Tu gaidi šeit, Jaguār. Es iešu pa priekšu. Kad būs pienācis brīdis sūtīt iekšā Borobu, nokliegšos kā pūce, Nadja nolēma.
Aleksandram šis plāns nepatika, bet cita, labāka viņam nebija. Nadja spēja pārvietoties, neviena nepamanīta, un arī Borobam neviens nepievērstu uzmanību, jo ciems bija pilns pērtiķu. Ar trīcošu sirdi viņš atvadījās no draudzenes, un viņa tūdaļ pat pazuda. Puisis koncentrējās, lai viņu ieraudzītu, un uz brīdi viņam tas izdevās, kaut arī meitene līdzinājās tumsā plandošam spokam. Par spīti brīža nopietnībai, Aleksandrs nevarēja nepasmaidīt, redzot, cik efektīva ir spēja kļūt neredzamam.
Nadja izmantoja brīdi, kad sargi smēķēja, un piegāja pie karaļa rezidences loga. Bez jebkādas piepūles viņa uzrāpās uz palodzes un no turienes ieskatījās iekšā. Bija tumšs, tomēr pa logu, kas bija sienā izveidoti caurumi bez stikliem vai žalūzijām, iespīdēja mēnesnīcas un lāpu mestā gaisma. Pārliecinājusies, ka iekšā neviena nav, Nadja ieslīdēja ēkā.
Sargi izpīpēja smēķus un otrreiz apgāja apkārt karaliskajai mītnei. Beidzot satrauktais Aleksandrs izdzirdēja pūces kliedzienu. Puisis palaida Borobu, un pērtiķītis skriešus metās pie loga, kur pēdējo reizi bija redzējis savu saimnieci. Vairākas minūtes, kas vilkās kā stundas, nekas nenotika. Negaidot Nadja parādījās līdzās draugam.
- Kā veicās? Aleksandrs jautāja un valdījās, lai meiteni neapkamptu.
- Viss bija ļoti viegli. Boroba zina, kas viņam darāms.
- Tas nozīmē, ka tu amuletu atradi?
- Kosongo ar kādu no savām sievām droši vien atrodas kaut kur citur. Pāris vīru gulēja uz grīdas, un citi spēlēja kārtis. Tur bija tronis, platforma, apmetnis, cepure, scepteris un divi ziloņa ilkņi. Es redzēju arī pāris lādes, kurās droši vien glabājas zelta rotaslietas, Nadja skaidroja.
- Un amulets?
- Tas bija kopā ar zizli, bet es to nevarēju atnest, jo tad būtu kļuvusi redzama. To izdarīs Boroba.
- Kādā veidā?
Nadja norādīja uz logu, un Aleksandrs redzēja, ka pa to sāk velties ārā melni dūmi.
- Es pielaidu uguni karaliskajam apmetnim, Nadja paskaidroja.
Gandrīz tūdaļ pat atskanēja kliedzienu jūklis, sargi brēkdami izskrēja ārā, pāris zaldātu izlīda no kazarmām. Drīz vien viss ciems jau bija sacelts kājās, un ļaudis skrēja ar ūdens spaiņiem, lai apdzēstu uguni. Boroba izmantoja apjukuma brīdi, lai pievāktu amuletu un izlīstu pa logu. Brītiņu vēlāk viņš pievienojās Nadjai un Aleksandram, un trīs draugi pazuda džungļu virzienā.
Koku pakājē valdīja pilnīga tumsa. Par spīti Aleksandra daudzinātajai jaguāra spējai redzēt tumsā, bija gandrīz neiespējami tikt uz priekšu. Tas bija čūsku un indīgu rāpuļu laiks laiks, kad plēsēji meklē barību, tomēr daudz lielāka bija iespēja iekrist purvā un nogrimt dūņās.
Aleksandrs ieslēdza lukturīti un paskatījās apkārt. Puisis nebaidījās, ka no ciema viņu kāds varētu ieraudzīt, jo visapkārt bija blīva augu valsts, tomēr bija nepieciešams taupīt baterijas. Cīnoties ar saknēm un liānām, lecot pāri peļķēm, aizķeroties aiz neredzamiem šķēršļiem, viņi gāja iekšā biežņā, džungļu nepārtraukto trokšņu pavadīti.
- Un ko mēs tagad darīsim? Aleksandrs taujāja.
- Gaidīsim, kamēr uzausīs gaisma, Jaguār, šādā tumsā mēs nevaram tikt uz priekšu. Cik ir pulkstenis?
- Gandrīz četri, puisis atbildēja, paskatījies pulkstenī.
- Nu jau pavisam drīz būs gaišs, un mēs varēsim iet tālāk. Man gribas ēst, vakariņās es nespēju nogaršot nevienu žurku, Nadja atzinās.
- Ja šeit būtu brālis Fernando, viņš apgalvotu, ka Dievs mums palīdzēs, Aleksandrs smējās.
