Jaunieši vēroja neizbēgamos dzīves apļus nāvi, pārveidošanos un atdzimšanu kā brīnišķīgu zīmējumu, kurā viss notiek vienlaikus, bez pagātnes, tagadnes un nākotnes, tagad, kopš mūžīgiem laikiem un uz mūžiem.
Beidzot, fantastiskā ceļojuma pēdējā posmā, draugi saprata, ka neskaitāmās dvēseles visas, cik vien pastāv universā, ir daļa no viena vienīga gara, gluži kā ūdens lāses okeānā. Viena garīga esence veido visu pastāvošo. Nav atšķirības starp būtnēm, nepastāv robeža starp dzīvību un nāvi.
Nadjai un Aleksandram nebija bail nevienā šā neticamā ceļojuma brīdī. Sākumā abiem šķita, ka viņi lido kā sapnī, jaunieši juta pilnīgu mieru, tomēr garīgais ceļojums it īpaši ietekmēja viņu jutekļus un iztēli, mieru nomainīja eiforija, neizsakāma laime, milzīgas enerģijas un spēka sajūta.
Mēness turpināja savu ceļu pa debesjumu un pazuda mežā. Vēl kādu brīdi apkārt bija manāma garu radītā gaisma, bet bišu sanēšana un drēgnums aizvien mazinājās. Abi draugi atmodās no transa starp kapu kopiņām, un Boroba bija apķēries Nadjai ap vidukli. Kādu brīdi viņi nesarunājās un nekustējās, lai neaizbiedētu brīža burvību. Beidzot viņi neticīgi saskatījās, it kā šauboties par piedzīvotā patiesumu, bet tad parādījās karaliene Nana Asante, kas apliecināja, ka tas nav bijis tikai šķitums.
Karalieni izgaismoja spēcīgs iekšējs starojums. Jaunieši viņu redzēja tādu, kāda karaliene tiešām izskatījās, un nevis tādu, kāda viņa bija parādījusies sākumā, kā noskrandušu un izkāmējušu večiņu. Patiesībā Nana Asante izskatījās lieliski kā amazone, kā sena mežu dieviete. Vientulībā pavadīto gadu laikā, meditējot kopā ar mirušajiem, karaliene bija kļuvusi vieda, attīrījusi savu sirdi no naida un alkatības, vairs neko nevēlējās, nekas viņu nesatrauca un nebiedēja. Viņa bija drosmīga, jo krampjaini nepieķērās dzīvei, karaliene bija spēcīga, jo viņu vadīja līdzjūtība; viņa bija taisnīga, jo nojauta patiesību, un neuzvarama, jo viņu atbalstīja vesels pulks garu.
- Ngubē ir daudz ciešanu. Kad valdījāt jūs, bija miers, bantu cilts un pigmeji vēl atceras tos laikus. Nāciet mums līdzi, Nana Asante, palīdziet mums! Nadja aicināja.
- Iesim, karaliene nevilcinoties atbildēja, it kā vairākus gadus būtu gatavojusies šim brīdim.
12 Baismā karaļvalsts
Pāris dienu laikā, ko Nadja un Aleksandrs pavadīja mežā, Ngubē bija notikuši vairāki dramatiski atgadījumi. Keita, Endžija, brālis Fernando un Džoels Gonsaless vairs nesatika Kosongo, un viņiem nācās saprasties ar Mbembelē, kas dienas gaismā bija daudz biedējošāks nekā karalis. Uzzinot par divu gūstekņu pazušanu, komandants vairāk pievērsās sargu sodīšanai, kas bija ļāvuši viņiem aizbēgt, nekā pazudušo jauniešu meklēšanai. Viņš neveltīja ne mazākās pūles, lai tos atrastu, un, kad Keita Kolda lūdza viņa palīdzību meklēšanā, komandants atteicās.
- Viņi jau ir miruši. Es viņu dēļ nezaudēšu laiku. Izņemot pigmejus, kuri nemaz nav cilvēki, neviens cits nespēj pārdzīvot nakti mežā, Mbembelē sacīja.
- Tad norīkojiet pāris pigmeju, lai viņi nāk man palīgā jauniešus uzmeklēt, Keita uzstāja.
Mbembelē bija paradums neatbildēt uz jautājumiem un vēl jo mazāk uz lūgumiem, tāpēc neviens viņam neko arī neprasīja. Šīs vecās ārzemnieces nepiedienīgā izturēšanās komandantu vairāk mulsināja nekā sadusmoja viņš nespēja noticēt tādai nekaunībai. Mbembelē kādu brīdi klusēja, vērodams Keitu caur spoguļstikla saulesbrillēm, un lielas sviedru lāses tikmēr tecēja pār viņa noskūto galvu un kailajām rokām, uz kurām bija redzamas rituālās rētas. Viņš atradās savā "birojā" , uz kurieni bija licis atvest rakstnieci.
