Pirmā rīta gaisma pārsteidza Nadju. Aleksandrs un Boroba jau bija nomodā un jutās aplam izbadējušies. No ceptās antilopes pāri bija palikuši tikai apdeguši kauli, un viņi neuzdrošinājās ēst augļus, jo no tiem sāpēja vēders. Draugi nolēma par ēdienu nedomāt. Drīz vien pamodās arī pigmeji un ilgu laiku sarunājās savā valodā. Tā kā viņiem nebija virsaiša, lēmumu pieņemšana prasīja daudzas sarunu stundas, tomēr, reiz vienojušies, viņi darbojās visi kā viens. Tā kā Nadja pārsteidzoši viegli apguva valodas, viņa spēja saprast apspriedes jēgu, turpretī Aleksandrs uztvēra tikai dažus pazīstamus vārdus: Ngubē, Ipemba Afua un Nana Asante. Beidzot dzīvā saruna noklusa, un jaunieši uzzināja par pigmeju plānu.
Pēc pāris dienām kontrabandisti ieradīsies pēc ziloņkaula vai pēc pigmeju bērniem. Tas nozīmēja, ka viņiem jāuzbrūk Ngubē vēlākais trīsdesmit sešu stundu laikā. Pirmais un vissvarīgākais, pigmeji sprieda, bija sarīkot ceremoniju ar svēto amuletu, lai lūgtu senču un Ezenji varenā meža dzīvības un nāves gara atbalstu.
- Vai ceļā uz Ngubē mēs pagājām garām senču ciemam? Nadja jautāja.
Bejē Dokū apstiprināja, ka senči patiesi dzīvo ciemā, kas atrodas starp upi un Ngubē. Senču ciemats atradās vairāku stundu gājiena attālumā no vietas, kur viņi atradās pašlaik. Aleksandrs atcerējās, ka jaunībā, kad vecmāmuļa Keita ar mugursomu plecos apceļoja pasauli, viņa mēdza pārlaist nakti kapsētās, jo tās bija ļoti drošas vietas, kur naktī neviens nespēra kāju. Spoku ciems bija ļoti piemērota vieta, lai sagatavotu uzbrukumu Ngubē. Tur viņi atrastos netālu no mērķa un pilnīgi pasargāti, jo Mbembelē un viņa zaldāti ciemam nekad netuvojās.
- Šis ir ļoti īpašs brīdis, svarīgākais visā cilts vēsturē. Domāju, ka ceremonija jāveic senču ciemā, Aleksandram ienāca prātā.
Medniekus izbrīnīja jaunā ārzemnieka aplamā tumsonība, un viņi jautāja, vai Aleksandra dzimtenē pret senčiem izturas bez pienācīgās cieņas. Puisim nācās atzīt, ka Amerikas Savienoto Valstu sociālajā hierarhijā senči ieņem ļoti maznozīmīgu vietu. Viņam paskaidroja, ka garu ciems ir vieta, kurā nevar ieiet neviens cilvēks, jo tūdaļ pat būs beigts uz vietas. Pigmeji uz turieni gāja tikai aizvest kādu mirušo. Kad kāds cilts loceklis nomira, pārējie sarīkoja ceremoniju, kas ilga vienu dienu un vienu nakti, pēc tam vecās sievietes ietina mirušā ķermeni lupatās un lapās, sasēja to ar koka mizas virvēm tām pašām, ko cilts izmantoja, lai izgatavotu tīklus, un aiznesa nelaiķi pie senčiem. Viņi žigli aizgāja līdz ciematam, nolika savu nesamo un devās prom pēc iespējas ātrāk. To vienmēr darīja no rīta, gaišā dienas laikā, un pēc daudziem ziedojumiem. Tas bija vienīgais drošais laiks, jo gari pa dienu gulēja un staigāja apkārt tikai naktīs. Ja pret senčiem izturējās ar pienācīgo cieņu, viņi netraucēja dzīvos, bet, ja tos aizvainoja, gari nekad nepiedeva. Pigmeji no tiem baidījās vairāk nekā no dieviem, jo senču gari atradās daudz tuvāk.
Endžija Ninderera Nadjai un Aleksandram bija stāstījusi, ka Āfrikā starp cilvēkiem un garu pasauli pastāv cieša saistība.
Afrikāņu dievi ir daudz līdzjūtīgāki un saprātīgāki nekā citu tautu dievi, viņa bija sacījusi. Viņi nesoda kā kristiešu dievs. Viņiem nav elles, kurā dvēselēm mūžīgi jācieš. Sliktākais, kas var notikt ar kādu afrikāņu dvēseli, ir klīst pa pasauli vienai un pazudušai. Neviens afrikāņu dievs nekad nesūtītu savu vienīgo dēlu mirt pie krusta, lai paglābtu cilvēci no grēkiem, ko var izdzēst ar vienu vienīgu rokas mājienu. Afrikāņu dievi neizveidoja cilvēkus pēc sava ģīmja un līdzības un nemīlēja tos, bet vismaz lika ļaudis mierā. Turpretī gari bija daudz bīstamāki, jo viņiem piemita tie paši trūkumi, kas cilvēkiem; viņi bija skopi, cietsirdīgi un greizsirdīgi. Lai gari būtu mierīgi, viņiem bija jādod dāvanas. Neko daudz jau tiem nevajadzēja glāzīti liķiera, kādu cigareti un gaiļa asinis.
