Gorilla uzlēca Aleskandram plecos un uzlika roku uz Nadjas sejas, maigi kā glāstot pagrūžot meiteni. Viņa smaidot atbildēja ar tādu pašu grūdienu, un, lai arī nespēja izkustināt gorillu ne par puscentimetru, uzsāka ar pērtiķi draudzīgu dialogu. Dzīvnieks pagriezās pret draugiem ar muguru un paspēra pāris soļu, pēc tam atgriezās, no jauna tuvināja viņiem seju, draudzīgi ierūcās un bez iepriekšēja brīdinājuma viegli iekoda Aleksandram ausī.
- Ko viņa grib? puisis satraukts jautāja.
- Lai mēs viņai sekojam, viņa mums kaut ko parādīs.
Draugiem nevajadzēja ilgi iet. Drīz vien dzīvnieks ar
pāris lēcieniem uzkāpa sava veida ligzdā, kas bija izveidota kāda koka zaros. Aleksandrs turp pavērsa laternas staru kūli, un no koka atskanēja nebūt ne mierinošu rūcienu koris. Puisis tūdaļ pat starmeti izslēdza.
- Šajā kokā ir vairāki gorillas, droši vien vesela ģimene, Nadja sacīja.
- Tas nozīmē, ka tur ir viens tēviņš un vairākas mātītes ar mazuļiem. Tēviņš var būt bīstams.
- Ja mūsu draudzene ir mūs uz šejieni atvedusi, tad neviens mums neko ļaunu nedarīs.
- Un ko tagad? Nezinu, kāda šai gadījumā ir ierastā kārtība starp cilvēkiem un gorillām, Aleksandrs satraukts jokoja.
Zem lielā koka viņi nekustīgi gaidīja dažas ilgas minūtes. Rūcieni pieklusa. Beidzot nogurušie jaunieši apsēdās starp milzīgā koka saknēm, un Nadja piespieda pie krūtīm aiz bailēm trīcošo Borobu.
- Te varam gulēt mierīgi, mēs esam drošībā. Gorilla grib mums atmaksāt, ka viņu izglābām, Nadja pārliecināja Aleksandru.
- Vai tu, Ērgle, domā, ka dzīvniekiem piemīt šādas jūtas? puisis šaubījās.
- Kādēļ gan ne? Dzīvnieki sarunājas savā starpā, veido ģimenes, mīl savus bērnus, apvienojas grupās un viņiem ir atmiņa. Boroba ir gudrāks par vairākumu cilvēku, kurus pazīstu, Nadja atbildēja.
- Turpretī mans suns Pončo ir diezgan dumjš.
- Visiem nevar būt Einšteina smadzenes, Jaguār.
- Tā ir taisnība, Pončo tādas nav, Aleksandrs pasmaidīja.
- Bet Pončo ir viens no taviem labākajiem draugiem. Arī starp dzīvniekiem pastāv draudzība.
Viņi gulēja tik saldi kā dūnu pēļos; lielo pērtiķu tuvums deva pilnīgu drošības sajūtu, nekur citur viņi nevarēja būt vēl vairāk aizsargāti.
Jaunieši pamodās pēc pāris stundām, nezinot, kur atrodas. Aleksandrs paskatījās pulkstenī un saprata, ka viņi ir nogulējuši ilgāk, nekā bija paredzēts. Bija jau septiņi no rīta. Saules siltumā izgaroja zemē un mežā uzkrājies ūdens, ietinot apkārtni siltos tvaikos un padarot līdzīgu turku pirtij. Viņi pielēca kājās un palūkojās apkārt. Gorillu koks bija tukšs, un kādu brīdi jaunieši šaubījās par iepriekšējā vakarā piedzīvotā patiesumu. Iespējams, tas bijis tikai sapnis, tomēr starp zariem vīdēja ligzda, un maigi bambusu dzinumi gorillu iemīļotākā pārtika kā dāvana bija nolikti draugiem līdzās. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, jaunieši pamanīja, ka no biežņas uz viņiem lūkojas vairāki melnu acu pāri. Gorillu klātbūtne bija tik jūtama un taustāma, ka pērtiķus pat nevajadzēja redzēt, lai zinātu, ka viņi vēro draugus.
- Tempo kachi, Aleksandrs atvadījās.
- Paldies, Nadja sacīja Borobas valodā.
Ilgs un dobjošs rūciens atbildēja no necaurejamās meža biežņas.
- Domāju, ka šīs rūciens ir draudzības zīme, Nadja smējās.
Ngubē rīts atausa ar biezu miglu, kas līdzinājās dūmu vāliem, un ieplūda būdā pa durvju un logu atvērumiem. Par spīti neērtajam miteklim, ekspedīcijas locekļi cieši gulēja un nepamanīja ugunsgrēku vienā no karalisko apartamentu istabām. Kosongo nebija cietis lielus zaudējumus, jo liesmas gandrīz tūdaļ pat apdzēsa. Izklīstot dūmiem, atklājās, ka ugunsgrēks bija sācies pie karaļa apmetņa vietējie to tulkoja kā sliktu zīmi un sasniedzis leoparda ādu, kas aizdegās kā sausa zāle un izplatīja biezus dūmus. Vēl vairākas stundas gūstekņi par to neko nezināja.