Mbembelē "birojs" bija būda ar sagrabējušu metāla rakstāmgaldu un dažiem krēsliem vienā stūrī. Šausmu pārņemtā Keita ieraudzīja moku rīkus un asinīm līdzīgus tumšus plankumus uz sienām, kas bija krāsotas ar kaļķi. Bez šaubām, komandanta mērķis, aicinot viņu uz šejieni, bija Keitu iebiedēt, un viņš to arī sasniedza, tomēr rakstniece nebija gatava izrādīt savu vājumu. Viņu varēja aizsargāt tikai Amerikas pase un žurnālista apliecība, tomēr tas viss neko daudz nelīdzētu, ja Mbembelē sajustu rakstnieces bailes.
Keitai šķita, ka atšķirībā no Kosongo militārists nenoticēja stāstam par vēlēšanos intervēt karali; viņš, bez šaubām, nojauta, ka īstais viņu klātbūtnes iemesls ir noskaidrot pazudušo misionāru likteni. Ekspedīcijas dalībnieki bija šā vīra rokās, tomēr, pirms ļauties cietsirdības uzliesmojumam, Mbembelē vajadzēja pārdomāt iespējamo risku, un viņš nevarēja slikti izturēties pret ārzemniekiem, ar pārlieku lielu optimismu prātoja Keita. Viena lieta bija nabaga iebiedētie ļaudis Ngubē, bet otra, gluži cita ārzemnieki, it īpaši jau baltie. Viņam nenāktu par labu nevajadzīga augstākstāvošo interese. Komandantam bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no ekspedīcijas dalībniekiem; ja viņi uzzinās pārāk daudz, neatliks nekas cits kā ārzemniekus novākt. Militārists saprata, ka bez Nadjas un Aleksandra viņi nekur neies, un tas visu sarežģīja vēl vairāk. Keita sprieda, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, jo komandantam labpatiktos, ja viesi ciestu kādā negadījumā. Rakstniecei neienāca ne prātā, ka kāds no ekspedīcijas dalībniekiem Ngubē varētu būt labi ieredzēts.
- Kā sauc otru jūsu grupas sievieti? Mbembelē jautāja pēc ilgas pauzes.
- Endžija. Endžija Ninderera. Viņa mūs atveda uz šejieni savā lidmašīnā, bet…
- Viņa Majestāte karalis Kosongo vēlas, lai viņa pievienojas karaliskajam harēmam.
Keita Kolda juta, ka viņai ļimst ceļgali. Iepriekšējā vakarā tas varētu šķist joks, bet tagad šis piedāvājums bija kļuvis par nepatīkamu un, iespējams, bīstamu realitāti. Kā Endžija atbildēs uz karaļa uzmanības apliecinājumiem? Drīz vien atgriezīsies arī Nadja un Aleksandrs, kā mazdēls bija apsolījis atstātajā zīmītē. Arī iepriekšējo ceļojumu laikā jauniešu vainas dēļ viņa bija piedzīvojusi izmisuma brīžus, tomēr viņi allaž atgriezās sveiki un veseli. Vajadzēja viņiem uzticēties. Vispirms jāsapulcē visi grupas dalībnieki un tad jādomā, kā atgriezties civilizācijā. Rakstniecei pēkšņi ienāca prātā, ka karaļa interese par Endžiju varētu ļaut mazliet novilcināt laiku.
- Vai jūs vēlaties, lai es pavēstu Endžijai par karaļa vēlmi? Keita vaicāja, kad bija spējīga parunāt.
- Tā nav vēlme, tā ir pavēle. Runājiet ar viņu. Es viņu redzēšu rītdienas turnīra laikā. Tikmēr varat staigāt pa ciemu, bet es jums aizliedzu tuvoties karaļa apartamentiem, aplokiem un akai.
Komandants pamāja ar roku, un durvis sargājošais zaldāts nekavējoties saņēma Keitu aiz rokas un aizveda prom. Dienasgaisma uz mirkli apžilbināja veco rakstnieci.
Keita sastapās ar draugiem un pavēstīja Endžijai par karaļa mīlestību, ko viņa, kā jau tas bija gaidāms, uztvēra diezgan nelāgi.
- Es nekad nekļūšu par vienu no Kosongo sieviešu ganāmpulka! viņa saniknota iesaucās.
- Protams, ka ne, Endžij, bet tu varētu pret viņu pāris dienu laipni izturēties un…
- Pat ne vienu minūti! Ja karaļa vietā būtu komandants, tad gan… Endžija nopūtās.