Pigmeji ticēja, ka ļoti aizvainojuši savus senčus un tāpēc nokļuvuši Kosongo nagos. Cilts nezināja šā aizvainojuma iemeslu, nedz arī to, kā visu varētu vērst par labu, tomēr sprieda, ka dzīve mainītos, ja garu niknumu varētu mazināt.
- Dosimies uz ciemu un pajautāsim gariem, kāpēc viņi ir apvainojušies un ko no jums vēlas, Aleksandrs piedāvāja.
- Tie taču ir gari! pigmeji ar šausmām iesaucās.
- Mums ar Nadju no viņiem nav bail. Mēs iesim ar gariem parunāt, iespējams, ka viņi mums palīdzēs. Galu galā jūs taču esat viņu pēcteči, viņiem vajadzētu pret jums just kādas simpātijas, vai ne?
Sākumā pigmeji šo ideju vienbalsīgi noraidīja, bet jaunieši uzstāja, un pēc garas apspriešanās mednieki nolēma tuvoties aizliegtajam ciematam. Viņi paliktu, slēpjoties mežā, gatavotu ieročus un veiktu ceremoniju, kamēr ārzemnieki mēģinātu runāties ar senčiem.
Viņi vairākas stundas gāja pa mežu. Nadja un Aleksandrs ļāva sevi vest un neuzdeva jautājumus, kaut arī vairākas reizes viņiem šķita, ka iet pa vienu un to pašu vietu. Mednieki kustējās droši un ātri ne ēduši, ne dzēruši, nejūtīgi pret nogurumu viņi bambusa pīpēs kūpināja melno tabaku. Bez tīkliem, šķēpiem un šautriņām šīs pīpes bija vienīgās pigmejiem piederošās lietas. Jaunieši viņiem sekoja klupdami krizdami, noguruma un karstuma nomocīti, līdz norietēja saule un nebija iespējams turpināt ceļu. Bija nepieciešams atpūsties un kaut ko ieēst.
Viens no medniekiem ar šautriņu trāpīja pērtiķim, kas kā akmens nokrita pie viņa kājām. Pigmeji sagrieza dzīvnieku gabalos, novilka ādu un iecirta zobus jēlajā gaļā. Aleksandrs aizkūra nelielu ugunskuru un izcepa sev un Nadjai pienākošos gabalus, kamēr Boroba aizsedza sejiņu ar rokām un skaļi vaidēja viņam tas šķita šausmīgs kanibālisms. Nadja piedāvāja dzīvnieciņam bambusa dzinumus un mēģināja viņam izskaidrot, ka šādos apstākļos nevarēja atteikties no gaļas, bet Boroba uzgrieza saimniecei muguru un neļāva sevi aiztikt.
- Tas ir tāpat kā tad, ja grupiņa pērtiķu mūsu acu priekšā aprītu cilvēku, Nadja sacīja.
- Patiesībā tā no mūsu puses ir ļoti nepieklājīga rīcība, Ērgle, bet mēs nevarēsim turpināt ceļu, ja neēdīsim, Aleksandrs skaidroja.
Bejē Dokū pastāstīja draugiem, ko pigmeji grasījās darīt. Nākamās dienas vakarā, kad Kosongo gaidīs ziloņkaulu, viņi ieradīsies Ngubē. Karalis noteikti apskaitīsies, ieraugot pigmejus ar tukšām rokām. Kamēr vieni taisnojoties un solot novērsīs viņa uzmanību, citi atvērs aploku, atbrīvos sievietes un atnesīs ieročus. Cilts cīnīsies uz dzīvību un nāvi, lai varētu atbrīvot bērnus, pigmeji sacīja.
- Tas man šķiet ļoti drosmīgs, bet arī gluži nepraktisks lēmums. Galu galā būs īsta asinspirts, jo zaldātiem ir šaujamieroči, Nadja noteica.
- Tie ir ļoti veci, Aleksandrs piebilda.
- Jā, bet ar tiem tik un tā var nogalināt no attāluma. Ar šķēpiem nav iespējams cīnīties pret šaujamieročiem, Nadja uzstāja.
- Tādā gadījumā mums jāpievāc visa viņu munīcija.
- Neiespējami. Ieroči ir pielādēti, un zaldātiem ir jostas ar lodēm. Kā gan mēs varam ko līdzēt?
- Es no tā neko nesaprotu, Ērgle, bet mana vecmāmiņa ir pabijusi vairākos karos, un vairākus mēnešus nodzīvojusi kopā ar partizāniem Centrālamerikā. Esmu pārliecināts, ka viņa zinās, ko iesākt. Mums jāatgriežas Ngubē, pirms tur ierodas pigmeji, Aleksandrs piedāvāja.