Jaunieši pēc iespējas ērtāk iekārtojās uz papardēm. Mitrums iesūcās drēbēs, ērkšķi dūrās miesā, un visapkārt skraidīja kukaiņi. Draugi juta, kā tepat līdzās rosās dzīvnieki, kustina spārnus putni un elpo zeme. Pēc Amazonē piedzīvotā Aleksandrs vairs nedevās ceļojumā bez šķiltavām, jo puisis bija pārliecinājies, ka dauzīt vienu akmeni pret otru nebūt nav ātrākais veids, kā aizkurt uguni. Aleksandrs un Nadja gribēja aizdedzināt nelielu ugunskuru, lai nedaudz apžāvētos un atbaidītu dzīvniekus, tomēr viņiem neizdevās atrast sausus zarus, un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem jaunieši padevās.
- Šī vieta ir pilna ar gariem, Nadja sacīja.
- Vai tu tiešām tam tici? Aleksandrs brīnījās.
- Jā, bet es no viņiem nebaidos. Vai tu atceries Valimai sievu? Viņa bija ļoti draudzīgs gars.
- Tas bija Amazonē, un mēs nevaram zināt, kā ir šeit. Cilvēki tomēr no tiem baidās, Aleksandrs sprieda.
- Ja tu mēģini mani iebiedēt, tad tev tas ir izdevies, Nadja atbildēja.
Aleksandrs aplika roku ap draudzenes pleciem un piespieda meiteni sev pie krūtīm, mēģinot viņu sasildīt un iedrošināt. Šī kustība, kas agrāk starp draugiem bija pavisam dabiska, tagad bija ieguvusi jaunu nozīmi.
- Valimai beidzot pievienojās savai sievai, Nadja pastāstīja.
- Vai viņš nomira?
- Jā, tagad viņi abi dzīvo vienā pasaulē.
- Kā tu to zini?
- Vai atceries, kad es Aizliegtajā karaļvalstī iekritu plaisā un salauzu plecu? Valimai man īsināja laiku, līdz ieradies tu ar Tensingu un Dilu Bahadūru. Kad man līdzās parādījās šamanis, es zināju, ka viņš ir gars un tagad var pārvietoties šajā un citās pasaulēs, Nadja paskaidroja.
- Viņš bija labs draugs, viņu varēja sasaukt ar svilpienu, un viņš vienmēr parādījās, Aleksandrs atcerējās.
- Ja viņš man būs nepieciešams, viņš atnāks gluži tāpat, kā to izdarīja Aizliegtajā karaļvalstī. Gari var ceļot ļoti tālu, Nadja apgalvoja.
Par spīti bailēm un neērtībām, drīz vien nogurušie draugi sāka klanīt galvas, jo bez gulēšanas bija pagājusi jau vesela diennakts. Kopš Endžijas Nindereras lidmašīnas nolaišanās viņi bija pārdzīvojuši pārāk daudz. Viņi nezināja, cik ilgi ir atpūtušies, ne arī, cik daudz čūsku un citu dzīvnieku garāmejot viņiem pieskārušies. Pēkšņi jaunieši pamodās, jo Boroba ar abām rokām bija ieķēries viņiem matos un briesmīgi kliedza. Aleksandrs ieslēdza lukturīti, un gaismas kūlis izgaismoja pār viņu noliekušos melnu seju. Viņi abi, Aleksandrs un būtne, reizē iekliedzās un pakāpās atpakaļ. Lukturītis aizripoja pa zemi, un pagāja vairākas sekundes, līdz jauneklis to atkal atrada. Nadja aptvēra situāciju un satvēra Aleksandra roku, čukstot, lai viņš nekustās. Draugi juta, kā milzīga roka viņus aptausta, pēc tam saņem Aleksandru aiz krekla un ar pārcilvēcīgu spēku sapurina viņu. Puisis atkal ieslēdza gaismekli, bet vairs nevērsa to pret uzbrucēju. Puskrēslā viņš saprata, ka sastapies ar gorillu.
Tempo kachi, lai jums laime…
Aizliegtās karaļvalsts sveiciens bija pirmais, kas Aleksandram ienāca prātā, jo viņš bija pārāk nobijies, lai spētu domāt. Turpretī Nadja sveicināja pērtiķu valodā, jo, vēl pirms spēja saskatīt, pēc siltuma un nesen pļautās zāles smaržas gorillu atpazina. Tā bija tā pati pērtiķu māte, ko viņi pirms pāris dienām bija atbrīvojuši no slazda, un tieši tāpat kā toreiz, vēdera cietajās spalvās viņai bija ieķēries mazulis. Viņa aplūkoja draugus gudrām un ziņkārīgām acīm. Nadja prātoja, kā gan viņa bija nokļuvusi līdz šejienei. Gorillai bija jāpārvar vairākas jūdzes, un šai pērtiķu sugai tas nebija raksturīgi.