- Kā mēs to varam izdarīt, zaldātu nepamanīti? Nadja vaicāja.
- Iesim pa nakti. Es domāju, ka attālums no Ngubē līdz senču ciematam nav liels.
- Kāpēc tu vēlies doties uz aizliegto ciematu, Jaguār?
- Mēdz teikt, ka ticība gāž kalnus, Ērgle. Ja mums izdosies pārliecināt pigmejus, ka senči tos aizsargā, viņi jutīsies neuzveicami. Turklāt cilts ir atguvusi Ipemba Afua amuletu, arī tas viņiem dos drosmi.
- Un ja nu senči nevēlas palīdzēt?
- Ērgle, senči taču nepastāv! Ciemats ir vienkārša kapsēta. Mēs tur mierīgi pavadīsim kādu stundu un pēc tam pastāstīsim pigmejiem, ka senči mums apsolīja palīdzēt ciltij cīņā ar Mbembelē. Tāds ir mans plāns.
- Man tas nudien nepatīk. Ar meliem neko labu nevar panākt… Nadja noteica.
- Ja gribi, es varu iet viens.
- Tu jau zini, ka mēs nevaram šķirties. Es iešu tev līdzi, meitene nolēma.
Mežā vēl nebija pavisam satumsis, kad viņi nonāca līdz asiņainajām vudū lellēm, kuras bija redzējuši jau iepriekš. Pigmeji atteicās doties tālāk, jo viņi nedrīkstēja spert kāju izsalkušo garu valstībā.
- Nedomāju vis, ka gari var būt izsalkuši, viņiem taču nav kuņģa, Aleksandrs sprieda.
Bejē Dokū norādīja uz atkritumu kalniem, kas atradās visapkārt. Cilts ziedoja dzīvniekus, augļus, medu, riekstus un alkoholu, ko nolika netālu no lellēm. Pa nakti lielākā daļa pārtikas pazuda, jo to aprija neremdināmie spoki. Ziedojumi palīdzēja mierīgi dzīvot, jo gari bija kā nākas pabaroti un cilvēkiem neuzbruka. Puisis gudroja, ka ziedojumus droši vien apēd žurkas, bet apvainotie pigmeji to vienbalsīgi noliedza. Vecās sievietes, kas bēru laikā aiznesa līķus līdz pat ciemata robežai, varēja apliecināt, ka ēdiens bija aizvilkts līdz pat turienei. Reizumis viņas bija dzirdējušas šausminošus kliedzienus, kas varēja tā nobiedēt, ka cilvēks nosirmoja dažu stundu laikā.
- Mēs ar Nadju un Borobu dosimies uz turieni, bet mums nepieciešams, lai pirms ausmas kāds mūs aizved līdz Ngubē, Aleksandrs sacīja.
Lēmums pavadīt nakti kapsētā pigmejiem bija nepārprotama zīme, ka ārzemju jaunieši ir jukuši, taču viņi nebija spējuši pierunāt to nedarīt, tāpēc neatlika nekas cits kā vien pieņemt šo lēmumu. Bejē Dokū parādīja ceļu un sirsnīgi un ar skumjām atvadījās no draugiem, jo bija pārliecināts, ka vairs nekad viņus neredzēs, tomēr piekrita gaidīt jauniešus pie vudū altāra līdz pat saullēktam. Pārsteigti par ārzemju draugu drosmi, atvadījās arī pārējie pigmeji.
Nadja un Aleksandrs pamanīja, ka mežonīgajos džungļos, kur tikai ziloņi atstāja redzamas pēdas, ir taka, kas ved uz kapsētu. Tas nozīmēja, ka kāds to bieži izmanto.
- Šeit staigā senču gari, Nadja murmināja.
- Ja tādi patiešām pastāvētu, viņi neatstātu pēdas un viņiem nebūtu nepieciešamas takas, Aleksandrs atbildēja.
- Kā tu to vari zināt?
- Tas ir loģikas jautājums.
