Zilonis bija mocījies jau vairākas dienas. Pigmeji vajāja medījumu, nogurdinot to, cik vien iespējams, pēc tam viņi to aizmānīja līdz tīkliem, iespieda stūrī un drīz pēc tam arī uzbruka. Vienīgais atelpas brīdis zilonim bija laiks, kamēr Bejē Dokū un viņa biedri aizveda ārzemniekus līdz Ngubē ciemam. Tovakar un vēlāk naktī zilonis mēģināja atgriezties savā teritorijā, tomēr bija ļoti noguris un apjucis. Mednieki viņu bija aiztriekuši uz nepazīstamu zemi, un viņš, vairs nespēdams atrast ceļu atpakaļ, staigāja apļiem vien. Cilvēku klātbūtne, viņu šķēpi un tīkli liecināja par drīzām dzīves beigām; instinkts par to brīdināja, tomēr zilonis joprojām skrēja uz priekšu, jo nevēlējās mirt.
Tūkstošiem un tūkstošiem gadu ziloņi bija cīnījušies ar medniekiem. Dzīvnieku ģenētiskā atmiņā glabājās traģiskā medību ceremonija, kuras laikā bija jānogalina vai jāmirst. Satraucošā briesmu sajūta fascinēja gan medniekus, gan dzīvniekus. Medību kulminācijas brīdī daba aizturēja elpu, mežs apklusa, vējš mitējās, un beidzot, kad bija izšķīries dzīvnieka vai mednieku liktenis, vinu sirdis sitās vienā ritmā. Zilonis ir meža karalis, lielākais, smagākais un cienījamākais dzīvnieks, neviens cits nevarēja stāties viņam līdzās. Viņa vienīgais ienaidnieks bija cilvēks mazs, vārgs radījums bez asiem nagiem un zobiem, ko gluži kā ķirzaku var nospiest ar vienu kāju. Kā gan šī necilā radība uzdrošinās stāties viņam pretī? Tomēr, kad sākas medību rituāls, vairs nav laika pārdomāt ironisko situāciju; mednieks un medījums zina, ka šī deja beidzas tikai ar nāvi.
Mednieki atklāja nomīdītus augus un nolauztus koku zarus daudz agrāk nekā Nadja un Aleksandrs. Viņi jau daudzas stundas sekoja zilonim, pārvietojoties ļoti koordinēti, lai turētos piesardzīgā attālumā. Tas bija vecs un vientuļš zilonis, par ko liecināja arī milzīgie ilkņi. Viņam pretī stājās tikai ducis pigmeju ar ļoti vienkāršiem ieročiem, tomēr viņi nebija ar mieru pieļaut, ka dzīvnieks varētu izsprukt sveikā. Agrākos laikos dzīvnieku nogurdināja sievietes un vadīja to uz lamatu pusi, kur gaidīja vīri.
Pirms dažiem gadiem, kad cilts vēl nebija zaudējusi brīvību, pigmeji vienmēr rīkoja ceremoniju, kurā lūdza senču palīdzību un pateicās dzīvniekam par viņa dzīvību. Taču, kopš Kosongo bija nodibinājis savu baiso karaļvalsti, vairs nekas nebija kā agrāk. Pat medības vissenākā un būtiskākā cilts nodarbe bija zaudējušas svētumu un pārvērtušās vienkāršā nogalināšanā.
Aleksandrs un Nadja dzirdēja garus rēcienus un sajuta zemes drebēšanu zem milzīgajām ziloņa kājām. Tobrīd bija sācies pēdējais medību cēliens tīkli padarīja ziloni nekustīgu, un pirmie šķēpi dūrās dzīvnieka sānos.
Nadjas kliedziens apturēja medniekus ar metienam paceltiem šķēpiem, kamēr zilonis nikni svaidījās un pēdējiem spēkiem cīnījās.
- Nenogaliniet viņu! Nenogaliniet viņu! Nadja atkārtoja.
Meitene nostājās starp medniekiem un dzīvnieku ar augstu paceltām rokām. Pigmeji ātri vien attapās no pārsteiguma un centās pabīdīt viņu malā, bet tad medniekiem priekšā stājās Aleksandrs.
- Pietiek! Stājieties! puisis iekliedzās un parādīja viņiem amuletu.
- Ipemba Afua! pigmeji iesaucās un nokrita zemē, ieraudzījuši cilts svēto simbolu, kas tik ilgu laiku bija atradies Kosongo rokās.
Aleksandrs saprata, ka grebtais kauls ir daudz vērtīgāks nekā pulverītis, kas tajā atradās; ja arī tas būtu tukšs, pigmeju reakcija būtu tāda pati. Šis priekšmets vairākas paaudzes bija gājis no rokas rokā, un pigmeji tam piedēvēja maģiskas īpašības. Tagad viņi jutās neizsakāmi pateicīgi Aleksandram un Nadjai, kas bija atdevuši Ipemba Afuu. Jauniešiem, kas atdevuši ciltij tās dvēseli, nevarēja liegt neko.
Pirms atdot pigmejiem amuletu, Aleksandrs paskaidroja, kādēļ nevajag nogalināt dzīvnieku, kas jau bija galīgi sapinies tīklos.
- Mežā palikuši vairs tikai pāris ziloņu, drīz vien tie pilnīgi izmirs. Ko jūs tad darīsiet? Vairs nebūs ziloņkaula, kas varētu izglābt jūsu bērnus no verdzības. Mēs nelūdzam ziloņkaulu, bet gan palīdzību, lai gāztu Kosongo un reizi par visām reizēm atbrīvotu jūsu ģimenes, puisis sacīja.