Cauri salmu jumtam ielauzās pirmie saules stari. Rīta gaismā draugi varēja apskatīt apkārtni, un viņi saprata, ka atrodas garā un šaurā būdā ar biezām tumša māla sienām. Uz vienas sienas ar naža galu bija ieskrāpēts pagājušā gada kalendārs. Uz otras ceļabiedri atklāja pantus no Jaunās Derības un raupju koka krustu.
- Šī ir misijas ēka, es par to esmu drošs, brālis Fernando satraukts sacīja.
- Kā jūs to zināt? Keita taujāja.
- Šaubu nav. Paskatieties uz šo… viņš atbildēja.
Misionārs izņēma no mugursomas daudzkārt salocītu
papīru un uzmanīgi to nogludināja. Tas bija pazudušo misionāru zīmēts attēls, kurā skaidri bija redzams ciema centrs, Vārdu koks ar Kosongo troni, būdas, aploki, lielāka celtne, kura atzīmēta kā karaļa apartamenti, un vēl viena tai ļoti līdzīga, ko izmantoja kā kazarmas. Tieši tajā vietā, kur pašlaik atradās draugi, zīmējumā bija attēlota misijas ēka.
- Šeit brāļi bija ierīkojuši skolu un medpunktu. Tepat tuvumā jābūt viņu iekoptam sakņu dārzam un akai.
- Kādēļ gan viņi raka aku, ja šeit līst ik pēc piecām minūtēm? Ūdens jau nu te ir diezgan, Keita nesaprata.
- Viņi neraka aku, tā tur jau bija. Vēstulē brāļi aku vienmēr lika pēdiņās, it kā tā būtu kaut kas īpašs. Man tas vienmēr šķita dīvaini…
- Kas gan ar viņiem varēja notikt? Keita jautāja.
- Es nedošos prom no šejienes, iekams nebūšu to noskaidrojis. Man ir jāsastop komandants Mbembelē, brālis Fernando nolēma.
Sargi ceļabiedriem brokastīs atnesa banānu ķekaru un ar mušām aplipušu piena krūku un pēc tam atgriezās savos posteņos, tā norādot ārzemniekiem, ka viņiem pamest ēku nav atļauts. Keita norāva vienu banānu un pagriezās, lai iedotu to Borobam. Un tikai tad viņa pamanīja, ka Aleksandra, Nadjas un pērtiķīša nav.
Keita ļoti uztraucās, kad pārliecinājās, ka viņas mazdēla un Nadjas tiešām nav būdā kopā ar pārējiem grupas dalībniekiem un ka neviens viņus nebija redzējis kopš iepriekšējā vakara.
- Iespējams, jaunieši ir izgājuši apmest kādu līkumu… brālis Fernando bez īpašas pārliecības sprieda.
Keita kā dusmu mākonis izgāja pa durvīm, pirms vēl kāds no sargiem attapās viņu aizturēt. Ciems lēnām modās, bija redzami daži bērni un sievietes, bet apkārtnē nebija neviena vīrieša, jo neviens no viņiem nestrādāja. Rakstniece tālumā redzēja pigmeju sievietes, kas bija dejojušas iepriekšējā vakarā; dažas no viņām devās uz upi pēc ūdens, citas gāja uz bantu būdām vai plantācijām. Viņa ātri devās pie sievietēm, lai iztaujātu par pazudušajiem jauniešiem, bet pigmejietes nesaprata vai nevēlējās atbildēt. Keita apskrēja visu ciemu, skaļā balsī saucot Aleksandru un Nadju, bet abi jaunieši nekur nebija redzami; viņa tikai pamodināja vistas un pievērsa sev pāris Kosongo zaldātu uzmanību, kuri tieši tobrīd devās apgaitā. Viņi bez liekām ceremonijām satvēra Keitu aiz rokām un aizvilka karalisko apartamentu virzienā.
- Viņi ved projām Keitu! Endžija iekliedzās, jo pa gabalu bija redzējusi notiekošo.
Viņa pielika pie jostas revolveri, paņēma šauteni un deva zīmi, lai pārējie viņai seko. Pilote apgalvoja, ka viņiem nevajadzēja uzvesties kā cietumniekiem, bet gan kā viesiem. Draugu grupa pagrūda malā pie durvīm stāvošos sargus un metās pakaļ rakstniecei.
Tikmēr zaldāti bija nometuši Keitu zemē un grasījās viņu kārtīgi iekaustīt, tomēr nepaguva, jo, mežonīgi kliegdami spāņu, angļu un franču valodā, ieradās viņas draugi. Ārzemnieku drošsirdīgā uzvedība zaldātus apmulsināja; viņi nebija pieraduši pie pretestības. Ngubē pastāvēja nerakstīts likums: neviens nedrīkstēja aiztikt Mbembelē zaldātu. Ja tas nejauši vai kļūdas pēc notika, vainīgo pēra ar rīkstēm un varēja arī nogalināt.