- Mēs gribam redzēt karali! Endžija, draugu atbalstīta, pieprasīja.
Brālis Fernando palīdzēja Keitai piecelties; rakstnieci mocīja spēcīgas ribu sāpes. Viņa pati sev pāris reižu iesita pa krūškurvi un atguva spēju elpot.
Viņi devās uz lielu kleķa būdu, kuras grīda bija pieblietēta zeme un kurā neatradās nekādas mēbeles. Pie sienām varēja redzēt divas izbāztu leopardu galvas, un vienā stūrī bija ierīkots altāris ar vudū fetišiem. Otrā stūrī uz sarkana paklāja bija novietoti bagātības un laikmetīguma simboli ledusskapis un televizors, kurus nekādi nevarēja izmantot, jo Ngubē nebija elektrības. Telpā bija divas durvis un vairāki caurumi, pa kuriem ieplūda nedaudz gaismas.
Tieši tobrīd ekspedīcijas dalībnieki izdzirda balsis, un zaldāti nostājās miera stājā. Ārzemnieki pagriezās pret durvīm, pa kurām ienāca vīrs, kas līdzinājās gladiatoram. Nebija nekādu šaubu, ka šis ir slavenais Moriss Mbembelē. Viņš bija ļoti garš un spēcīgs, ar svarcēlāja muskuļiem, neticami resnu kaklu un platiem pleciem, izteiktiem vaigu kauliem, biezām un izteiksmīgām lūpām, šķību boksera degunu un noskūtiem matiem. Komandanta acis nebija redzamas, jo viņš nēsāja spoguļstikla saulesbrilles, kas Mbembelē piešķīra īpaši negantu izskatu. Viņš bija ģērbies uniformas biksēs un zābakos, apjozies ar platu melnas ādas jostu un nevalkāja kreklu. Komandantam bija Leoparda brālības biedriem raksturīgās rētas un ap roku apsietas ādas strēmeles. Viņu pavadīja divi gandrīz tikpat gari zaldāti.
Ieraugot komandanta varenos muskuļus, Endžijai apbrīnā pavērās mute; vienā acumirklī izzuda viss viņas niknums, un pilote nokaunējās gluži kā skolniece. Keita Kolda apjauta, ka tūdaļ pat var zaudēt savu labāko sabiedroto, un paspēra soli uz priekšu.
Komandant Mbembelē, visu cieņu, viņa sacīja.
Vīrietis neatbildēja, vērodams ārzemnieku grupiņu ar tik neizteiksmīgu sejas izteiksmi, it kā valkātu masku.
- Komandant, divi mūsu grupas biedri ir pazuduši, Keita paziņoja.
Militārists uzklausīja šo ziņu ledainā klusumā.
- Tie ir divi jaunieši, mans mazdēls Aleksandrs un viņa draudzene Nadja, Keita piebilda.
- Mēs gribam zināt, kur viņi atrodas, piebalsoja Endžija, kas uz brīdi bija palikusi mēma, gluži kā zibens spēriena ķerta.
- Nevar būt, ka viņi ir tālu tikuši, viņiem vajadzētu būt ciemā… Keita murmināja.
Rakstnieci pārņēma sajūta, ka viņa grimst purvā; Keita nejutās droši, un viņas balss drebēja. Klusums kļuva neizturams. Apmēram pēc minūtes, kura šķita bezgalīga, viņi beidzot izdzirda komandanta balsi:
- Nolaidīgie sargi tiks sodīti.
Tas bija viss. Viņš pagriezās un aizgāja, no kurienes bija nācis, un līdz ar komandantu devās prom arī abi viņa pavadoņi, kā arī tie zaldāti, kas bija sagrābuši Keitu. Viņi smējās un sarunājās. Brālis Fernando un Endžija daļēji saprata jautrības iemeslu. Izbēgušie baltie jaunieši tiešām bija stulbi, jo mežā viņus aprīs plēsīgie dzīvnieki vai gari.
Redzot, ka neviens viņus neapsargā un par viņiem neinteresējas, Keita un biedri atgriezās būdā, kas viņiem bija ierādīta dzīvošanai.
- Tie bērni vienkārši izgaisa! Viņi mūžīgi man sagādā problēmas! Es zvēru, viņi vēl dabūs trūkties! Keita klaigāja un plūkāja savus īsos, pelēkos matus.
- Nezvēriet! Labāk lūgsimies, brālis Fernando piedāvāja.
Viņš nometās uz ceļiem starp prusakiem, kas mierīgi rāpoja pa grīdu, un sāka lūgties. Neviens viņam nesekoja, pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija aizņemti ar pieņēmumiem un plānu kalšanu.