Viņš piebilda, ka Kosongo ir gluži parasts cilvēks, zem viņa kājām nedreb zeme un viņš nespēj nogalināt ar skatienu vai balsi. Viņam bija tikai tik daudz varas, cik ļaudis viņam atvēlēja. Ja neviens nebaidītos, Kosongo nebūtu nekas.
- Un Mbembelē? Un zaldāti? pigmeji taujāja.
Aleksandram nācās atzīt, ka viņš nav redzējis komandantu un Leoparda brālības vīri tiešām šķiet bīstami.
- Ja jums ir drosme, lai ar šķēpiem medītu ziloņus, jūs varat cīnīties arī ar Mbembelē un viņa vīriem, viņš apgalvoja.
- Iesim uz ciemu. Kopā ar Ipemba Afuu un sievām mēs varam uzvarēt karali un komandantu, Bejē Dokū aicināja.
Kā tuma labākais mednieks viņš baudīja biedru cieņu, tomēr nespēja likt viņiem neko darīt. Mednieki sāka strīdēties, un, par spīti situācijas nopietnībai, pēc brīža jau jautri smēja. Aleksandrs uzskatīja, ka jaunie draugi velti zaudē dārgo laiku.
- Atbrīvosim sievietes, lai viņas var cīnīties kopā ar mums. Arī mūsu draugi palīdzēs. Mana vecmāmiņa noteikti izgudros kādu triku, viņa ir ļoti gudra, Aleksandrs apsolīja.
Bejē Dokū pārtulkoja drauga teikto, tomēr joprojām nespēja pārliecināt pārējos biedrus. Viņi domāja, ka skaļo ārzemnieku grupiņa nebūtu diez ko noderīga, kad pienāks laiks cīnīties. Arī vecmāmiņa nebija uz viņiem atstājusi lielu iespaidu, viņa bija necila, izspūrusi večiņa ar trakām acīm. Savukārt pašus pigmejus varēja saskaitīt uz pirkstiem, un viņiem piederēja tikai tīkli un šķēpi, turpretim ienaidnieku bija daudz un tie bija ļoti spēcīgi.
- Sievietes man sacīja, ka karalienes Nanas Asantes laikā pigmeji un bantu vīri bija draugi, Nadja atgādināja.
- Taisnība, Bejē Dokū piekrita.
- Arī bantu ļaudis Ngubē dzīvo, baiļu mākti. Mbembelē viņus moka un par nepaklausību nogalina. Ja vien varētu, viņi atbrīvotos no Kosongo un komandanta. Iespējams, ka viņi nostātos mūsu pusē, meitenei ienāca prātā.
- Kaut arī bantu vīri mums palīdzētu un mēs tiktu galā ar zaldātiem, ir jau vēl Sombe, briesmīgais burvis, Bejē Dokū nopūtās.
- Mēs varam uzveikt arī burvi! Aleksandrs iesaucās.
Tomēr mednieki uzpūtīgi noraidīja domu par stāšanos
pretī Sombem un paskaidroja, kā izpaužas viņa šausminošās spējas: burvis spļāva uguni, staigāja pa gaisu un pa kvēlojošām oglēm, spēja pārvērsties par krupi un viņa siekalas bija nāvējošas. Tā kā pigmeju skaidrojums aprobežojās tikai ar mīmiku un kustībām, Aleksandrs saprata, ka burvis nometas četrrāpus un vemj, un tas puisim nešķita nekas īpašs.
- Neuztraucieties, draugi, mēs parūpēsimies arī par Sombi, viņš tēvišķi mierināja pigmejus.
Aleksandrs atdeva ciltij maģisko amuletu, kuru pigmeji saņēma aizkustināti un priecīgi. Šo brīdi viņi bija gaidījuši vairākus gadus.
Kamēr Aleksandrs mēģināja pārliecināt pigmejus, Nadja bija piegājusi pie ievainotā dzīvnieka un valodā, kuru bija iemācījusies no Kobi safari ziloņa -, mēģināja viņu nomierināt. Milzīgā dzīvnieka spēki bija gandrīz izsīkuši; viņa snuķis un sāni bija asiņaini, jo tos bija ievainojuši mednieku mesti šķēpi. Meitenes balss, kas runāja viņa valodā, plūda kaut kur no tālienes, it kā būtu sapnis. Šī bija pirmā reize, kad viņš sastapās ar cilvēkiem, tādēļ zilonis negaidīja, ka tie varētu runāt tāpat kā viņš. Dzīvnieks ieklausījās tikai aiz noguruma. Lēni, bet droši šī balss šķērsoja izmisuma, sāpju un šausmu barjeru un aizkļuva līdz ziloņa smadzenēm. Viņš pamazām nomierinājās un beidza kārpīties tīklos. Pēc brīža viņš bija jau gluži kluss, uzmanīgi skatījās Nadjā un kustināja savas lielās ausis. Zilonis izdalīja tik spēcīgu baiļu smaku, ka meitene to sajuta iecērtamies nāsīs, tomēr turpināja runāt ar dzīvnieku, pārliecināta, ka viņš visu saprot. Cilvēkiem par izbīli, zilonis ātri vien sāka viņai atbildēt, un drīz vien vairs neviens nešaubījās, ka meitene un zilonis sarunājas.