- Pigmeji un bantu cilts šai vietai netuvojas nekādā ziņā, un Mbembelē zaldāti ir vēl māņticīgāki, jo viņi pat neieiet mežā. Paskaidro man, kas ieminis šo taku, Nadja taujāja.
- Nevaru pateikt, bet mēs to noskaidrosim.
Pēc pusstundas abi nokļuva meža pļaviņā pie biezas, augstas un apaļas sienas, kas bija celta no akmeņiem, zariem un māla. Pie sienas karājās izžāvētas dzīvnieku galvas, galvaskausi un kauli, maskas, no koka grebtas figūras, māla trauki un amuleti. Durvis nebija redzamas, bet jaunieši zināmā augstumā pamanīja apaļu caurumu, kura diametrs bija apmēram astoņdesmit centimetru.
- Domāju, ka vecās sievietes, kas atnes nelaiķus, iemet tos pa šo caurumu. Otrā pusē tam droši vien ir kaulu kaudze, Aleksandrs sprieda.
Nadja nevarēja aizsniegties līdz caurumam, tomēr puisis bija garāks un iebāza tajā galvu.
- Kas tur ir? meitene taujāja.
- Nevar lāgā redzēt. Aizsūtīsim Borobu izlūkos.
- Kas tev nāk prātā! Boroba nevar iet viens pats. Vai nu iesim visi kopā, vai neies neviens, Nadja protestēja.
- Pagaidi mani te, tūdaļ pat būšu atpakaļ, Aleksandrs atbildēja.
- Labāk iešu tev līdzi.
Aleksandrs prātoja, ka, ielienot pa caurumu, viņš nokristu uz galvas. Viņš nezināja, ko sastaps otrpus sienai; labāk bija uzrāpties pa mūri, kas, ņemot vērā puiša kalnos kāpēja pieredzi, bija bērnu spēle. Sienas nevienmērīgā virsma uzkāpšanu padarīja vieglāku, un pēc nepilnas minūtes viņš jau jāteniski sēdēja uz sienas, kamēr Nadja un Boroba diezgan satraukti gaidīja apakšā.
- Izskatās pēc pamesta ciema, šķiet, ka te viss ir sens, nekad neesmu redzējis neko līdzīgu, Aleksandrs sacīja.
- Vai skeleti tur ir? Nadja jautāja.
- Nē. Viss ir tīrs un tukšs. Iespējams, ka nav tā, kā domājām, un pa caurumu neviens līķus iekšā nemet…
Ar drauga palīdzību arī Nadja tika otrpus mūrim. Boroba brīdi vilcinājās, tomēr bailes palikt vienam lika jauniešiem sekot; dzīvnieciņš nekad labprātīgi nešķīrās no saimnieces.
Pirmajā acu uzmetienā senču ciems izskatījās pēc nevainojami simetriskos un koncentriskos apļos saliktu māla un akmens krāšņu apkopojuma. Katram no šiem apaļajiem veidojumiem bija bedrīte, kas šķita kā durvis, pārklātas ar auduma gabaliem un koka mizām. Te nebija ne skulptūru, ne leļļu un amuletu. Izskatījās, ka aiz augstā mūra dzīve ir apstājusies. Šeit neiespiedās džungļi, un pat temperatūra bija atšķirīga. Apkārt valdīja neizskaidrojams klusums, nebija dzirdama ne pērtiķu un meža putnu klaigāšana, ne lietus pilēšana, ne vēja šalkšana koku lapotnēs. Klusums bija pilnīgs.
- Tie ir kapi, tur arī noliek mirušos. Papētīsim tuvāk, Aleksandrs nolēma.
Draugi pacēla dažus pārsegus, kas nosedza ieejas, un redzēja, ka veidojumu iekšienē atrodas piramīdā sakrautas cilvēku mirstīgās atliekas. Tie bija sausi, izžuvuši skeleti, kas šeit pavadījuši, iespējams, pat vairākus simtus gadu. Dažas būdas bija pilnas ar kauliem, citas tikai pusē, bet citas pavisam tukšas.
- Cik briesmīgi! Aleksandrs sacīja un nodrebinājās.