Endžija sprieda, ka vienīgā saprātīgā iespēja būtu izlūgties no karaļa laivu, lai varētu pamest ciemu. Džoels Gonsaless iebilda, ka šai ciemā nevalda karalis, bet gan komandants Mbembelē, kas nemaz neizskatījās gatavs viņiem palīdzēt, tāpēc labāk būtu lūgt, lai pigmeji pavada viņus pa ciltij vien zināmajām slepenajām meža takām. Keita negrasījās pamest ciemu pirms jauniešu atgriešanās.
Drīz vien brālis Fernando, kas vēl joprojām tupēja uz ceļiem, iejaucās, lai parādītu biedriem papīra lapu, ko, noliecoties lūgšanai, bija atradis uz viena no saiņiem. Keita izrāva to viņam no rokām un pieskrēja pie loga, pa kuru ieplūda nedaudz gaismas.
- Tas ir Aleksandrs!
Drebošā balsī rakstniece izlasīja mazdēla īso zīmīti: "Mēs ar Nadju mēģināsim palīdzēt pigmejiem. Novērsiet Kosongo uzmanību. Neuztraucieties, mēs drīz atgriezīsimies."
- Tie bērni ir traki, Džoels Gonsaless nopūtās.
- Nē, tādi viņi ir parasti. Ko gan mēs varam darīt? vecmāmiņa novaidējās.
- Brāli Fernando, tikai nesakiet, lai lūdzamies! Ir jābūt kam praktiskākam, ko varētu iesākt! Endžija iesaucās.
- Es nezinu, ko jūs darīsiet, jaunkundz. Es gan ticu, ka bērni atgriezīsies. Izmantošu laiku, lai noskaidrotu, kas noticis ar brāļiem misionāriem, brālis Fernando atbildēja, piecēlās kājās un nopurināja no biksēm prusakus.
9 Mednieki
Viņi klīda starp kokiem, nezinot, uz kurieni iet. Aleksandrs, pamanījis, ka viņam pie kājas pielipusi dēle, kas jau krietni sasūkusies asinis, norāva to bez jebkāda satraukuma. Viņš dēles bija iepazinis jau Amazonē un tagad no tām vairs nebaidījās, kaut arī šie rāpuļi joprojām uzdzina riebumu. Biezajā augu valstī nebija iespējams orientēties, viss izskatījās vienāds. Vienīgie krāsas laukumi, kas atšķīrās no zaļā meža, bija orhidejas un reizēm arī kāda putna košās spalvas. Zeme bija sarkanīga un mīksta, lietū izmirkuši un pilna ar dažādiem šķēršļiem, aiz kuriem ik mirkli varēja aizķerties. Te bija arī maldinoši purvi, kas slēpās zem peldošu lapu segas. Jauniešiem nācās tikt cauri liānām, kas vietām veidoja blīvu aizkaru, izvairīties no atsevišķu augu asajiem ērkšķiem. Mežs nebija tik necaurejams, kā šķita iepriekš, un starp koku lapotnēm dažviet atspīdēja saules stari.
Aleksandrs nesa rokā nazi, gatavs uzbrukt pirmajam ēdamajam dzīvniekam, kas gadīsies ceļā, tomēr neviens viņam šo prieku nesagādāja. Gar kājām aizskrēja vairākas žurkas, tomēr tās izrādījās ļoti veiklas.
Jauniešiem nācās remdēt izsalkumu ar nepazīstamiem un rūgteniem augļiem. Tā kā tos ēda arī Boroba, draugi nosprieda, ka tie nevar būt indīgi, un sekoja pērtiķīša piemēram. Aleksandram un Nadjai bija bail apmaldīties, kaut patiesībā viņi to jau bija izdarījuši; nevienam no abiem nebija ne jausmas, kā atgriezties Ngubē vai atrast pigmejus. Jaunieši cerēja, ka cilts pati viņus atradīs.
Viņi jau vairākas stundas bezmērķīgi klīda, ar katru brīdi arvien vairāk apmaldoties un baiļojoties, kad Boroba pēkšņi sāka klaigāt. Pērtiķītis bija ieradis apsēsties Aleksandram uz galvas, aptīt asti ap puiša kaklu un ar roķelēm ieķerties ausīs, jo no šāda augstuma viņš pasauli redzēja labāk nekā uz Nadjas pleciem. Aleksandrs kratīja dzīvnieciņu nost, tomēr Boroba izmantoja ikvienu izdevību, lai atkal uzrāptos savā mīļākajā vietā. Pateicoties tam, ka pērtiķīti nesa Aleksandrs, Boroba ieraudzīja pēdas. Lai gan viņi atradās tikai metra attālumā, tās bija gandrīz neredzamas. Tās bija lielu ķepu atstātas pēdas, kas savā ceļā saspieda visu un veidoja īpatnēju taku. Jaunieši tās uzreiz pazina, jo tādas pašas bija redzējuši Maikla Mušahas safari laikā.
Tās ir ziloņu pēdas, Aleksandrs sacīja, cerību spārnots. Ja vien kāds no šiem dzīvniekiem ir šeit, tad kaut kur netālu jābūt arī pigmejiem.