- Anglais? English ? Aleksandrs jautāja.
- Tu nāc no citas zemes, ļoti tālas. Ko tu vēlies no maa Bangeses? gaišreģe vaicāja, lietojot afrikāņu un angļu valodas sajaukumu.
Aleksandrs paraustīja plecus un nervozi pasmaidīja, ar acs kaktiņu skatoties uz Nadju, lai redzētu, vai viņa saprot, kas te tagad notiek. Meitene izņēma no kabatas pāris naudas zīmju un nolika tās uz vienas no galvām, kur jau atradās citi ziedojumi.
- Ma Bangese var lasīt tavu sirdi, sievišķis sacīja, vēršoties pie Aleksandra.
- Un kas ir ar manu sirdi?
- Tu meklē zāles, lai izārstētu kādu sievieti, viņa atbildēja.
- Mana māte nav slima, vēzis ir remisijas stāvoklī… Aleksandrs sabijies murmināja un nesaprata, kā Āfrikas tirgus ragana varēja zināt par Lizas slimību.
- Lai nu kā, bet tu par viņu baidies, maa Bangese sacīja. Viņa vienā rokā sakratīja gliemežvākus un izplāja tos kā metamos kauliņus. Tu neesi šīs sievietes dzīves un nāves saimnieks, viņa piebilda.
- Vai viņa dzīvos? Aleksandrs noraizējies vaicāja.
- Ja tu atgriezīsies, dzīvos. Ja neatgriezīsies, nomirs nevis no slimības, bet gan no skumjām.
- Protams, ka es atgriezīšos mājās! jauneklis iesaucās.
- Tas nav pavisam droši. Ir daudz briesmu, bet tu esi drosmīgs. Tev būs jāliek lietā drosme, jo citādi tu mirsi, un šī meitene mirs reizē ar tevi, sieviete noteica, norādot uz Nadju.
- Ko tas nozīmē? Aleksandrs jautāja.
- Iespējams nodarīt pāri un iespējams paveikt labus darbus. Par tiem nebūs citas atlīdzības, kā gandarījums tavai dvēselei. Reizēm ir jācīnās. Tev būs jāizvēlas.
- Kas man jādara?
- Maa Bangese tikai ieskatās sirdī. Viņa nevar norādīt ceļu. Un, pagriežoties pret Nadju, kura bija apsēdusies līdzās Aleksandram, pielika meitenei pie pieres starp acīm pirkstu. Tu esi maģiska, un tev ir putna redze, tu redzi no augšas, no attāluma. Tu vari viņam palīdzēt, viņa sacīja.
Gaišreģe aizvēra acis un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ, kamēr sviedri tecēja viņai pa seju un kaklu. Karstums bija neizturams. Līdz viņiem atplūda tirgus smarža: bojāti augļi, atkritumi, asinis un benzīns. Maa Bangese izdvesa dobju skaņu, kas nāca no viņas vēdera, garu un aizsmakušu vaidu, kas kļuva aizvien skaļāks, līdz satricināja zemi, it kā nāktu no paša tās centra. Apreibuši un nosvīduši Nadja un Aleksandrs baidījās, ka viņiem nepietiks spēka. Dūmu pilnais gaiss nelielajā telpā bija kļuvis elpošanai nederīgs. Viņi arvien vairāk apdulla un mēģināja aizbēgt, tomēr nevarēja pat pakustēties. Jauniešus satricināja bungu vibrācija, viņi dzirdēja gaudojam suņus, mute pieplūda ar rūgtām siekalām, un viņu neticīgo acu priekšā milzīgā sieviete saruka maza maziņa, gluži kā balons, kam izlaists gaiss, un viņas vietā parādījās pasakaini skaists putniņš ar koši dzeltenu un zilu spalvu un tirkīza krāsas cekuliņu paradīzes putniņš, kas izpleta savus varavīksnei līdzīgos spārnus, ietina tajos abus draugus un līdz ar viņiem pacēlās augšup.
Draugi tika pamesti gaisā. Viņi varēja redzēt paši sevi kā divus melnus tintes plankumiņus mirdzošu krāsu un dažādu formu kaleidoskopā, kas mainījās galvu reibinošā ātrumā. Viņi pārvērtās raķetēs, kuru ķermeņi met dzirksteles, zaudēja sajūtu, ka ir dzīvi, zaudēja zināšanas par laiku un bailēm. Vēlāk dzirksteles sagriezās elektriskā virpulī, un viņi sevi atkal redzēja kā divus mazītiņus punktiņus lidojam starp fantastiska kaleidoskopa zīmējumiem. Tagad Alekss un Nadja bija divi rokās sadevušies astronauti, kas lidoja zvaigžņotā debesjumā. Abi nejuta ķermeņus, tomēr neskaidri apzinājās kustību un to, ka bija saistīti. Viņi pieķērās šai saistībai, jo tā bija vienīgā viņu cilvēcības izpausme; sadevušies rokās, viņi vēl nebija pilnīgi pazuduši.