- Es nesaprotu, Jaguār… Ja šeit neviens neienāk, kā gan te var valdīt tāda kārtība un tīrība? Nadja brīnījās.
- Tas ir ļoti dīvaini, puisis piekrita.
11 Tikšanās ar gariem
Gaisma, kas zem koku zaļajām lapotnēm vienmēr bija klusināta, lēnām dzisa. Pāris dienās, kopš jaunieši bija pametuši Ngubē, debesis viņi redzēja tikai retās vietās, kur pašķīrās koku zari. Kapsēta atradās meža klajumā, un virs galvām draugi varēja redzēt gabaliņu zilas debess. Viņi iegāja starp apbedījuma vietām, gatavi pavadīt pāris stundu vientulībā.
Trijos gados, kas bija pagājuši, kopš Nadja un Aleksandrs iepazinās, viņu draudzība bija augusi kā koks, līdz kļuva par svarīgāko jauniešu dzīves sastāvdaļu. Viņiem augot, bērnišķīgā pieķeršanās bija mainījusies, tomēr draugi par to nekad nerunāja. Viņiem trūka vārdu, lai aprakstītu šīs trauslās jūtas, un abi baidījās, ka runājot tās varētu saplēst gluži kā stiklu. Aprakstīt šo draudzību vārdos nozīmēja to precizēt, noteikt robežas, samazināt; nepieminēta tā šķita brīva un tīra. Klusībā draudzība bija pletusies plašumā, bet jaunieši paši to pat nemanīja.
Pēdējā laikā Aleksandrs vairāk nekā iepriekš cieta no pusaudžu vecumam raksturīgajām hormonu vētrām, kuras lielāko daļu puišu piemeklē jau agrākā vecumā; ķermenis šķita paša ienaidnieks un nekad nelika mierā. Atzīmes skolā bija pasliktinājušās, viņš vairs nemuzicēja, un puisi garlaikoja arī ekskursijas kalnos kopā ar tēvu, kas agrāk bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Aleksandram uznāca slikta garastāvokļa lēkmes, viņš strīdējās ar ģimenes locekļiem un pēc tam, nožēlas mākts, nezināja, kā izlīgt. Puisis bija kļuvis neveikls un pinās pretrunīgu izjūtu tīklā. Pāris minūšu laikā depresiju varēja nomainīt eiforijas lēkmes, emocijas bija tik intensīvas, ka reizēm viņš pats sev taujāja, vai maz vērts dzīvot tālāk. Pesimisma brīžos Aleksandrs domāja, ka pasaule ir bēdu ieleja un lielākā cilvēces daļa ir stulbeņi. Par spīti tam, ka viņš bija izlasījis daudzas grāmatas par šo problēmu, puisis tomēr to pārdzīvoja kā lielāko apkaunojumu. "Neuztraucies, mēs visi esam tam gājuši cauri," tēvs mierināja Aleksandru, it kā runa būtu par parastu saaukstēšanos. Bet drīz vien viņam būs jau astoņpadsmit gadu, un nekas nemainījās. Puisis gandrīz nemaz nevarēja aprunāties ar vecākiem, viņi Aleksandru gluži vienkārši padarīja traku, viņi bija no pavisam cita laika, viss, ko viņi teica, izklausījās novecojis. Jaunietis zināja, ka tēvs un māte viņu bezgalīgi mīl, un bija par to pateicīgs, tomēr viņš neticēja, ka vecāki ir spējīgi viņu saprast. Par savām problēmām Aleksandrs varēja aprunāties tikai ar Nadju. Šifrētā valodā, ko draugi izmantoja, elektroniskā pasta vēstulēs viņš bez kautrēšanās varēja pastāstīt par dažādiem notikumiem, tomēr nekad vēl to nebija darījuši klātienē. Meitene pieņēma draugu tādu, kāds viņš bija, nenosodot. Viņa lasīja vēstules, nepaužot savu viedokli, jo patiesībā nemaz nezināja, ko atbildēt, jo viņu satrauca pavisam citas lietas.