi; meitenei nācās iziet no transa, lai varētu attaisīt durvis.
Tumsā bija dzirdami meža trokšņi: dzīvnieku un putnu balsis, koku čabēšana un zemes nopūtas. Nadja domāja, ka ļaudis ne velti nepamet ciemu naktīs šīs skaņas bija viegli piedēvēt pārdabiskām būtnēm. Centieni atvērt vārtus radīja troksni, jo koks krakšķēja. Meitenei tuvojās pāris rejošu suņu, bet viņa ar tiem aprunājās suņu valodā, un dzīvnieki tūdaļ pat apklusa. Nadjai šķita, ka viņa dzird bērna raudāšanu, tomēr pēc pāris mirkļiem raudas apklusa; viņa atkal ar plecu atspiedās pret aizbīdni, kas izrādījās daudz smagāks, nekā sākumā likās. Beidzot viņai izdevās izvilkt aizšautni no turētāja, viņa pavēra vārtus un ieslīdēja aplokā.
Nu viņas acis jau bija pieradušas pie tumsas, un meitene apjauta, ka atrodas sava veida pagalmā. Pati nezinot, ko meklē, viņa klusām devās uz apjumto aploka daļu, pārdomājot, kā atkāpties briesmu gadījumā. Nadja nosprieda, ka tumsā nebūtu labi velti riskēt, un pēc īsas vilcināšanās iededza lukturīti. Gaismas kūlis izgaismoja tik negaidītu ainu, ka Nadja iekliedzās un gandrīz izmeta lukturīti no rokām. Telpas pašā galā ar sienai piespiestu muguru stāvēja apmēram divpadsmit vai piecpadsmit sīkas figūriņas. Meitene iedomājās, ka tie ir bērni, bet tūdaļ pat apjauta: tās ir sievietes, kas bija dejojušas Kosongo. Viņas izskatījās tikpat nobijušās kā Nadja, bet neizdves ne skaņas, tikai ieplestām acīm nolūkojās svešiniecē.
Kuš… Nadja sacīja un pielika pirkstu pie lūpām. Es jums nedarīšu pāri, esmu draudzene… viņa piebilda portugāliski, savā dzimtajā valodā, un pēc tam atkārtoja teikumu visās valodās, kādas vien zināja.
Gūsteknes nesaprata sacīto, tomēr nojauta meitenes nodomus. Viena no sievietēm, joprojām sarāvusies un aizsegtu seju, paspēra soli uz priekšu un kā taustoties pastiepa roku. Nadja piegāja pie viņas un pieskārās. Sieviete bailīgi sarāvās, tomēr mazliet vēlāk uzdrošinājās ar acu kaktiņu palūkoties uz svešinieci, un tās seja viņai droši vien patika, jo sieviete pasmaidīja. Nadja pastiepa roku, un sieviete darīja to pašu; viņu pirksti saskarās, un fiziskais kontakts izrādījās nepastarpinatākais saziņas veids.
- Nadja, Nadja, viņa daudzas reizes teica, pieskaroties sev.
- Jena, pigmeju sieviete atbildēja.
Drīz vien pārējās pigmejietes apstāja Nadju un ziņkārīgi aptaustīja viņu, kamēr pašas sačukstējās un smējās. Kad glāstu un mīmikas valoda bija atklāta, sarunas vedās viegli. Pigmejietes pastāstīja, ka tiek turētas atsevišķi no vīriešiem, kuriem Kosongo lika medīt ziloņus nevis gaļas, bet gan ilkņu dēļ, kurus vēlāk pārdeva kontrabandistiem. Karalim piederēja vēl viena vergu grupa, kas strādāja dimantu raktuvēs mazliet tālāk uz ziemeļiem. Tādā veidā viņš bija ieguvis savas bagātības. Mednieki kā samaksu saņēma cigaretes, nedaudz ēdiena un tiesības uz brīdi satikt savu ģimeni. Kad ziloņkaula un dimantu nebija gana daudz, pie darba ķērās komandants Mbembelē. Bija dažādi sodi; paciešamākais no tiem bija nāve, šausmīgākais zaudēt bērnus, kurus pārdeva verdzībā kontrabandistiem. Jena piebilda, ka mežā palicis ļoti maz ziloņu, un katru reizi pigmejiem jādodas aizvien tālāk un tālāk. Vīru nebija daudz, un sievietes vairs nevarēja iet viņiem palīgā, kā to bija darījušas līdz šim. Pazūdot ziloņiem, bērnu liktenis bija ļoti nedrošs.
Nadja nebija droša, vai visu labi sapratusi. Viņa domāja, ka verdzība jau sen kā izskausta, tomēr sieviešu mīmika bija ļoti skaidra. Vēlāk Keita apliecināja, ka atsevišķās valstīs vergi joprojām pastāv. Pigmejus uzskatīja par eksotiskām būtnēm un tos pirka, lai liktu darīt pazemojošus darbus vai veiksmes gadījumā padarītu par ākstiem un cirka māksliniekiem.