Viņi bija iegrimuši zaļumā, pilnīgi zaļā zaļumā. Jaunieši sāka krist lejup kā bultas, un, kad sadursme jau šķita neizbēgama, krāsa kļuva bālāka, un draugi nevis sašķīda, bet gan kā spalviņas planēja lejup, iegrimstot absurdos augos, vatei līdzīgā, siltā un mitrā citas planētas florā. Viņi pārvērtās par caurspīdīgām medūzām, izšķīda tvaikos. Šajā recekļainajā stāvoklī bez kauliem, kas piešķirtu formu, bez spēka, lai aizsargātos, un balss, lai sauktu, viņi sastapās ar acu priekšā ātri zibošiem baisiem attēliem: nāves, asiņu, kara un izpostīta meža vīzijām. Važās iekalti rēgi lēni vilkās starp lielu dzīvnieku mirušajiem ķermeņiem. Jaunieši redzēja ar cilvēku rokām pilnus grozus, būros ieslodzītus bērnus un sievietes.
Drīz vien viņi atkal atgriezās savā ierastajā ķermenī, un tad ar visļaunāko sapņu šausminošo precizitāti viņu priekšā parādījās draudīgs briesmonis ar trim galvām milzis ar krokodila ādu. Galvas bija dažādas: vienai no tām bija četri ragi un biezas lauvas krēpes; otra bija plikpauraina, bez acīm, un pa nāsīm spļāva uguni; trešā bija līdzīga leoparda galvai ar asiņainiem ilkņiem un niknumā degošām velnišķīgām acīm. Visas trīs bija atvērušas muti, kurā vīdēja iguānas mēle. Milzīgās monstra ķepas smagi cilājās un centās aizsniegt jauniešus, acis hipnotizējoši ieurbās viņos, un trīs purni spļāva biezas un indīgas siekalas. Jaunieši atkal un atkal izvairījās no baismīgajiem ķepu cirtieniem, viņi nevarēja aizbēgt, jo bija šā murgu muklāja gūstekņi. Viņi nebeidzami ilgi izvairījās no briesmoņa, līdz pēkšņi draugu rokās parādījās šķēpi, un viņi izmisīgi un uz labu laimi sāka aizstāvēties. Kad viņi uzveica vienu no galvām, uzbruka pārējās divas, un, ja izdevās no tām atkauties, virsū metās pirmā galva. Cīņas karstumā salūza šķēpi. Tad, pašā pēdējā mirklī, kad briesmonis viņus jau grasījās aprīt, jaunieši ar pārcilvēcīgām pūlēm pārvērtās par saviem totēma dzīvniekiem: Aleksandrs par Jaguāru un Nadja par Ērgli; tomēr cīņā ar šo baiso ienaidnieku nelīdzēja ne jaguāra mežonība, ne ērgļa spārni… Viņu kliedzieni izgaisa starp nezvēra rēcieniem.
- Nadja! Aleksandr!
Keitas Koldas balss atsauca viņus ierastajā pasaulē, un jaunieši sēdēja tajā pašā pozā, kādā bija uzsākuši šo brīnumaino ceļojumu, viņi atradās afrikāņu tirgū zem salmu jumta iepretim milzīgajai dzelteni zilā tērpā ģērbtajai sievietei.
- Mēs dzirdējām, kā jūs kliedzat. Kas ir šī sieviete? Kas noticis? vecmāmiņa taujāja.
- Nekas, Keita, nekas nav noticis, Aleksandrs, joprojām trīcot, spēja pateikt.
Viņš nemācēja izskaidrot vecmāmiņai to, ko tikko bija piedzīvojis. Maa Bangeses dziļā balss šķita nākam no sapņu pasaules.
- Uzmanieties! gaišreģe brīdināja.
- Kas noticis? Keita atkārtoja.
- Mēs redzējām kādu nezvēru ar trim galvām. Viņš bija neuzvarams… apstulbusī Nadja vēl murmināja.
- Nešķirieties! Kopā jūs varat izglābties, ja šķirsieties, tad mirsiet, maa Bangese sacīja.
Nākamajā rītā International Geographic grupa nelielā lidmašīnā devās uz plašo dabas parku, kur viņus gaidīja Maikls Mušaha un safari ziloņu mugurā. Aleksandrs un Nadja vēl joprojām atradās tirgū piedzīvotā iespaidā. Aleksandrs sprieda, ka burves tabakas dūmi saturēja narkotiskas vielas, tomēr tas neizskaidroja, kāpēc abi jaunieši redzējuši vienas un tās pašas vīzijas. Nadja nemēģināja neko īpaši izprast, viņai šis šausmīgais ceļojums bija informācijas avots, veids, kā mācīties, gluži tāpat kā iespējams mācīties no sapņiem. Meitenes atmiņā redzētās ainas joprojām bija skaidras; viņa bija pārliecināta, ka kādā brīdī pie tām nāksies atgriezties.
Nelielo lidmašīnu vadīja tās saimniece Endžija Ninderera, avantūristiska un enerģiska sieviete, kas izmantoja lidojumu, lai izmestu plašāku loku un parādītu ekspedīcijas dalībniekiem majestātiskās ainavas skaistumu. Stundu vēlāk viņi nolaidās kādā laukā pāris jūdžu no Mušahas apmetnes.